Kāpēc dizains?

100% organiski arhitekti. Kāds ir viņu domu mērogs?

Kāpēc dizains?

Dizains ārkārtējai situācijai. Kā tas var palīdzēt mācīt un apgūt zināšanas attālināti?

Dizains īstajai pasaulei

Vissliktāko nepamanām. Diskusija par anonīmo dizainu, ko lietojam ikdienā

Dizains ir mums visapkārt. Bieži neredzams, anonīms un pavisam ikdienišķs, bet tādēļ ne mazāk nozīmīgs. Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutē dizaina vēsturniece un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izglītības programmu kuratore Jekaterina Potašova un mākslas zinātniece, dizaina kritiķe un Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu projektu vadītāja Anda Boluža.

ĪSUMĀ sarunā paustais:

  • Joprojām par dizainu bieži spriežam kā par ekskluzīvu un pieejamu tikai noteiktām sabiedrības grupām.
  • Pie tā vainīga arī valoda, ko lietojam, dizainerus aprakstot, piemēram, ar vārdiem "ikonisks" un "ģeniāls".
  • Dizainera uzdevuma neredzamā daļa – saprast, kas notiks ar produktu pēc tā izlietošanas.
  • Sociāli atbildīgs dizains var būt gan praktisks, padomājot par pārstrādi, gan arī eksperimentāls.
  • Dizaineram  jādomā par sabiedrības dažādību, jo bieži produkti tiek taisīti tirgum, kas līdz galam netiek izpētīts. Piemēram, ir daudz priekšmetu, kurus sievietēm radījuši vīrieši, bet kuri īsti nestrādā.
  • Vissliktāko dizainu mēs pat nepamanām – pierodam pie tā un uztveram kā pašsaprotamu.

Savā grāmatā "Dizains īstajai pasaulei", kas klajā nāca 1971. gadā, dizainers, aktīvists un izglītotājs Viktors Papaneks (Victor Papanek) norādīja, ka dizains ir viss, kas ir visapkārt un ir cilvēka veidots: "Ikkatrs cilvēks ir dizainers. Praktiski viss, ko mēs darām, ir dizains, jo dizains ir pamatā ikkatrai cilvēka darbībai. Plānot savas darbības, balstoties uz uzstādīto mērķi, arī ir dizaina būtība. Jebkurš mēģinājums atdalīt dizainu, padarīt to par kaut ko īpašu darbojas pretēji tam, ka dizains ir dzīves pamatsastāvdaļa. Mēs nodarbojamies ar dizainu, sacerot dzejoli, gleznojot mākslas darbu, rakstot skaņdarbu. Bet arī rakstāmgalda atvilktnes sakārtošana, sāpoša zoba izraušana, ābolu pīrāga uzcepšana un bērna izglītošana ir dizains."

Dizains nav tikai ekskluzīva lieta

Jeļena Solovjova: Kopš grāmatas uzrakstīšanas pagājuši gandrīz 50 gadi, taču par dizainu joprojām mēdzam spriest neprecīzi. Latviešu valodā mēs šim vārdam nepiešķiram darbības vārda nozīmi un koncentrējamies uz dizainu kā gala rezultātu, pie tam nereti vēlamies to izcelt kā kaut ko īpašu. Dizaina krēsli, dizaina somas, dizaina interjeri, dizaina risinājumi, dizaineru dizains vai dizains dizaina cienītājiem. Mēdzam jebkurai lietai pievienot vārdu "dizains", lai tā kļūtu īpašāka, bet lietas vai pakalpojumi bez dizaina komponentes pēc būtības nav iespējami.

Jekaterina Potašova: Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir lielisks un noderīgs priekšmets, ko ikdienā lietojam, bet par kura dizainu īpaši neaizdomājamies, es teiktu, ka tās ir durvis un to aizvēršana. Jo kopš durvju izgudrošanas vienmēr pastāvējusi arī tāda problēma, ka atvērtas durvis ir jāaizver. Kopš pašiem sākumiem pārsvarā izmantoja gravitāciju – varēja iekarināt durvis leņķī un, tikai izmantojot gravitācijas spēku, tās aizvērās. Nekas īsti nemainījās līdz 19. gadsimtam, kad izdomāja atsperes, un tās pēc mūsu atvēršanas aizveras pašas.

