Jau Maijas vecmāmiņa Ida pina grozus. Un tagad to pašu dara Maija savos "Pūpolos".
"Ļoti patīk dabas materiāls, tas, kas aug mūsu zemītē. Tu no nekā izveido kaut ko," atzina pinēju amata meistare Maija Kivleniece. "Sagatavoju klūgas, sloksnes, strādāju, skatos "Panorāmu" un pinu."
Maijas bērniem grozu pīšana neiet pie sirds. Taču viņa redz, cik ļoti šī nodarbe aizrauj citus mazos.
Bet tautas lietišķās mākslas studijas "Austra" vadītāja, audēju amata meistare Aina Bernava priecājas, ka šādi tiek saglabātas senās tradīcijas:
"Mēs saglabājam aušanas tradīcijas, kas Latvijā ir senas, bet daudzās pasaules valstīs vairs nav saglabājušās. [..] Ko es domāju, kad es aužu? Ja man tas nesagādātu prieku, es to nedarītu. Tas atslēdz no reālās dzīves."
Ādas apstrādes meistaram Vilnim Kriķim ādas apstrāde ir ģimenes lieta, ja tā var teikt. "Tā nav atpūta. Darbs ar savu meditāciju... Tu strādā un piedomā," viņš sacīja.
Bet Liāna Pētersone ada un dara to neticami skaisti un smalki, ar pērlītēm.
"Man mamma, vecmāmiņa to darīja. [..] Man ļoti patīk ar pērlītēm. Tās pērlītes relaksē. Ir cilvēki, kurus tas uztrauc. Viņas ir jāskaita. [..] Ja es kādu laiku to neesmu darījusi, man pirksti kņudinās, kā gribas paņemt rokā adīklīti. Es ceru, ka mana meita arī adīs," sacīja Liāna Pētersone.
Caur šallēm un klūgu groziem, greznos maučos un atstarojošās rokassprādzēs Maijas, Viļņa, Ainas un Liānas apgūtais amats turpinās.
Kamēr vien būs kāds, kurš gatavs šīs prasmes mācīties, tautas daiļamatam būs spēcīgs pamats un turpinājums.
