Latvijas Radio 3 cikla "Sidraba birzs" jaunākajā stāstā:

• Par savu pievienošanos Dziesmu un deju svētku kustībai – Latvijas Radio galvenā redaktore, Ķekavas vidējās paaudzes deju kolektīva "Zīle" dejotāja Anita Brauna.
• Ar horeogrāfes Dagmāras Bārbales atļauju ielūkojamies Rīgas Tehniskās Universitātes Tautas deju ansambļa "Vektors" mēģinājuma procesā.
• Lielkoncerta "Balts" stāstu atklāj koncerta mākslinieciskā vadītāja Dace Adviljone, horeogrāfs Reinis Rešetins un komponists Mārtiņš Miļevskis.

Anita Brauna: Skaistums ir pašā procesā

Dziesmu un deju svētku kustības dalībnieki ir visdažādāko profesiju pārstāvji, un ar savu svētku stāstu ir gatava dalīties Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna. Viņa ir Ķekavas vidējās paaudzes deju kolektīva "Zīle" dalībniece 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kad un kā sākās jūsu Dziesmu svētku stāsts? Vai jāatkāpjas līdz bērnudārznieka vecumam?

Anita Brauna: Galīgi nē! Mans Dziesmu svētku stāsts ir jauns, tie ir divi pilni gatavošanās cikli Dziesmu svētkiem. Šie man būs otrie svētki. Sāku dejot apmēram 40 gadu vecumā ar domu, ka reiz dzīvē gribu nokļūt Dziesmu svētkos kā dalībniece, un caur draugiem nonācu "Zīlē", Ķekavā, vidējās paaudzes deju kolektīvā, kurā dejo pavisam cita līmeņa dejotāji. Bet šis kolektīvs ir ļoti atvērts: vadītāji mani "ņēma par pilnu", ļāva mācīties dejot, un tā nu esmu nodejojusi līdz otrajiem Dziesmu un deju svētkiem.

Jūsu stāsts ir ļoti iedvesmojošs, jo domāju, ka ir daudzi cilvēki, kas Dziesmu svētku laikā nopūšas – ai, kā gribētos būt dalībnieku vidū, bet pie reizes arī saldsērīgi saka – eh, ko tad nu es: dziedāt nemāku, dejot nemāku. Cik tas jums bija viegli vai grūti?

Šajā procesā iziets cauri visdažādākajām emocijām... Bijuši arī kompleksi un mazvērtības sajūta, ka nemāku to, ko citi... Bet tas, kāpēc esmu nonākusi līdz šim punktam… Droši vien tāpēc, ka esmu mērķtiecīga, un galvenais noteicošais bija tas, ka kolektīva pārējie dejotāji mani akceptēja ar visām manām prasmēm un neprasmēm, viņi vilka mani līdzi. Tas ir ļoti svarīgi – kā pret tevi izturas vadītājs un citi dalībnieki. Ja vienā kolektīvā neveicas, ej un meklē citu – ja vien tiešām gribi dejot! Pieļauju, ka arī dziedātājiem ir tāpat. Kustība ir tik plaša, un pulciņu Latvijā ir tik daudz, ka noteikti vari atrast savējo. 

Vai dalībniekiem vispār ir svarīgi, cik un kas viņus vēro? Vai sajūta, kas valda kolektīva iekšienē, visiem satiekoties aizskatuvē, gaidot, kopīgi pucējoties, piepalīdzot un aizdodot gumijas, aizdodot saspraužamās adatas, nav svarīgāka par visu?

Tas notiek procesā. Protams, kad ej uz skatuves, ir svarīgi, lai tu dejo pietiekami labā līmenī, lai kaut ko nesajauc – ar tādu sajūtu es eju uz skatuves. Bet esmu sapratusi, ka skaistums ir pašā procesā. Vakarā, kad esi pārguris, ziemā, kad jau tumšs, tev pēc darba ir vēl jābrauc uz mēģinājumu. Bet tu tomēr saņemies, aizbrauc, un tie platie apskāvieni, mīļas bučas no pārējiem dejotājiem… Tur ir joki, tur ir deja, tur ir kustība, mūzika. Tas vienkārši ir foršs dienas noslēgums! Dejotājiem jau ir ļoti aktīva koncertdzīve arī ārpus Dziesmu svētkiem: viens pie otra braucam ciemos, dažkārt tur nakšņojam, ir balles. Līdz ar "Zīli" četrdesmit gadu vecumā es pēkšņi atkal sāku iet uz ballēm, ko nebiju darījusi kopš agras jaunības! Tas viss ir vienkārši skaisti… Mana dzīve bez dejošanas būtu daudz garlaicīgāka. Es ļoti baudu šo procesu: pat vairāk nekā svarīgos koncertus.

Skatuviskās dejas lielkoncerts būs par latvieti dejā. Kas būtu tas latvietis bez dejas, bez kordziedāšanas, bez Dziesmu un deju svētkiem, kuriem šogad 150?

Dziesmu svētki sākās no tā, ka latvieši dažādos pagastos pulcējās, ļāvās kopdziedāšanas tradīcijai, un no mazajiem pagastiņiem vienā brīdī visi saplūda Rīgā un radās Dziesmu svētku kustība. Tas, ka cilvēki ļoti dažādās vietās Latvijā joprojām sanāk kopā un reālajā dzīvē izdzīvo šo latviešu tradīciju – tas, manuprāt, ir šīs tradīcijas spēks un skaistums. Es teiktu, ka viņiem ir interesantāka dzīve nekā tiem, kas to nav piedzīvojuši.

Vienkārši jābūt dejotpriekam!

Tikām tautas deju ansamblim "Vektors" sākusies mēģinājuma pirmā stunda no trim. Sarunai piekrīt Luīza, Ieva, Artūrs un Krists. Uz jautājumu, kādam jābūt īstam dejotājam, jaunieši teic – gluži vienkārši jābūt dejotpriekam! Bez tā nevar. Un jādejo ir daudz!

Bet kādiem īsti būtu jābūt Dziesmu un deju svētkiem, lai 9. jūlija rītā teiktu – jā, tas bija vareni, tas bija kaut kas neaizmirstams, visu sapņu piepildījums? "Ir jābūt tai sajūtai, ka – ak, cik žēl, ka tas ir pagājis un gribētos atgriezties tajās sajūtās un tajos brīžos… Tā ir viena no foršākajām sajūtām – ka ir bēdīgi par to, ka viss beidzies."

"Vektors" bijis to kolektīvu vidū, kas pirmais sāka izmēģināt vismaz dažas no 18 īpaši skatuviskās dejas lielkoncertam "Balts" radītajām dejām. Vai jaunieši šajā procesā jūtas kā līdzradītāji? Pavisam noteikti! Vaicāti, kāpēc viņi aizraujas ar deju un vai nebūtu kāda cita veida, kā aizpildīt vakara stundas, ansambļa dalībnieki stāsta, ka esot izmēģinājuši arī citas nodarbes, toskait sportu, taču nekas nesniedz tādu gandarījuma sajūtu kā dejošana, jo citās jomās pietrūkst gatavošanās, mērķa, iešana uz kaut ko. Jo dejošana ir ne tikai fiziskā slodze: tie ir arī draugi, tie ir arī pasākumi, faktiski – dzīves stils. Jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt!

Balts. Ar to viss sākas

Viens no centrālajiem notikumiem dejotājiem notiks 3. jūlijā: tas būs skatuviskās dejas lielkoncerts "Balts", kura norises vieta ir "Arēna Rīga". Šo ideju visilgāk auklējusi koncerta mākslinieciskā vadītāja, Deju svētku virsvadītāja Dace Adviljone, komponists Mārtiņš Miļevskis un horeogrāfs, viens no idejas līdzautoriem Reinis Rešetins.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas katram no jums ir "balts"?

Reinis Rešetins: Man tas ir pats sākums, ar ko viss sākas. Un vēl man tas asociējas ar mammu. Un ar ģimeni. Tas ir pats baltums, pats trauslums. Tā ir mana ģimene tagad.