Anda Boluža: Es biežāk mēdzu domāt par sliktu dizainu, lai gan būtu ļoti svarīgi, lai tieši labs dizains būtu mūsu ikdienas sastāvdaļa. Tikko biju Londonā, kur Britu Karaliskajā mākslas akadēmijā apskatīju izstādi "Eco Visionaries" – ļoti,  ļoti patika, ka ne tikai šī izstāde stāstīja un rādīja, kādas dizaineriem ir iespējas iesaistīties planētas glābšanā, bet arī pats izstādes dizains tika veidots, meklējot dabai draudzīgākus risinājumus.

No kreisās: Jekaterina Potašova, Anda Boluža un Jeļena Solovjova

Jeļena Solovjova: "Ar stilu pārņemts dizainers, kurš gudro visādus niekus dažādām pārpilnībā dzīvojošām sabiedrības grupām, rada dizainu mazākumam," tā rakstīji tu, Anda, atskatoties uz Viktora Papaneka izstādi Barselonā. Saki, kādēļ par spīti Viktora brīdinājumiem mēs joprojām par dizainu tik bieži spriežam kā par kaut ko īpašu, ekskluzīvu un pieejamu tikai noteiktām sabiedrības grupām?

Anda Boluža:
Viktors Papaneks tik tiešām ir nozīmīgs dizainers, kurš, manuprāt, kļūst arvien nozīmīgāks. Un pārsteidzoši: pagājuši jau piecdesmit gadi, kopš viņš uzrakstījis šo grāmatu, taču tikpat kā nekas nav mainījies. Jau 70. gadu sākumā viņš brīdināja par klimatu, par resursiem, kas iet uz beigām, salīdzināja mūsu pasauli ar klīnikas salvetēm, kas ir vienreizlietojamas, un pievērsās alternatīvam skatījumam uz dizainu, sākot strādāt tieši dizaina birojā.

Kad viņš vēlējās palīdzēt savai mātei, kura bija neliela auguma un tāpēc nevarēja aizsniegties līdz standartmēbeļu plauktiņiem, šī dizaina biroja vadītājs, slavenais amerikāņu dizainers Raimonds Levī, tā nicīgi izteicās, vai tiešām mēs tagad domāsim par "vecām, īsām kundzītēm"?

Diemžēl joprojām dizaineri bieži vien neapzinās savu sociālo misiju.

Jekaterina Potašova: Domāju, ka koncepts par dizainu kā kaut ko īpašu meklējams sabiedrībā: ja paskatās, par ko raksta žurnālisti un kādas izstādes notiek, tad pārsvarā viss ir kāda ļoti slavena dizainera vai zīmola glorificēšana. Ja aizdomājamies arī par tādām institūcijām kā muzejs un kā tas parādījās, tad jāatceras, ka muzeja kolekcija balstās uz ļoti bagātu cilvēku privātajām kolekcijām – viņi, protams, kolekcionējuši slavenāko modes dizaineru veidotos priekšmetus. Tā mēs iepazīstamies ar muzeju – ne jau caur vienkāršiem priekšmetiem. Un tā mēs turpinām ciklu, kuru pārtraukt ir ārkārtīgi grūti.

Manuprāt, būtiska ir arī valoda. Kā mēs uzrunājam, kādus vārdus lietojam, runājot par dizainu – ģēnijs, ikonisks, – vai arī kaut ko ļoti sarežģījam.

Anda Boluža: Pilnīgi piekrītu Katei par šo valodas nozīmi. Domāju, ka arī šīs izstādes parāda, ka dizaina jaunā virzība ir tieši valodas virzienā, jo dizains var būt kā valoda, kas palīdz runāt par ļoti sarežģītām lietām, tai skaitā par pasaules piesārņojumu, par klimata izmaiņām. Jo dizaineriem ir tā iespēja sarežģītās lietas izskaidrot daudz redzamākā, vizuāli saistošākā formā, tādā veidā arī veidojot izpratni par to, kur tad pasaule virzās.

Viktors Papaneks 1961. gadā Ņujorkā

Dizains brokastīs un teātrī

Jeļena Solovjova: Un nu parunāsim par dizainu vairākumam – par dizainu, ar ko mēs saskaramies ikdienā.

