Inga Šlude (Inga Schlude), 2012. gadā pabeidzot skolu, pirms studijām vēlējās veltīt laiku brīvprātīgajam darbam. Tā viņa nokļuva Latvijā, kādā Jūrmalas skolā. Nedaudz iedzīvojusies, sākusi domāt par vaļaspriekiem: "Mums notika dažādi semināri, tostarp arī par latviešu kultūru. Un man iepatikās tautas dejas, gribēju pamēģināt, pirms ķerties pie kā tāda, ko biju darījusi jau Vācijā. Tā sāku dejot kādā Jūrmalas deju kolektīvā, un, tā kā sabiju tur gadu, paspēju nokļūt arī 2013. gada Dziesmu un deju svētkos, man ļoti ar to paveicās! Atgriežoties atradu, ka arī latviešu diasporā ir tautas deju kopas, viena arī Štutgartē, un es tieši plānoju doties studēt uz Štutgarti. Mūsu deju vadītāja iedeva "Trejdeksnīša" vadītājas Lauras Putānes kontaktus. Un tagad jau desmit gadus dejoju "Trejdeksnītī". Līdz šīm tiešām neesmu nožēlojusi, ka toreiz pamēģināju, kā ir dejot latviešu tautas dejas! Šie ir jau mani trešie Dziesmu un deju svētki."

"Esmu inficējusies ar latviskumu!"

Annas Ketelhutas (Anna Ketelhut) stāsts ir līdzīgs, arī viņa Latvijā pirmo reizi bija kā brīvprātīgā, tikai 2015. gadā un Stelpē. Interesanti, ka dejot vietējā latviešu deju kopā viņu uzaicinājusi ukrainiete, kura tobrīd arī Stelpē darbojās kā brīvprātīgā. Annai dejot iepatikās, arī viņas draugs latvietis, kas tautas dejas bija dejojis skolas laikā, labprāt vēlējās atsākt šo nodarbi. Abi meklējuši tīmeklī iespējas, diemžēl reģionā, kur viņi dzīvoja, latviešu deju kopas nebija. Taču, kad darba dēļ jaunieši pārcēlās uz Štutgarti, jau pēc nedēļas bija klāt "Trejdeksnītī", jo jau iepriekš bija uzzinājuši par tā eksistenci.

Abas meitenes ir vācietes, bet koncertos, protams, jāvelk latviešu tautastērpi. "Kad Latvijā uzvilku tautastērpu pirmo reizi, sapratu, cik tas ir skaisti," atminas Anna.

Inga piekrīt: "Jā, stāja citāda, ir svētku sajūta. Un tu izskaties pavisam citādi! Un, kad jaunieši uzvelk tautastērpus, viņi izskatās tik glīti! Jā, man joprojām ir īpaša sajūta katru reizi, kad uzvelku latviešu tautastērpu. Kurpe ar papēdīti arī uzreiz liek staltāk stāvēt."

Vācijā tautastērpu tradīcija nav tik izplatīta, izņemot varbūt atsevišķus reģionus. Arī tautas dejas te nav izplatīts vaļasprieks Trešā reiha dēļ, kas tautas dejas un dziesmas izmantoja politiskajai propagandai; pēc tam tradīcijas būtībā tika nogrieztas, uzskatītas par kaut ko, kas ir tāds šaubīgs un velk uz nacionālisma pusi. Lielā mērā tas saglabājies līdz šim, lai arī lēnām situācija mainās. Tomēr ierasts, ka brīvajā laikā uz folkloras kopām, koriem un deju kolektīviem dodas gados vecāki ļaudis.

