Par:
- diasporas kolektīvu gatavību svētkiem stāsta kolektīvu koordinatore Aiga Vasiļevska;
- svētku svinēšanu Norvēģijā;
- Minsteres bērnu tautu deju kopu "Rudzupuķe";
- bērnu un jauniešu kora Īrijā "LABKĪ" šī gada pieredzi;
- to, kā pandēmijas radītās digitālizācijas dēļ izdevies apvienot bērnus un jauniešus no Spānijas, Itālijas un Šveices.
Diasporas kolektīvi – aizvien aktīvāki
Svētku organizatoru pārstāve, diasporas kolektīvu koordinatore Aiga Vasiļevska atklāj, ka diasporas kolektīvi svētku norisēs iesaistās ļoti aktīvi – gluži tāpat kā bērni Latvijā, jau vairāk nekā divus gadus gatavojušies, mācījušies dziesmas un dejas, plānojuši braukt uz Latviju. "Laikam ejot un apstākļiem, tāpat kā svētku formai, mainoties, arī liela daļa diasporas dalībnieku bija gatavi pieņemt šīs izmaiņas," stāsta Vasiļevska.
“Diasporas pārstāvjus aicinājām, lai arī viņi iespēju robežās rīkotu pasākumus savās mītnes zemēs, uz ko ļoti daudzi arī atsaucās. Sociālajos tīklos var redzēt, kā atspoguļoti reģionālie kultūras svētki Norvēģijā, Bergenā, no 13. līdz 15.augustam, un šie svētki arī notika #DziedUnDejo2021 zīmē. 29. augustā bija liels pasākums arī Īrijā, bet 4. septembrī notiks svētku gājiens Minsteres ielās. Tā ka mūsu aicinājums ir guvis atsaucību. Sapratām, ka svētki būs savādāki un atbraukt viņi nevarēs. Aicinājām iesūtīt videosveicienus gan virtuālajam gājienam "Saulesvija", kas tikko norisinājās visā Latvijā, gan vienkārši radošos sveicienus, un šobrīd jau ir samontēts "Saulesvijas" video un tiks arī montēts nākamais gabaliņš no radošajiem sveicieniem. Vienkārši jāpieņem šī citādākā svētku forma."
Aiga Vasiļevska arī stāsta, ka kopumā svētkiem gatavojās 19 kolektīvi no 12 valstīm: "Pārsvarā tā ir Eiropa, lai gan ir arī koris no Austrālijas un ansamblis no Amerikas – kori, deju kolektīvi, folkloras kopas.
Žanri pārstāvēti diezgan plaši. Dejotāji ir ļoti aktīvi un gribēja piedalīties Daugavas stadiona programmā, ļoti cītīgi gatavojās un bija gatavi arī startēt skatē, konkurencē ar visiem Latvijas kolektīviem, kas 2015. gadā jau viņiem ļoti labi izdevās. Bet – līdz ar to, ka svētku forma mainījās, viņi piedalījās videofilmas "Svinēt sauli" filmēšanā, kas arī notika visā Latviju, kur bērni "Zoom" platformā katrs iedejoja savu kustību. Tas būs kopīgs videomateriāls, kas būs redzams rudenī."
Svētki šogad notiek e-formātā, bet, ja domājam tieši par diasporu – vai tieši šis digitālais formāts nav tas, kurā mēs vēl plašāk varam sazināties un savienoties ar diasporu? Nav problēmu ar aviobiļetēm, lidošanu un ceļošanu – visi varam saslēgties daudz vieglāk nekā tad, ja svētki ir savā ierastajā formātā? "Varētu teikt, ka jā," daļēji piekrīt Aiga Vasiļevska. "Protams, dzīvo kontaktu nekas nevar atsvērt, tāpat īsto svētku sajūtu vai tikšanās prieku klātienē. Tajā pašā laikā arī diasporas pārstāvji paši jau ilgāku laiku izmēģina jaunās iespējas – piemēram, korim no Īrijas pievienojušies arī Zviedrijas jaunieši. Viņiem ir iespēja kopā sadziedāties ekrānā. Arī šobrīd, gatavojoties Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, organizējam tiešsaistes seminārus – sākotnēji mēs to darījām tikai ārvalstu latviešu dēļ, lai arī viņi visu redz un lai nav visiem jābrauc šurp. Bet tagad tas ir izdevīgi arī vietējiem latviešiem, jo, ja mums ir tiešraide, tad maksimāli liels skaits, kas varbūt nevar atbraukt klātienē, šādi var būt klāt un redzēt, kas notiek."