Jekaterina Potašova: Dizains, manuprāt, ir ārkārtīgi poētisks, īpaši ikdienas dizains, jo katra priekšmeta pamatā ir tik daudz stāstu. Skatoties arī uz savu dzīvokli, domāju, ka tas ir pat izteiktāks dizaina muzejs nekā pats Dizaina muzejs. Sākšu ar procesu, kā mēs taisām brokastis. Veids, kā mēs ēdam, mainījies pavisam nesen. Ir sagriezta maize, kas ir dizaina priekšmets pats par sevi, ir elektriskā tējkanna, tosteris. Visas šīs lietas paātrina tempu, kādā varam uztaisīt sev brokastis, ietaupot laiku. Bet tas noticis arī pagātnē. Svarīgākais, ka vēsture atkārtojas.

Piemēram, kinoteātrī rāda izrāžu translācijas no "La Scala" – tas mums šķiet jaunums.

Bet laikā, kad izgudroja telefonu, viens no pirmajiem veidiem, kā to izmantoja – telefoni bija novietoti teātros, un, samaksājot noteiktu summu, tu varēji piecas minūtes klausīties teātra izrādi vai operu.

Varēja arī iegādāties abonementu un noklausīties visu teātra izrādi tiešraidē.

Tas ir ļoti skaisti, ka kaut kas tāds jau noticis! Arī aizdomājoties par to, kā mēs komunicējam viens ar otru. Pirms simt gadiem saziņa nebija tik veikla – kā policists varēja nodot ziņu par to, ka notiek kaut kas slikts? Policisti izmantoja tā saucamos tarkšķus – koka instrumentus, kuri, griežot pa apli, rada skaņu. Taču skaņa nebija pārāk skaļa. Un tad viens vīrietis izdomāja svilpi, kurā ievietoja sausu zirnīti – kad tajā iepūta, skaņa bija krietni vien skaļāka par tarkšķi un sadzirdama vismaz trīs kilometru attālumā.

Anda Boluža: Gribētu piekrist Katei, ka mūsdienās ļoti svarīgi ir domāt par dizaina konceptiem. Ne tik daudz skatos uz konkrētiem produktiem vai lietām, kas man apkārt, bet novērtēju dizaina domāšanu. Vēlreiz minēšu Londonu, kur pirms kāda laika dzīvoju.

Tas, kas man tur ļoti patika un kā mazliet pietrūkst, dzīvojot Rīgā, ir tik elementāra lieta kā atzīmes uz iepakojuma.

Londonas veikalā, iegādājoties pārtikas produktu jebkāda veida iepakojumā, uz tā atradīšu zīmīti, kur norādītas iepakojuma sastāvdaļas un tas, kā šīs sastāvdaļas dzīvos pēc tā izmešanas.

Piemēram, ja tas ir papīrs, tad tiek minēts, ka tas ir pārstrādājams; ja tā ir tā saucamā filmu plastika, tā šobrīd vēl netiek pārstrādāta. Līdz ar to man nav lieku jautājumu, ko man iesākt ar šo iepakojumu, lai saprastu, kurā atkritumu tvertnē to izmest. Tāpat domājot par dizaina konceptiem, kas šobrīd ir apkārt un atvieglo dzīvi – Viktors Papaneks vēl 70. gadu sākumā rakstīja, ka viņš nākotnē redz īpašumu samazināšanos. Tas nozīmē, ka būs kopīgi īpašumi. Tāds pakalpojums kā, piemēram, "CityBee" šobrīd to arī nodrošina: aplikācijā varam atrast, kur atrodas tuvākā mašīna, es tajā varu iekļūt, pārvietoties un tad atstāt to, kur nepieciešams, un pēc tam nākamais cilvēks, kurš ir netālu, turpina ar to braukt.

Dizains un sociālā atbildība

Jeļena Solovjova: Vēl viens svarīgs jautājums, ko Papaneks akcentēja jau septiņdesmito gadu sākumā, ir dizaineru atbildība pret sabiedrību. Viņš rakstīja, ka "pasaulē ir dažas profesijas, kas ir kaitīgākas par industriālā dizainera arodu, taču tādu nav daudz. Un ir tikai viena profesija, kas ir nepatiesāka, un tas ir reklāmas dizains. Reklāmas dizains pārliecina cilvēkus iegādāties lietas, kas viņiem nav nepieciešamas, par naudu, kuras viņiem nav, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kuriem tas neinteresē". Viņš mudināja dizainerus pārstāt izniekot savas prasmes un talantu, piegružojot pasauli ar nelietderīgiem risinājumiem. Aicināja strādāt ar globāli nozīmīgiem jautājumiem dažādās pasaules vietās un ar dažādām sabiedrības grupām. Kāda ir sociālās atbildības lomu šodien dizaina procesā?