"Mani draugi bija apmulsuši – ar ko tu tur nodarbojies? Ar tautas dejām?! Jo šeit to dara maz cilvēku un lielākoties tie, kas ir jau krietni gados. Bet es viņiem saku – hei, Latvijā tautas dejas dejo, tiklīdz iemācās staigāt, un tik ilgi, kamēr vispār var pastaigāt!" smejas Inga. "Jā, tas šeit ir neparasts hobijs, jo lielākoties visi spēlē futbolu, daži darbojas amatierorķestros. Pērn notika Eslingenas dziesmu svētki, tas ir tepat pie Štutgartes, tad mani draugi varēja dzīvē redzēt, kas tas īsti vispār ir. Un vienai draudzenei tā iepatikās, ka pērn viņa aizbrauca uz Rīgu skatīties uzvedumu "Dziesma dejo, deja skan", kur arī mēs dejojām, un nu viņa brauc arī Dziesmu svētkiem. Es strādāju pie tā, lai viņā nāktu arī dejot, bet vismaz viņa ir mana sajūsminātā skatītāja!"

Šoreiz skatītājos būs arī gan Ingas, gan Annas vecāki, jo teikuši – gribot noteikti  svētkus reiz redzēt dzīvē, ne tikai video. Īpaša sajūta, kad tur piedalās arī meitas.

Annai šie būs pirmie Dziesmu un deju svētki, bet ekspektācijām viņa neļaujas: "Es ļaušu sevi pārsteigt! Man nav noteiktu gaidu, lai arī man daudz ir stāstīts un esmu redzējusi videoierakstus. Man prieks, ka varēsim redzēt noslēguma koncertu, priecāšos pārmaiņas pēc būt arī skatītājos un bez stresa paskatīties kādu koncertu no malas."

Abām jaunietēm līdz šim laikam ir cieši kontakti arī ar Latviju. Annas draugs ir latvietis, un viņam ir ģimene Latvijā, kuru abi, protams, allaž apciemo, bet ļoti ciešas saites Annu vieno arī ar bijušo viesģimeni: "Dzīvoju viesģimenē, kur mani ļoti sirsnīgi uzņēma. Līdz pat šim, izņemot kovida laiku, viņus apciemoju reizi vai divas gadā. Tā ir mana Latvijas ģimene. Mēs arī sazvanāmies. Man liekas, tas ir tik brīnišķīgi, ka mums ir šis kontakts, ka viņi mani tā uzņēma un ka vēl tagad, pēc astoņiem gadiem, man iespēja pie viņiem viesoties. Stelpes deju kopā dejos arī mana ukraiņu paziņa, ceru, ka satiksimies svētkos."

Arī Inga šurp dodas regulāri, kaut arī kontakti ar toreiz iepazītajiem Latvijas latviešiem laika gaitā zuduši: "Es vienkārši braucu pati uz Latviju, jo esmu šo valsti iemīlējusi, Rīga man vispār šķiet viena no skaistākajām pilsētām, esmu viņu cieši ieslēgusi savā sirdī. Ar latviešiem kontaktējos šeit, Štutgartē, kopā svinu latviešu svētkus, tie man jau atzīmēti kalendārā. Esmu "inficējusies" ar latviskumu! Nejauši nokļuvu Latvijā, bet atstāju tur savu sirdi."

"Man parādīja, kas ir tautas dejas, un man iepatikās."

Lenarda mamma ir no Latvijas, bet tētis ir vācietis, un arī Lenards dzimis Vācijā. Tomēr viņam ir ne tikai Vācijas, bet arī Latvijas pase, un arī latviešu valoda nav sveša. Mammas dzimteni ģimene apciemo katru gadu, un kā mīļāko latviešu ēdienu viņš nosauc pīrādziņus ar speķi.

Lenardam Haufem (Lennard Haufe) ir 14 gadi, no tiem jau astoņus viņš dejo. Uz dejošanu esot aizvedusi mamma, kura savulaik pati dejojusi. "Man parādīja, un man iepatikās,"’ Lenards lakoniski nosaka, kurš agrāk esot arī dziedājis. Skolā gan izturoties diezgan rezervēti pret, viņuprāt, īpatno nodarbi – jau augstākminētā iemesla dēļ. "Skolā ir komplicēti… Viss, kas ir tradicionāls, te tiek saistīts ar kaut ko nedaudz bīstamu. Viņi ne visai saprot, ka tas tā nav."

Tomēr dejot Lenards gribētu vēl ilgi, lai gan prātīgi spriež, ka vienā brīdī tas būtu diezgan sarežģīti: "Pēc pāris gadiem beigšu skolu, būs eksāmeni, saspringts laiks, pēc tam sāksies studijas." Šobrīd esot doma studēt informācijas tehnoloģiju jomu, drošības sistēmu testēšanu.

Puisis ar bērnu deju grupu būtu piedalījies skolēnu deju svētkos, taču tie kovida dēļ klātienē nenotika. Nu viņš dejo pieaugušo kolektīvā un šogad piedalās lielajos svētkos. Sagatavošanas posmā gan esot bijis grūti, jo nepārtraukti kaut kas ticis mainīts. Par pašiem svētkiem Lenards nav īpaši domājis, kāda sajūtas gaidāmas un tamlīdzīgi. "Kā būs, tā būs," viņš filozofiski nosaka.

Interesanti, ka Lenards, kas ikdienā vairāk jūtoties kā latvietis, dejojot nejūtas kaut kādā ziņā "vēl latviskāks": "Jā, uz skatuves ir īpaša sajūta, bet nevar teikt, ka tad jūtos vairāk kā latvietis. Tad es jūtos vairāk kā dejotājs!"

"Plānoju dejot līdz galam!"

Edgara Oelkes vecāki dzimuši Latvijā, bet tēva tēvs, vācietis, Latvijā nokļuvis Otrā pasaules kara laikā, un, tiklīdz bija iespēja, astoņdesmito gadu beigās devās atpakaļ uz savu dzimteni – kopā ar abiem dēliem. Vēlāk pievienojusies arī Edgara mamma, un Edgara dzimtene jau ir Vācija. Ikdienā viņš jūtas vairāk kā vācietis, bet noteiktos brīžos tomēr virsroku ņem latviešu asinis. Lai nebūtu jāizvēlas, viņam tīk teikt, ka ir vienkārši eiropietis. Latviski saprot gandrīz visu, ar runāšanu tik labi neiet, bet, kā pats smejas: "Atvaļinājumā izdzīvot Latvijā varu!"

"Trejdeksnītī" viņš dejo jau desmit gadus. Reiz pie tēva atbraucis ciemos paziņa un teicis Edgaram – nāc dejot, mums trūkst puišu! "Es pamēģināju, un tā arī tur paliku. Man patika tie cilvēki, es jutos labi. Arī Dziesmu un deju svētki bija tieši tajā gadā, kad iestājos, tur jau piedalījos, un man ļoti patika, patīk joprojām. Varu teikt, ka latviešu tautas dejas vairāk jau ir mana dzīves kaislība, ne tikai vienkārši vaļasprieks."

Skolas laikā Edgars dejojis standartdejas, bet ar tautas dejām pirmā saskare bijusi tieši "Trejdeksnīša" mēģinājumā. "Pirmo reizi nebija tik vienkārši. Jutos arī nedaudz dīvaini, visas tās kustības likās nepierastas, man nebija skaidrs, vai daru pareizi. Tagad, pēc desmit gadiem, jau viss šķiet vienkārši. Nesen skatījos vecos video, un biju satriekts, likās – ārprāts, cik slikti toreiz dejoju! Bet varu teikt – kaunēšanās jāliek malā un jāmēģina. Cilvēki deju kopā bija ļoti jauki un pretimnākoši."

Edgars teic – latvieši vispār jūtoties un izturoties brīvāk, atraisītāk, vācieši esot saspringtāki, allaž domājot, kā viss izskatīsies no malas.

Mīļāko deju Edgars nosaukt nevar, jo skaistu deju ir daudz: "Pirmā deja man bija "Kūmas", to es šobrīd pat aizmidzis varu nodejot. Visu laiku jau ir arī jaunas dejas. Par dažām sākumā liekas – nē, nu šī man galīgi nepatīk! Bet tad pēkšņi tu jau esi tur iekšā, dejo, un atkal viss ir kārtībā."

Taujāts par to, cik ilgi domā dejot, Edgars atbild lakoniski: "Plānoju dejot līdz galam!"

Paldies Laurai Putānei par palīdzību materiāla radīšanā!