Vaicāta, cik daudz latviešu diasporas kolektīvu piedalījušies iepriekšējos svētkos, Aiga Vasiļevska atzīmē, ka pirmo reizi ārvalstu latviešu bērni svētkos piedalījušies 2015. gadā: "Iniciatīva piedalīties nāca no pieaugušajiem Īrijas latviešiem, no Ingunas Grietiņas-Dārziņas, kura Īrijā vada gan pieaugušo, gan bērnu kori. Viņas ierosinājums bija, ka arī ārvalstu latviešu bērniem vajadzētu izjust Dziesmu svētku elpu Latvijā un atvest viņus šurp. Viņa saaģitēja arī pārējos. 2015. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos kopumā piedalījās 11 diasporas kolektīvi, bet šogad gatavību piedalīties izteica vairāk kolektīvu. Tas arī pateicoties tam, ka
Vispārējos dziesmu un deju svētkos dalībnieku ziņā gandrīz uz pusi audzis ārvalstu latviešu skaits. Arī Eiropā latviešu kopiena ir skaitliski augusi, viņiem piedzimuši bērni, kuri tiek vesti uz latviešu skoliņām dejot, dziedāt, spēlēt teātri.
Kopš 2012. gada mēs arī ļoti aktīvi strādājam tieši ar diasporu, lai veicinātu viņu piedalīšanos svētkos Latvijā."
Pirmā pietura – Norvēģija. Pašiem arī savi svētki
Bet nu sākam virtuālu ceļojumu uz Eiropu. Vispirms dodamies uz Norvēģiju, kur mīt latviešu kultūras skola "Bergausis", ko vada Antra Sunde. No Norvēģijas šajos svētkos piedalās zēnu koris, kurā apvienojušies puiši no Bergenas, Oslo un Stavangeras, kā arī folkloras kopa.
"Mūsu vēsture ir diezgan sena, bet ikdienā mēs esam latviešu kultūras skola, kurā bērni tiekas reizi divās nedēļās, svētdienās – uz dažām stundām, kuru laikā mums gribas paspēt ļoti daudz: ir jāmācās gan latviešu valoda, gan latviešu kultūras tradīcijas, mūzika, dejas," skolas "Bergausis" aktivitātes ieskicē Antra Sunde.
"Iepriekšējos svētkos piedalījāmies kā diasporas kolektīvs ar uzstāšanos Vērmanes dārzā un uz mazajām skatuvēm visā Rīgā. Uz šiem svētkiem jau gribējās kaut ko vairāk. Skatoties uz bērniem, secinājām – mums varētu sanākt zēnu koris, jo mums bija forši puiši skolas vecumā. Mūsu brīnišķīgajai skolotājai Andai Ramsøy tas bija dzīves sapnis – aizvest bērnus uz dziesmu svētkiem Latvijā. Līdz ar to, ka zēnu koris ir diezgan ekskluzīvs pasākums, domājām – ko lai darām ar pārējiem, kas arī grib piedalīties svētkos? Tāpēc pārējie startē kā folkloras kopa.
Paralēli sākām gatavot abas grupas dziesmu svētkiem, apgūstot to repertuāru. (..) Mūsu 12 Bergenas puikām pielikām klāt četrus puišus no Oslo un vēl pāris no Stavangeras. Tad jau mēs bijām kuplākā skaitā. Ikdienas mācīšanās notika katram savā pusē ar saviem skolotājiem, bet uz semināriem atbraucām no dažādām vietām – mācījāmies, cik nu vien jaudas. Folkloras kopai priekšrocība bija tāda, ka visi bija no Bergenas. (..) Bet, tiklīdz sākās pandēmija, paspējām piedalīties skatē. Pirms visa pasaule "aizslēdzās", pārmetāmies uz digitālo mācīšanās jomu.
(..) Korim ir grūti sadziedāties neklātienē, tāpēc bijām ļoti priecīgi, ka beidzot varējām atkal atsākt.
Visu pagājušo mācību gadu, kopš pienāca ziņa, ka Dziesmu svētki tiek pārcelti uz nākamo gadu, atkal esam varējuši tikties klātienē pa svētdienām. Kā skolotāji mēs viņiem ļoti daudz rādījām svētku video, no savas pieredzes ļoti daudz stāstījām, daudzu bērnu vecāki ir piedalījušies svētkos, viņi stāstīja no savas pieredzes.
Vairāki bērni bija skatījušies pieaugušo Dziesmu svētkus, un tā jau arī ir sava pieredze – tā ka
bērniem bija sajūta, ka tas ir kaut kas liels, kas tuvojas, un it īpaši skates koncertā tas bija ļoti jūtams – ar Edgaru Vītolu no Latvijas viņi bija visu nedēļas nogali mēģinājuši, viņiem bija radusies pilnīgi cita nopietnības sajūta – ka mēs tagad gatavojamies kaut kam lielam un milzīgam.
Un tikpat liela bija vilšanās, kad kovids aizslēdza pasauli ciet un svētki tika pārcelti."
Vai šie bērni un jaunieši, kas ikdienā piedalās koru un deju kolektīvos vai folkloras kopās diasporā, ir to vecāku bērni, kas paši dzied pieaugušo koros vai iesaistās kādā citā kustībā? Antra Sunde atklāj: "Galvenokārt šiem bērniem ir aktīvi vecāki, kas kaut kur iesaistās. Daļa no viņiem patiešām dzied pieaugušo korī, tāpat daļa vecāku, kas aktīvi dejo deju kolektīvos, bet ir arī vecāki, kas dažādu iemeslu dēļ nedzied korī un nedejo, bet grib, lai viņu bērni to piedzīvo."
Pavisam nesen Bergenā svētku sakarā noticis arī klātienes pasākums. "Tie bija reģionālie Dziesmu svētki, jo ir ģimenes, kas brauc uz Latviju, bet,
tā kā Latvijā Dziesmu svētki ierastajā formā šogad nenotiek, domājām, kas būtu tas labākais, ko mēs saviem bērniem varētu izveidot, uztaisīt, lai viņiem ir vismaz kaut kāda svētku sajūta. Nospriedām – labi, taisīsim Dziesmu svētkus šeit pat Norvēģijā.
Līdz ar to, ka bērnu kopu mums nav tik ļoti daudz, bet gribējās, lai svētki ir kuplāki, piesaistījām arī pieaugušo amatierkolektīvus. (..) Sabrauca dalībnieki no Stavangeras, Oslo un citām Norvēģijas vietām. (..) Svētku ietvaros darbojās meistarklases ar brīnišķīgiem vadītājiem – ar zēnu kori darbojās Kaspars Ādamsons, bet Sandra Stare – ar folkloras kopu. Viņi uz šo pasākumu atbrauca no Latvijas. Bija arī pieaugušo koris un deju kolektīvu meistarklase, kas jau sāk gatavošanos nākamajiem pieaugušo svētkiem.
Reģionālie svētki beidzās ar brīnišķīgi skaistu koncertu, bērni tika pie saviem Dziesmu svētku diplomiem – tas bija viņu svētku noslēgums."
Otrā pietura – Vācija. Visu laiku redzēt mērķi
Dodamies uz Vāciju, kur Minsterē mīt bērnu tautas deju kopa "Rudzupuķe". Tā ir gana jauna apvienība, kuru izveidojusi un vada Kristīne Kempere. "Kad 2018. gadā sākām gatavoties Dziesmu un deju svētkiem, izveidojām savu kolektīvu – ar to arī sākām.