Jekaterina Potašova: Sāksim ar pašu elementārāko – kaut vai apzināties, kas notiks ar konkrēto produktu, kad tas būs beidzis savas dzīves ciklu. Man ļoti patīk tas, ko dara MAD Vasaras dizaina skola, ko organizē latviešu dizainers Rihards Funts ar savu komandu. Katru gadu tur ir arī atvērtās lekcijas, kurās uzstājusies arī Karina Visonova. Viņai bija brīnišķīga lekcija, kurā viņa stāstīja, ka dizainera uzdevums ir arī neredzamā daļa – saprast, kas notiks ar produktu pēc tā izlietošanas. Mūsdienās tiek izmantots tik daudz dažādu materiālu un bieži vien pēc produkta dzīves cikla nav skaidrs, kā tos pārstrādāt, jo nav skaidrs, no kā šie dažādie materiāli sastāv. Tās visas ir problēmas, kas jārisina. Vēl mani ļoti saista eksperimentālā dizaina projekti. Bieži vien ir grūti saskatīt konkrētu lietderību, jo tie nav konkrēti produkti, un tomēr caur šiem projektiem dizainers palīdz skatīties nākotnē, palīdz saprast, kas būs tās problēmas, ar ko cilvēkam būs jāsaskaras. Tā ka es teiktu, ka sociāli atbildīgs dizains var būt gan praktisks, padomājot par pārstrādi, gan arī eksperimentāls.

Piemēram, izstādē Barselonā bija apskatāma zīda šalle, kas aktualizē jautājumu par novērošanas sistēmām mūsdienās – lietojot šalli, tās lietotājs tiek pasargāts no sejas atpazīšanas algoritmos.

Novērošanas sistēmas šobrīd ir aizliegtas daudzās vietās, jo bijušas daudzas diskusijas par to, bet arī šāds priekšmets, kas nav gluži praktisks, aktualizē šos jautājumus, un tos ir vieglāk risināt, pārrunāt, saprast. Dizaineram arī jāiedomājas par sabiedrības dažādību kā tādu, jo bieži vien produkti tiek taisīti tirgum, kuru līdz galam viņi īsti nav izpētījuši. Ir daudz priekšmetu, kurus sievietēm radījuši vīrieši, bet kuri īsti nestrādā. Šobrīd iznākusi ļoti interesanta grāmata "Invisible Women", kurā daudz tiek runāts par medicīnu – piemēram, daudziem medicīniskajiem testiem izmanto vīriešus, bet iespējams, ka tā tablete, kura der vīrietim, sievietei nemaz neder. Grāmatā tiek pieminētas arī publiskās tualetes.

Dizains vīriešu un sieviešu tualetē neatšķiras ne ar ko, izņemot to, ka sievietēm daļu no telpas aizņem pārtinamais galdiņš, līdz ar to kabīnīšu paliek mazāk, bet mēs taču zinām, ka sievietes pavada tualetēs ilgāku laiku.

Ja esi kāds konkrēts cilvēks, tu nevari iedomāties līdz galam cita cilvēka pieredzi.

Anda Boluža: Par to pašu runā arī Viktors Papaneks, kā piemēru minot sekretāres krēslu. Šobrīd varbūt apzīmējums "sekretāre" nav vairs tik bieži sastopams, bet septiņdesmitajos gados tas vēl bija ļoti aktuāls. Sekretāre savā krēslā pavadīja visu darbadienu, bet šī standartizētā sistēma, kas tobrīd eksistēja, pirmkārt bija balstīta uz vīrieša augumu.

Otrkārt, lēmumu par to, kāds izskatīsies sekretāres krēsls un kādu to ražot, pieņēma nevis pašas sekretāres, bet uzņēmumu vadītāji. Un Papaneks uzskatīja, ka tas ir absolūti nepareizi.

Pirmām kārtām būtu jābūt konkrētiem sieviešu auguma mērījumiem, uz kā balstīt krēsla dizaina izstrādi, un, otrkārt, pašā izpētes procesā būtu jāaicina sekretāres. Ir ļoti, ļoti svarīgi, lai lietotājs pats tiktu iesaistīts rezultāta izveidē.