Dace Adviljone: Balts ir arī tāds latviešu kods, jo balti mēs piedzimstam, balti aizejam: tas baltais diedziņš vai aukliņa mums iet cauri visu mūžu.

Mārtiņš Miļevskis: Balts – tas ir tukšums, nulles punkts, no kura vari sākt kaut ko veidot, radīt, būvēt; no balta vari iet jebkurā virzienā. Tev nav pilnīgi nekādu noteikumu šajā brīdī, jo ir tukša, balta lapa, un tā ir tikai tava izvēle un sajūta, kur tu ar to iesi.

Dace, vai tukšums un baltā lapa, par ko runā Mārtiņš, jums drīzāk palīdzēja vai traucēja? Jo saprotu, ka no idejas dzimšanas brīža, ka varētu dejā atdzīvināt gleznas, pagāja aptuveni gads: bija jārada 18 oriģinālhoreogrāfijas, bija jāpasūta 18 oriģinālskaņdarbi.

Dace Adviljone: Tas bija ļoti interesants process, jo tiešām no nekā radās mākslas darbs, un brīvība, ko mēs šajā rāmītī visiem devām, bija vienkārši fantastiska! Tu tiešām varēji radīt un iet uz jebkuru pusi: radīt mākslas darbu, kādu vien gribi.

Reini, un kādas bija jūsu pirmās sajūtas, uzzinot, ka jums kā gados jaunam cilvēkam uzticēta liela loma Deju svētku lielkoncerta radīšanā?

Reinis Rešetins: No dejas nozares puses tas ir pagodinājums un liela uzticība. Jā, arī izaicinājums, bet tajā pašā laikā arī tāds pozitīvs akcents; varbūt ar jauniem impulsiem, ko varam piedot Dziesmu un deju svētku kustībai, kas turpinās un attīstīs visu mūsu nozari.

Dace Adviljone: Domāju, ka šie radītie darbi deju pasaulē dzīvos vēl ilgi. Jo šis dejas jau ir iemīlētas. Mēs, darba grupa, kurā ir Reinis, režisore Inga Cipe, scenogrāfe Ineta Sipunova, mākslinieciskās koncepcijas līdzautore Taiga Ludborža, esam strādājuši ilgi un dikti. Horeogrāfu spektrs ir plašs – ir gan pieredzējuši, gan gados jauni, kuri nule sākuši savu ceļu deju pasaulē, bet kuri gana spilgti sevi apliecinājuši. Mums bija svarīgi parādīt, ka ir tikai ne vecākā paaudze, kas jau tiešām sevi pierādījusi, bet arī jauni cilvēki, kas ienāk. Ar savu redzējumu. Tajā brīdī, kad sapratām, kas ar ko varētu sastrādāties, meklējām, kāda varētu būt šīs daļas noskaņa, raksturs. Un tad meklējām komponistus.

Koncerta tematiskās daļas ir šādas: "Zeme", "Darbs", "Dzīvošana", "Bērnība", "Tīrradnis" un "Daba". 

Mārtiņš Miļevskis: Man likās ļoti interesanti, ka tiek radīta pilnīgi jauna mūzika pilnīgi jaunam uzvedumam. Ka viss ir pilnīgi jauns! Man tas likās ļoti drosmīgi. Tāpēc, daudz nedomājot, piekritu. Kad man izstāstīja ideju, kas būtu jādara, man tas likās ļoti forši. Nākamais, kas notika, bija saruna ar konkrētiem horeogrāfiem, kuru dejām mūzika bija jārada man. Ko no tā iemācījos? Ka, radot šo mūziku, ir ļoti jāstrādā sazobē ar horeogrāfu. Jo – ja tu spēj radīt mūziku, kas horeogrāfam patīk (nevis ka viņam ir uzdevums pie konkrētas mūzikas uztaisīt deju, bet ka viņam patīk pati mūzika), tālāk jau atliek runāt par koncepciju, par veidu, par ļoti detalizētām lietām, tempiem, raksturiem, paātrinājumiem, palēninājumiem, kas dejai ir ļoti būtiski.

3. jūlijā "Arēnā Rīga" atdzīvosies dzeja, atdzīvosies mūzika un atdzīvosies glezna. Kurā brīdī notiks gleznu atdzīvošanās un kas tās būs par gleznām? 

Dace Adviljone: Pirmsākums – glezna kā iedvesma. Piemēram, Džemmai Skulmei ir vesela sērija ar dejotājām. Tāpat Leo Koklem. Tas bija iesākums, ka gleznotāji iedvesmojušies no dejotājiem, un mēs – no viņiem. Ideja transformējās savādāk, kad mēs no dejojošajām gleznām pārgājām uz gleznām, kas iedvesmo. Šobrīd notiek process, kurā dalību ņēmusi Ineta Sipunova, mūsu scenogrāfe un videomāksliniece: būs gleznas gan ar dejojošiem cilvēkiem, gan dabas skati. Ļoti dažādi. 

Reinis Rešetins: Bija tā: nosūtīju savam komponistam Jurim Kaukulim gleznu, no kuras iedvesmojos. Zilas debesis, gaišs rīts, un pāri pārrullēts rozā krāsu rullītis. Tas bija mans iedvesmas avots. Jurim izstāstīju, ko gribētu. Gribēju parādīt, kā puisis un meitene satiekas, un ir tā patiesā mīlestība, tās rozā brilles...

Mārtiņ, un kā bija jūsu gadījumā – vai glezna bija jau priekšā, vai arī drīzāk tā bija horeogrāfa vēlme, ko viņš vēlas?

Mārtiņš Miļevskis: Arī man bija vairākas gleznas. Tā bija zeme, daudzas gleznas izskatīju. Mēs runājām par šīm gleznām, kā viņi to redz, un nonācām pie ārkārtīgi vienkārša secinājuma, ka būtībā gan mūzika, gan deja pati par sevi arī ir glezna...

Vai cauri šīm 18 dejām un arī intermēdijām izvīsies kāds skaists stāsts?

Dace Adviljone: Par latvieti. Par latvieti, kāds viņš ir šobrīd, kāds viņš ir bijis un kāds viņš būs. Par mums.

Kas koncerta tematisko daļu klāstā ir "Tīrradnis"? 

Reinis Rešetins: Katrs no mums ir tīrradnis. Katrs no mums ir unikāls. Un ja mēs katrs kā personība meklējam kaut ko unikālu, katrs kļūstam par īstu tīrradni. Un Latvijā ir ļoti daudz tīrradņu. 

Dace Adviljone: Mūsu tīrradņi ir mūsu horeogrāfi. Katram esam devuši vienu deju. Viņi ir tik dažādi, viņi ir tik brīnišķīgi, viņi ir tik saudzējami un katrs tik savādāks, ka izkristalizējies, ka tas tīrradnis ir mūsu horeogrāfs un, protams, mūsu komponisti. 

Katram komponistam vai muzikālajai apvienībai uzticēta viena tematiskā daļa, par kuras muzikālo noformējumu viņi rūpējas. Kas ir ar intermēdijām?

Dace Adviljone: Intermēdijas savieno bloku: lai būtu organiska pāreja uz nākošo bloku. Un jau tagad liels paldies jāsaka Mārtiņam par fantastisko mūziku, kas ļoti organiski vijas cauri kustībām un pāriet nākošajā blokā.

Mārtiņš Miļevskis: Pie partitūras strādāju joprojām: tas ir pilnīgi citādāks veids, kā darboties – tur vairs tik ļoti nav jādomā tieši par deju, vairāk par to, kā no iepriekšējā bloka sajūtas pārvest uz nākamo. Jo pašas dejas tālāk dzīvos savu dzīvi. Tās tiks dejotas arī daudz kur citur.

Dace, kas ir jūsu saldais ēdiens kā Deju svētku virsvadītājai?

Dace Adviljone: Laikam jau tas, ka viss ir salicies. Bingo! Jā, ka viss ir salicies. Tā bilde, kas veidota no maziem gabaliņiem, ir skaista.