Mēs visu laiku redzējām mērķi. Vairākiem kalniem mums bija jāpārkāpj, bērniem bija ļoti daudz darba," atceras Kristīne Kempere.
"Kad pagājušogad sākās pandēmija, man jau uzreiz bija sajūta – svētki nenotiks. Uzreiz pārgāju ar bērniem strādāt digitāli. Arī šī gada sākumā man bija skaidrs, ka šogad svētki nenotiks klātienē un jārēķinās, ka tie varētu notikt digitāli. Es vismaz ļoti, ļoti uz to cerēju, un tā arī beigās bija.
Mums bija skaidrs – mēs taču tagad nepadosimies, četrus gadus esam darbojušies, tāpēc bija skaidrs, ka piedalīsimies. Varbūt ne tajā pilnajā sastāvā, kā bija plānots.
(..) Tie, kuri bija, ar tiem arī strādāju, viss funkcionēja, nebija nekādu problēmu. Sākumā bija jāpierod pie tā visa. Bija pāris momenti, kad drīkstējām arī tikties ārā, tie bija kādi divi trīs mēģinājumi, bet pārsvarā viss bija "Zoom". Tagad, augustā, daļēji strādājam "Zoom", daļēji tiekamies klātienes mēģinājumos, jo septembrī jau ir pirmais mazais koncertiņš, ar ko mēs arī noslēdzam Dziesmu un deju svētkus šeit.
Piedalījāmies arī maijā rīkotajā finālā – kad saņēmām labās atsauksmes no Latvijas, cik labi esam sagatavojušies filmēšanai, tas mums deva milzīgu motivāciju, īpaši bērniem – tur bija smaidi līdz ausīm!
Bija skaidrs, ka turpināsim darboties digitāli. Galvenais – būt daļiņai no visa. (..) Veidojam videosveicienu, gājienu. 4. septembrī rīkosim svētku gājienu cauri Minsterei. Ceru, ka varēs sasniegt arī svētku gājiena izjūtu. Vislielākais izaicinājums bija dot motivāciju un prieku saprast, ka ir arī forši piedalīties šādos e-svētkos.
Esmu ļoti, ļoti pateicīga Latvijai par mums doto iespēju, ka svētki netika atcelti, bet tika turpināti digitālajā vidē, un ka arī mēs, diaspora, tikām iesaistīta. Liels, liels paldies svētku rīkotāju komandai!"
Kristīne stāsta – "Rudzupuķes" dalībnieku vecums šajos svētkos ir no 7 līdz 13 gadiem. Ja pirms pandēmijas tajā dejoja 28 bērni, tad tagad ir ap piecpadsmit. Lūk, dažu "Rudzupuķes” dalībnieku teiktais: "Es gaidīju šos svētkus ar lielu satraukumu, jo vēlējos kopā ar tūkstošiem latviešu bērnu iziet latviešu deju rakstus." "Mēs gatavojāmies trīs gadus, lai pirmo reizi piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Visforšākais bija to darīt kopā." "Es priecājos par Dziesmu un deju svētkiem, ar lielāko prieku dejoju jaunos deju soļus." "Kaut arī man ļoti žēl, ka es šogad nevarēju tikt uz Latviju, bet es vēl dejošu ļoti daudz un gaidīšu nākamos svētkus."
Nākamā pietura – Īrija. Svarīgs skaidrojošais process
No Vācijas tālāk ceļojam uz Īriju, kur izveidots latviešu apvienotais bērnu un jauniešu koris Īrijā "Labkī", kura mākslinieciskā vadītāja ir allaž enerģiskā, smaidīgā un nepagurstošā Inguna Grietiņa-Dārziņa. "Pēc manas iniciatīvas pirmo reizi svētkos piedalījāmies 2015. gadā – toreiz kā diasporas koris no Īrijas un vēl daži pārstāvji no Austrālijas piedalījāmies svētku noslēguma koncertā Mežaparkā. Tā bija pirmā reize. Un tad jau toreizējam sastāvam, kurā dziedāja lielie brāļi un māsas tagadējam sastāvam, bija āķis lūpā," smej Inguna Grietiņa-Dārziņa.
"Viņi, protams, dalījās ar savu pieredzi... Tad atkal nācu klajā ar ideju, ka taisām kopkori. Jo starpposmā strādājam katrs savās grupās, bet kopkori no trim Īrijas reģioniem veidojam tieši uz Dziesmu svētkiem. Uzsākām šo ceļu jau pirms trim gadiem. 2019. gada nogalē pie mums bija atbraucis noslēguma koncerta vadītājs Edgars Vītols un Valsts izglītības satura centra kora referente Rita Platpere, lai pieņemtu mums skati, jo piedalījāmies tajā tāpat kā visi Latvijas kolektīvi. Pirms Latvijas brauciena bijām jau nodziedājuši, priecīgi sarunājuši, ka Edgars brauks vēl pie mums uz meistarklasēm, vēl visu pirms svētkiem nostiprināsim... Un tad sākās visa epopeja [ar pandēmiju]. Bijām jau tērpus sagatavojuši, visu sarunājuši. Un tad sapratu – jāpārformējas, kaut kas jādara lietas labā. (..) Turpinājām dziedāt "Zoom", piedalīties dažādos projektos, kas arī bija jauki, jo pirmo reizi mēs, piemēram, varējām piedalīties tiešsaistē Dziesmu svētku gājienā, varējām piedalīties kopkorī, dziedot dziesmu "Tavs karogs". Mēs paši uztaisījām Eiropas dienas sveicienu Azerbaidžānai, kad Azerbaidžānas vēstniecība mūs uzrunāja. Tādi jauki projektiņi saturēja jauniešus kopā.
Arī mēs, skolotājas, esam pozitīvi noskaņotas un mēģinājām viņus motivēt. Tad arī mums izdevās saglabāt interesi par svētkiem. Protams, mēs visi saprotam – varam jau stāstīt, ko gribam, bet tas nav tas pats, kas svētki Mežaparkā un Rīgā. (..)"
Kā bērniem un jauniešiem, kas nav uzauguši Latvijā, uzturēt latvisko saiti? "Es pati jau 15 gadus vadu arī pieaugušo kori "LV", un mums ir tā, ka daļēji jauniešu korī dzied lielā kora dalībnieku bērni. Tas ir vairāk kā skaidrs – ja vecāki dzied korī, viņi to māca arī saviem bērniem," atzīmē Inguna Grietiņa-Dārziņa. "Otra lieta – pie mums dziedāt nāk arī bērni, kas iet latviešu skolās. Un vēl ir bērni, kuru vecāki vēlas saglabāt saikni ar Latviju, it sevišķi laikā, kad nāk Dziesmu svētki, jo šie svētki – tā tomēr ir mūsu unikālā tradīcija, ko nevar ne izstāstīt, ne parādīt – tas ir jāizjūt.
Taču tas ir ļoti liels skaidrojošais process jeb ieinteresējošais process.
Tāpēc man ļoti patika šāgada gatavošanās – ka bija sagatavoti dziesmu mācīšanās materiāli, bija modelēšanas koncerts, bērniem sagatavotas dziesmas ar skaistiem pavadījumiem un solistiem, kuri viņus interesē un kurus viņi varēja jau "Youtube" paklausīties. Tāpat mēģinājumos mēs vienmēr bērniem uzliekam jauno mācāmo dziesmu no iepriekšējiem Dziesmu svētkiem, līdz ar to viņi jau redz, kāds ir kopkoris. Un tad viņiem ir – ak, es arī tur būšu?! Tad viņi ir tādi pacilātāki. Šobrīd manis vadītajam korim būs nomainījusies jau trešā paaudze."
Piecpadsmitgadīgajai Evelīnai Brinkmanei šie ir jau otrie svētki, kuros pati piedalījusies. Klātienē bijis ļoti jauki, jo viņas tētis dzīvo Latvijā – bijis jauki aiziet uz svētkiem kopā. Viņai patīk dziedāt jaukās dziesmas, latviešu mūzika. Protams, meitene atzīst, ka šogad nav īstās svētku sajūtas, kas ir tad, ja visi ir kopā. Videoformātā tomēr nav tas.