Jekaterina Potašova: Grāmatā "Neredzamās sievietes" kāds pianists atzīst, ka klavierspēlētāji iedalās divās daļās – tādi, kuriem ir mazas rokas, un tādi, kuriem lielas, nebūt nedomājot, ka nodalījums ir tikai starp vīriešiem un sievietēm. Arī viņam pašam ir mazas rokas, un viņš saka, ka visu dzīvi ar to mocījies – klavieres viņam īsti neder, jo taustiņi ir pārāk plati. Un kvalitatīvi spēlēt klavieres var tikai tad, ja rokas ir lielas. Tāpēc pianists iesaistījies procesā un gribējis uzbūvēt klavieres, kurām taustiņi ir nedaudz šaurāki – viņš sācis spēlēt uz šīm klavierēm, un atzīst, ka viņam dzīve burtiski mainījusies, viņš kļuvis par labāku mūziķi.

Jekaterina Potašova un Anda Boluža

Vissliktāko dizainu nepamanām

Jeļena Solovjova: Dizains ir mums visapkārt, un tas ne vienmēr veidots atbildīgi, tādēļ ir svarīgi runāt ne tikai par labu un lielisku dizainu, bet arī par dizaina kļūdām, nekautrējoties tās analizēt. Kate, tu minēji to, ka vēsturiski interesants piemērs ir durvis, bet es savukārt teiktu, ka durvis ir viens no piemēriem, kas ļoti bieži mūsu dzīvē nestrādā – cik bieži esam saskārušies ar durvīm, kas veras neintuitīvā virzienā! Vai ar elektriskajām rozetēm, kas dažādās pasaules vietās pieprasa savu noteiktu konfigurāciju, vai arī ar ūdens krāniem, kuru priekšā mēs mulstam un jūtamies nepietiekami izglītoti, jo nesaprotam, kā šo ierīci ieslēgt, kā to darbināt. Kā lai mēs saprotam, ka vainīgi neesam mēs, bet vainīgs ir dizains, ar ko mums sākt?

Anda Boluža: Slikts dizains nav retums. Esmu ievērojusi, ka

mūsdienās slikta dizaina piemērs bieži vien ir bērnu rotaļlietas – ir ļoti grūti tās izpakot, turklāt šajos iepakojumos ir tik daudz nevajadzīgu detaļu!

Ļoti būtiski bērnus jau kopš mazotnes būtu radināt pie laba dizaina un arī skaidrot, ko nozīmē labs dizains.

Jekaterina Potašova: Bieži vien vissliktāko dizainu mēs pat nepamanām – pierodam pie tā un uztveram kā pašsaprotamu. Piemēram, atceros "Kāpēc dizains?" pirmo raidījumu, kurā gājāt uz Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju un cilvēkiem uzdevāt jautājumu, vai šeit var visu saprast – kā atrast peronu vai ceļu. Un atbildes bija – jā, ar laiku jau iegājies. Tur tā lieta, ka pierodam un vairs par to nedomājam.

Arī sliktajām lietām sākums bieži vien bijis ļoti labs.

Gan jau arī tad, kad cēla Centrālo staciju, cilvēki pētīja un domāja, kā to labāk atrisināt, un tajā mirklī tas šķita vispiemērotākais. Tāpat kā ar plastmasu: kad uztaisīja pirmo polietilēna maisiņu, ideja bija tāda, ka vienu maisiņu izmantosim visu atlikušo mūžu. Bet, tā kā tas izrādījās lēts materiāls, nebija žēl to izmest un paņemt vietā jaunu. Protams, ir arī koncepti, par ko mēs nerunājam. Ir uzskats, ka ir attīstītā Rietumu pasaule, un tad ir Āzijā, kur pilns ar atkritumiem. Bet kāpēc tie tur ir? Tāpēc, ka Rietumi kaut vai tajā paša "Aliexpress" grib pasūtīt lētus produktus no Āzijas, kur tie tiek ražoti un tiem gandrīz nav nekādas vērtības, un beigās atkritumi tur arī paliek.

Vienkārši neaizdomājāmies, cik mūsu materiālajai kultūrai ir ļoti politisks raksturs. Līdzko mēs to sapratīsim, citādāk skatīsimies uz pasauli. Bet – vai esam tam gatavi?

Vai nav vieglāk aiziet uz kārtējo "Dior” izstādi, paskatīties uz skaistām kleitām un aiziet mājās, nedomājot par tik komplicētām, sarežģītām un dažreiz ļoti bēdīgām tēmām. Bet uz pasauli jāskatās ar plaši atvērtām acīm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti