ĪSUMĀ:

• Viesošanās pie Irlavas bibliotēkas vadītājas Santas Podnieces, kas pastāsta par Pirmo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jāni Bētiņu.
• Tikšanās lietišķās mākslas studijā "Liepava" Liepājā ar tās vadītāju Smaidu Rubezi.
• Saruna ar Alsungas deju kolektīvu "Suiti", tā vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem.

Dziesma baltos cimdos un plaukstu nospiedumu kolekcija

Pirmā pieturvieta šoreiz – Irlava, kas ir Pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta un ērģelnieka Jāņa Bētiņa dzīves un darba vieta. Tur apmeklētājus gaida dižā novadnieka Bētiņa piemiņai iekārtota istaba un īpašā godā tiek turēti Dziesmu svētku tradīcijai svarīgi stāsti. Irlavas koris, piemēram, nepagurstoši un gandrīz nepārtraukti darbojas kopš Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem 1868. gadā. Irlavā arī atjaunota tradīcija – Virsdiriģentu svētki – un izveidota pat svētku virsdiriģentu slavas aleja. Par to visu sīki un smalki stāsta Santa Podniece, Irlavas bibliotēkas vadītāja un arī Irlavas kora dziedātāja, ar kuru tiekamies Jāņa Bētiņa piemiņas istabā.

"Kurzemes pusei Jānis Bētiņš ir tas pats, kas Vidzemes pusei Cimze," saka Podniece, "mēs lepojamies ar to, ka Jānis Bētiņš bija Irlavas kora dibinātājs. Protams, tajos gados tas bija vīriešu koris vairāk, dāmas bija mazāk. Kā minēts, no Irlavas uz Pirmajiem dziesmu svētkiem devās 100 vīri un 24 dāmas, protams, arī Irlavas orķestris."

Jānis Bētiņš bērnību pavadījis Dobeles pusē, viņa tēvs pamanījis, ka zēns ir zinātkārs, tādēļ sūtīja viņu mācīties uz Irlavas skolotāju semināru. Pēc vairākiem gadiem Bētiņš uzaicināts kļūt par pedagogu Irlavā. Strādādams par skolotāju, mūzikas mīlestību viņš mācījis ne tikai Irlavas iedzīvotajiem, bet arī interesentiem plašāka apkārtnē. 

Ar viņa līdzdalību notikuši pirmie Kurzemes dziedāšanas svētki Dobelē 1870. gadā. 1873. gadā Pirmajos dziedāšanas svētkos Rīgā Bētiņš bijis viens no vadītajiem, virsdiriģentiem. Viņa devums Irlavas kultūrvēsturē ir saistīts arī ar ērģelēm, vairāk nekā 50 gadus viņš ir Sātu baznīcas ērģelnieks.

"Bijis viens no tiem, kas pats veidojis šīs ērģeles. Rakstos minēts, ka vairāk nekā 25 ērģeles izveidotas pēc viņa ieteikumiem un priekšlikumiem. Sātu baznīcas ērģeles skan arī šobrīd,"

stāsta Podniece.

Šķiet, Jāņa Bētiņa vārds labi zināms ne tikai Irlavas puses ļaudīm. Bibliotēkas vadītāja gan domā, ka tas lielā mērā ir, pateicoties pēdējo gadu interesei par šo tēmu. Novadā Bētiņa piemiņa tiek godināta jau gadu gadiem – 1986. gadā pie Irlavas semināra ēkas atklāts Jāņa Bētiņa piemineklis, ko veidojusi Olita Nigule un Teodors Nigulis.

"[Kad notiek] dziedāšanas svētki, koru sanākšanas, pagastu svētki, vienmēr no Irlavas centra dodamies nelielā gājienā, nodziedam pāris dziesmas pie Bētiņa pieminekļa, tad kopīgi dodamies uz Irlavas Studentkalna estrādi, kur notiek pārejā pasākuma daļa," stāsta Podniece, piebilstot, ka kopā ar kora dalībniekiem tiek sakopti arī Sātu kapi un Bētiņa atdusas vieta.

"Pulcēties pie Bētiņa pieminekļa tiešam ir tradīcija!"

viņa uzsver.

Nozīmīgs notikums bija 2018. gada Virsdiriģentu svētki Irlavā, kur satikās Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģenti un viņu vadītie kori.

Irlavas kultūras nama vadītajai Antrai Erzamai radusies ideja par virsdiriģentu plaukstu nospiedumu kolekciju, kas īstenota, un nu šie plaukstu nospiedumi apskatāmi līdzās Jāņa Bētiņa piemineklim. Ir nodoms pēc šiem Dziesmu svētkiem kolekciju papildināt.

Nākotnē iecerēts atjaunot skolotāju semināra ēku un izveidot tajā ko līdzīgu kultūras centram, arī mājvietu Irlavas korim.

Podniece cer, ka ēka tiks sakopta un atgūs savu vēsturisko auru:

"Stāsta, ka semināra ēkā pirmajā stāvā bijušas ērģeles, semināristi mācījušies šīs ērģeles spēlēt, un neiet jau visiem tik gludi. Kad pavisam šķībi spēlēts, tad Bētiņš savā vakartērpā skrējis no otrā stāva lejā un mācījis, kā pareizi jāspēlē." 

Namā ir izvietota neliela ekspozīcija par Dziesmu svētkiem; lielākais lepnums, ko dāvanā saņēmuši no ilggadējā kora dziedātāja, ir Dziesmu svētku simtgades medaļa, apskatāmas dziesmu grāmatas un nozīmītes, krekls, ieejas karte, saktiņas, arī vainags, ar kuru 1985. gadā Dziesmu svētku koncertā un gājienā piedalījusies Podniece. No šiem svētkiem viņa atceras noslēguma koncerta ainu: "Imants Kokars diriģēja dziesmu "Manai dzimtenei", šī dziesma man ir mīļa. Atmiņā palikusi šī diriģēšana ar baltajiem cimdiem rokās, kad bija tumšs vakars." Ceļā uz Dziesmu svētkiem 2013. gadā arī piestāts pie Jāņa Bētiņa pieminekļa, nolikts arī ziedu pušķis kā sveiciens, atceras Podniece un uzsver: "Pats galvenais tas, ka irlavnieki ir dziedājuši un dziedās."

Par savu Irlavas kori Santa Podniece varētu stāstīt vēl un vēl, taču no viņas teiktā var izcelt vēl to, ka dāmas pašas sevi sauc par mammu un meitu kori, kurā vienu ģimeni pārstāv dažādas paaudzes. Irlavas dziedātājām kopš gada sākuma pievienojusies un visu svētku repertuāru latviski izdziedāt neilgā laikā iemācījusies arī Darina no Harkivas Ukrainā.

Tautas tērps kā orķestris

Tālāk dodamies uz Liepāju! Tur tiekamies ar tautas lietišķās mākslas studijas "Liepava" radošo vadītāju Smaidu Rubezi. Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, "Liepavas" mākslinieces apšuj un apauž gandrīz visus Liepājas kolektīvus, un padarītais mērāms kilometros. Šogad īpaši sarežģīts un pieprasīts darinājums bijušas Bārtas vainagcepures.

Smaida Rubeze studiju vada jau daudzus gadus – liek krāsas, koriģē toņkārtas, uzrauga, lai tautas tērpi atbilstu vēsturiskajām detaļām, bet pati atzīst – vislabprātāk auž un ļaujas arī eksperimentiem: "Man patīk monumentāli darbi, tur var just to mantu. Rokdarbi tomēr ir ļoti sīki un smalki.

Es tiešām noņemu cepuri to meiteņu priekšā, kas ar rokdarbiem nodarbojas. Mūsu studijā tādu nav mazums. Tieši segas, man ļoti patīk segas tautas mākslā. Manuprāt, tās ir kā bildes, gleznas."

Izrādās, ka šogad pati svētkiem reģistrējusies divkārt – gan kā tērpu skates dalībniece un studijas vadītāja, gan kā Otanķu etnogrāfiskās kopas dalībniece.

Smaidai vaicāju, kura no viņas saistībām ar Dziesmu svētkiem ir senāka – tautastērpi vai etnogrāfiskā dziedāšana?

"Tā ir tautas māksla, ar ko es nodarbojos jau kopš 1979. gada. Tikko beidzu Liepājas skolu, sarīkoju personālizstādi Liepājas muzejā, mani pamanīja tā brīža kultūras nodaļas vadītāja, viņa meklēja vadītāju šai tautas lietišķās mākslas studijai, un es tādā jaunības trakumā arī gandrīz piekritu," atbild Rubeze.

"Dūša bija, bet tā dūša diezgan ātri nokrita, kad iegāju kolektīvā un sapratu, ka, protams, notiek etnogrāfijas pētīšana, un tās jau nav tikai teorētiskas zināšanas, tās ir arī praktiskās zināšanas un iemaņas, viss ir jāierāda. Sapratu, ka es savos 19–20 gados nekā no tā nezinu. Toreiz studija bija piesaistīta pie Liepājas vēstures muzeja, un es divas vasaras braucu līdzi ekspedīcijās uz Rucavas novadu. Apmēram pirmie pieci gadi man pagāja muzeja fondos, pētīju, pētīju un pētīju. Paldies Dievam, iepriekšējā kolektīva vadītāja vēl bija dzīva, arī viņai diezgan daudz uzmācos ar savu ziņkāri. Gribēju saprast ne tik daudz tekstila, audumu ziņā, bet tieši rokdarbu ziņā – zeķu, cimdu valnīšu atšķirības starp novadiem, kaut vai tepat pa Kurzemi. Kad sapratu šīs visas nianses, tad jau man bija vieglāk. Varētu teikt, ka tā izpēte notiek mūža garumā," atklāj vadītāja.

Jautāta, vai viņas precīzajam, pētnieciskajam darbam ir pēcteči jaunākajā paaudzē, atzīst, ka par to bieži domā, tomēr: "Mēs nemaz tik ļoti ar jauniešiem negribam strādāt. Atnāk jaunās meitenes, vidusskolas vecumposmā, un process ir diezgan kūtrs, viņām būs tālāk jādodas mācīties, tad sāksies ģimenes dzīve... Darbošanās studijā prasa ārkārtīgi lielu laiku, bet interese ir. Man prieks, ka tādā laikā, kad faktiski notiek vispārējā tikumības dekadence, parādās [interese].

Manuprāt, viņi ir atēdušies tās tehnoloģijas, un kaut kāda sapratne par to tikumu un dzīves jēgu sāk rasties."

Par darbību etnogrāfiskajā kopā Smaida saka: "Visu mūžu esmu nodarbojusies ar etnogrāfijas pētīšanu, vienmēr pie sevis tā nodomāju: interesanti, kā ir sajusties, kad tu vari to tērpu valkāt? Man nav bijusi šī iespēja, jo vienmēr esmu bijusi noslogota sabiedriski un darbos, kādus 10 gadus vadīju Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolu, bet tad aizgāju no skolas vadības un man radās vairāk brīva laika. Momentāni pieteicos Otaņķu etnogrāfiskajā kopā dziedāt. Biju ļoti iepriecināta, ka mani tur pieņēma. Šī gada laikā, kopš tur dziedu, esmu vismaz 50 reizes vilkusi Nīcas tautas tērpu. Tagad jūtu, kā jūtas tā otrā puse." 

Viņu priecē arī tas, ka īpaši etnogrāfiskie dziedātāji ļoti skrupulozi pievērš uzmanību tērpa autentiskumam. Audēja kliedē mītu par paša darinātu tērpu – viens cilvēks visu tautas tērpu nemaz nevarot izgatavot:

"Ciemā bija sava, piemēram, segu audēja, dreļļu audēja, kreklu izšuvēja, brunču vai vestes šuvēja, kurpnieks, rotkalis, un katrs darīja savu. Tērps ir kā tāds orķestris – tur ir ļoti daudz detaļu. Viens cilvēks mūža laikā nevar iemācīties to visu izdarīt."

Sarunas noslēgumā Smaida Rubeze vēl sevišķi nopriecājas, ka no plašā tautas lietišķās mākslas studijas "Liepava" darinājumu klāsta īpašā komisija Dziesmu svētku izstādei izvēlējusi viņas iemīļotās segas, kas austas, drosmīgi eksperimentējot, un šajā žanrā uzskatāmas par īstu jaunradi – lietoti kapara, zelta un sudraba diegi, kam Smaida sakās lūgusi pat debesu mandātu un jutusies saņēmusi akceptu.

Suitu lepnums pa visām vīlītēm

No Liepājas un tautas lietišķās mākslas atvadoties, dodamies vēl tālāk, augšup uz Alsungu, lai tur tiktos ar deju kolektīva "Suiti" vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi.

"Suitu lepnums mums nāk pa visām vīlītēm laukā." Ja, mēģinājumā dejojot, skatās uz kājām, tad, uzkāpjot uz skatuves, galvas ir augšā, tā saka paši dejotāji.

Viņu vidū arī tādi, kas atgriezušies dzimtenē no dzīves ārzemēs un atraduši prieku tautas dejā: "Atbraucu no Īrijas mājās, un mamma (mamma ir koncertmeistars deju kolektīvam) teica, ka trūkstot meitu, jānāk dejot. Tā kā esmu bijusi dejotāja skolas laikā, tad tā bija viena laba iespēja iegūt draugus."

Jānis skolas laikā nav dejojis, bet dejai pievērsies pēc atgriešanās no Norvēģijas: "Sākumā varbūt pat tā neapzinājāmies, bet, kad sāk dejot, tad tu īsti sajūti to piederību suitiem, kad uzvelk tautas tērpu, tad ir tā īstā sajūta."  Citas dalībnieces sākušas dejot jau no mazotnes: "Es esmu ļoti sena. (visi smejas). Sāku bērnudārzā, skolā, tad jauniešos Kuldīgā, kur ar vīru arī iepazinos, tad pauze, kad bērniņi dzima. Šie būs man jau piektie Dziesmu svētki."

Deju kolektīvam šī ir 41. sezona, tajā dejo 19 dalībnieki – 10 puiši un 9 meitenes. Dalībnieki kā kolektīva īpašās iezīmes min tradīcijas un tautas tērpu: "Vadītāja vienmēr īpaši uzsver, sākot ar to, kā viņš jāmazgā, un beidzot ar to, kā jāvelk uz skatuves. Protams, arī tradīcijas, kas saistās ar deju – suitu dejas, tās mēs apgūstam, viņas ir apzinātas, iestudētas, viņas dejo pasākumos – tātad viņas ir dzīvas."

"Mēs to saucam par horeogrāfisko mantojumu," papildina vadītāja, "[šis] mantojums ir zelta vērts.

Uz mūsu horeogrāfisko mantojumu un folkloras materiālu bāzes ir veidotas ļoti daudzas, ļoti skaistas un Zelta fondā iekļautas deju horeogrāfijas. Jebkurš dejotājs Latvijā zina "Es mācēju danci vest", "Es izjāju prūšu zemi", "Audēju deju", "Mugurdanci" un daudzas citas." 

Vieta esot arī kopā sanākšanai ārpus dejām. "Rīkojam pasākumus – galda spēles vai pirtiņā ieejam kopā. Tas man liekas ļoti svarīgi, lai arī kopā dejā būtu tā ķīmija starp visiem," saka Jānis.

Piedalīšanos Deju svētkos visi atzīst par patiesi saviļņojošu brīdi: "Publika, kas Rīgā, ejot cauri, tevi vēl sauc, tu esi tautas tērpā un vari lepoties ar to, kas tu esi un kur tu atrodies."

"Nav jau nekur pasaulē, ka tik daudzi vienā mirklī var saiet kopā un veidot rakstu. Par to visur brīnās. Man iepriekšējos, manos pirmajos Deju svētkos, tajā fināldejā, tāds atvieglojums un laime vienlaikus [bija], emocionālais vilnis," atceras dejotājs.

"Mēģinājumos ir grūti, bet, kad ir koncerts, ir tā laimes sajūta, kas tevi pārņem," piekrīt kolēģe.

Vēl kāda spilgta dejotāju atmiņu aina: "No jauniešu laikiem atceros, ka lija lietus, pārtrūka mūzika, dejotāji turpināja dziedāt deju un nodejoja to līdz galam. Visiem bija tādas emocijas, ar tādu prieku, tādu jaudu tas viss notika! Tādi momenti ļoti spēcīgi iespiežas atmiņā uz visu mūžu."

KONTEKSTS:

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir Kultūras ministrijas padotībā esošā valsts iestāde.