Savukārt piecpadsmitgadīgajai Eilai, vienpadsmit gadus vecajai Elvai un deviņgadīgajam Magnusam no Niguļu-Beļenusu ģimenes šī ir pirmā svētku pieredze.
Tiesa gan, bērniem nepatīk, ka korī jāpavada visa svētdiena – tad pirmdien skolā ir liels nogurums. Turklāt no Dublinas uz kora mēģinājumu jāmēro trīs stundas, pēc tam tas pats laiks – atpakaļ.
Toties patīk dziedāt un satikties ar draugiem. Videosveiciena filmēšanas procesā bail bijis, ka kaut kas nesanāks.
Galapietura – Rietumeiropa. Pats grūtākais ir sākt no nulles
Gan ne kādā konkrētā valstī, jo latviešu diasporas folkloras kopa "Ābolīši" sevī apvieno bērnus, jauniešus un viņu vecākus no Spānijas, Itālijas un Šveices. Viņus visus kopā sauc Ieva Pekša-Kontrerasa.
"Pateicoties pandēmijai, mūsu folkloras kopa ir palielinājusies, jo iesākumā atradāmies tikai un vienīgi Spānijā, bet, pateicoties "Zoom" un visādām šādām tehnoloģiskām iespējām, mums ir pievienojušies arī dalībnieki no Šveices un no Itālijas. Tāpēc mums šis formāts ļoti labi patīk," stāsta Ieva Pekša-Kontrerasa.
"Mēs arī gatavojāmies un veidojām dažādus projektus uz Jāņiem un uz Lieldienām. Principā mēs tādā veidā arī darbojamies, ka attālināti visu darām – ierakstām, taisām filmiņas, katrs savās mājās safilmē, atsūta visus materiālus, atsūta audioierakstus, un tad visu saliekam kopā. Tā mums tie projekti top, tā ka Dziesmu svētki bija vienkārši viens no projektiem. (..) Sākumā ir mājasdarbs man pašai: ierakstu visu atsevišķi pa balsīm – zēnu balsis, meiteņu balsis, ierakstu instrumentus, aizsūtu visus vārdus, un tad mēs reizi nedēļā satiekamies "dzīvajā" mēģinājumā, kas arī ir attālināts, protams. Un tad jau bērni ir sagatavojušies.
Reizē visi dziedāt nevar – es dziedu, un pārējie dzied man līdzi. Protams, es jau viņus nedzirdu, es vienkārši uzticos, ka viņi pareizi dzied. Un tad savukārt ir mājasdarbs bērniem – tas notiek aplikācijā, ko es viņiem nosūtu:
viņi pieraksta savas balsis klāt, un tad es viņus dzirdu – kurš dzied pareizi, kurš – nepareizi, kuram ir jāpārdzied, dzirdu, vai ir pareizi iespēlēts instruments, vai arī tas jāpārspēlē. Tādā pašā veidā mēs arī dejas mācāmies – mēs gan dziedam, gan dejojam katrs savā ekrāna pusē. Tagad, vasarā, pirmo reizi varējām satikties un iepazīties, viens otru ieraudzīt, un jāsaka, ka rezultāti bija labi, jo arī dzīvajā bērni mācēja gan dziesmas dziedāt, gan dejas dejot. Šādā veidā turpināsim strādāt arī tad, kad drīkstēs satikties. Mums jau tie mēģinājumi tāpat notiks attālināti, bet cerēsim uz to, ka ik pa laiciņam aizbrauksim uz kādām nometnēm vai sadraudzības pasākumiem, kuros tiksimies."
Folkloras kopā "Ābolīši" ir ap 20 cilvēku. "Jo folkloras kopa jau ir tāda lieta, ka tajā iesaistās no dzimšanas līdz tam, kamēr vairs nevar pakustēties," sirsnīgi teic Ieva.
"Tā ka mums ir gan mammas, gan pavisam mazi brāļi un māsas. Gatavojoties Dziesmu svētkiem, mūsu pulkā bija divpadsmit dalībnieku, jo bijām tikai tie, kas Latvijā skaitās skolas vecuma bērni – no septiņiem līdz sešpadsmit gadiem. Tādi mums ir divpadsmit bērni, bet ir vēl vesels bariņš ar mazajiem – piecgadniekiem un četrgadniekiem, kas dzied līdzi un danco, un ir arī pavisam maziņi – piemēram, ir viens divgadnieks, kurš iet līdzi un visu ko dara.
Protams, bez mammu atbalsta jau nekas nenotiek. Divas mammas mums ļoti skaisti spēlē kokli, viena mamma – vijoli.
(..) Atrodoties diasporā, no, piemēram, tūkstoš ģimenēm divdesmit ir ļoti svarīgi, lai bērni patiešām uzturētu latvietību, un tad nu šīs ir tās ģimenes, kuras mēs satiekam visu laiku, mēs paralēli kaut kur krustojamies. (..) Jūtu, ka mums vairs nav robežu – ka neesam vairs no vienas valsts, mēs tagad esam apvienoti no trijām valstīm, un mums ir tāds kopprojekts, bet vecāki un bērni – tie jau ir vieni un tie paši. Un,
ja viņiem ir motivācija iet latviešu skoliņā, tad viņiem ir motivācija arī dziedāt un dejot. Un vēl motivācija ir tāda, ka mēs gatavojamies kaut kam.
Šajā gadījumā folkloras kopu aizsākām 2019. gadā ar lielāko vēlmi un degsmi sirdī – bērni patiešām gribēja piedalīties Dziesmu svētkos, tāpēc tā ir motivācija bērniem – lai viņiem būtu interese."
Protams, šie Dziesmu svētki bija pilnīgi savādāki, bet arī šoreiz Ieva ar savējiem atradusi motivāciju, lai piedalītos un veidotu video. "Šis projekts nu ir beidzies, un nākamais projekts ir Eslingena, uz kuru ļoti, ļoti visi vēlētos aizbraukt nākamgad jūnijā. Tā kā visu laiku ir kaut kāds mērķis, uz ko bērni arī tiek motivēti.
Pats grūtākais ir iesākt visu no nulles, no tā, ka nekā nav, – tas ir pats, pats, pats grūtākais. Bet tagad tas viss ir aizsākts un tagad jau vienkārši ir jāturpina, ir jāizdomā jaunas programmas, jādomā, ko tālāk mācīties.
Kad viss jau iekustināts, vairs nav problēmu strādāt – tikai pašiem jāgrib. (..) Vecāki, kas savus bērnus atved uz manu folkloras kopu – nav jau tā, ka viņi atved un aiziet: arī viņi paši paliek uz vietas un līdzdarbojas, tāpēc viņu atbalsts ir kolosāls. Jo gribas ne tikai man kā folkloras kopas vadītājai, bet gribas arī vecākiem. Un tanī brīdī, kad man varbūt nolaižas rokas – piemēram, kad iestājās pandēmija, un es saku – ko mēs tālāk darīsim, ka nevaram satikties un mēģināt, tad tie ir vecāki, kuri man saka: nē, bet mums vajag, mēs jau tik daudz esam izdarījuši un tu nepadodies! Mēģināsim "Zoom" un "Skype".
Tie jau ir vecāki, kas nāk un saka – tu turies, mēs tev visu palīdzēsim un atbalstīsim! Tā ka tas ir milzīgs kopdarbs, un, kad tas beidzot ir aizgājis, tālāk jau problēmu nav. Uz nākotni skatos ļoti cerīgi."
Tā nu ātrā solī esam izskrējuši cauri Eiropai, uzzinot, kā latviešu bērni un jaunieši, kas mīt ārvalstīs, piedalās šīgada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Varam secināt, ka diasporas kolektīvu aktivitāte arvien tikai palielinās un to dalībnieki ar cerībām gaida pandēmijas beigas un nākamos svētkus, kad ļoti, ļoti vēlas dziedāt, dejot un piedzīvot mūsu kultūru un Dziesmu svētkus arī klātienē.