Kāds būtu jūsu novēlējums visiem, kas iesaistīti Dziesmu un deju svētkos?

Reinis Rešetins: Atrast sevī prieku. Ja sevī atrodam prieku, tad mēs to nesam arī tālāk, dodam nākamajam, nākamajam, nākamajam…

Mārtiņš Miļevskis: Lai pēc svētkiem atmiņās mums būtu spilgti notikumi, ar ko dzīvojam ilgi un stāstām nākošajām paaudzēm: kā mēs tajā un tajā gadā piedzīvojām unikālus svētkus un kas mums katram notika tik īpašs, ka par to atceramies vēl vairākus gadus.

Dace Adviljone: Es savukārt varu teikt paldies visiem, kas uztur šo kustību, kas ir šajā kustībā, kas velta savu brīvo laiku tam, lai notiktu Deju svētki, lai notiktu Dziesmu svētki, lai mēs būtu un – tā tikai turpināt!

Mārtiņš Miļevskis: Paldies Reinim Rešetinam, un kopā ar jums mēs turam īkšķus. Lai gan sagatavošanās process skatuviskās dejas lielkoncertam "Balts" rit gludi, gan, protams, lai arī tajā 3. jūlijā jums līdzi ar visiem dejotājiem izdodas.

Tā sajūta, ka tavu deju izdejo ne tikai tavs kolektīvs, bet arī citi. Vai šī sajūta atsver visu to, ka reizēm ir grūti, ka varbūt reizēm kaut kas neizdodas, un liek iet uz priekšu un darboties?

Dagmāra Bārbale: Man laikam to kaifīgāko sajūtu rada tieši radošais process, ka vari brīvāk veidot repertuāru, veidot dejas, piedalīties pasākumos, kuros gribi piedalīties. Kad gatavojies svētkiem, ir ļoti daudz darba: lai nolīdzinātu kolektīva līnijas, lai visiem celītis pacelts. Ir ļoti daudz skrupulozu darbiņu, kas jāveic un kas rada spriedzi man kā vadītājai. Jo tieši es jau esmu atbildīga, lai visi dejotu kvalitatīvi un skaisti. Skatēs jādejo trīs dejas, kopā svētkos – kādas 15 dejas, un mums vajag tās visas nodejot skaisti! Un mēs visi pie tā ļoti, ļoti strādājam. Tūlīt, tūlīt jau tas maratons sāksies. Kaut svētki ir tikai nedēļu gari, gatavošanās posms šobrīd iegājis uzrāviena procesā. Ar Mārtiņu Miļevski jau daudzus projektus esam kopā realizējuši. Kad pirmoreiz dzirdēju mūziku dejai "Dievzemīte, tēvzemīte", stress bija par to, vai es to, ko viņš radījis mūzikā, spēšu tikpat pamatīgi un spēcīgi attēlot horeogrāfijā. Šķiet, ka ir izdevies radīt labu kopdarbu. 

Dagmāra, kas ir tas, ko vajadzētu just katram svētkos iesaistītajam? 

Dagmāra Bārbale: Svarīgākais ir tas, ka visi kopā sanākam, lai kaut ko radītu: lai radītu skatītājiem prieku, lai radītu sev gandarījuma sajūtu. Vēl arī tas, ka svētkos esam kopā ar līdzīgi domājošiem, jo ikdienas skrējienā un darba rutīnā varbūt to nepamanām: mums varbūt liekas, ka, lūk, es vienīgais pasaulē jūtu, domāju un redzu lietas tieši tā. Bet Dziesmusvētki ir laiks, kad kopā esam tie, kuri domājam līdzīgi. Un kuriem ir svarīga latviešu kultūra, latviešu valoda, dziesma, deja un citas vērtības – ka mēs tiešām sanākam kopā! Un tas brīdis, kad tu ienāc Daugavas stadionā, "Arēnā Rīga", Mežaparkā vai kādā citā norises vietā, paskaties apkārt un redzi – te visi ir savējie. Tā ir tā īsti labā sajūta, ko novēlu visiem sajust!