Veikals kā kolektīvā atmiņa – Salacgrīvas «TOP!»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 2 mēnešiem.

Būvkultūra izpaužas ne tikai gadsimta būvēs un grandiozos mērogos. Tāpat ēkas funkcijai nav jābūt obligāti saistītai ar kultūru, valsts pārvaldi vai lielu naudu – būvkultūrai ir vieta arī mazākos, ikdienišķos, lokālos objektos 

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Veidojot veikalu “TOP!” Salacgrīvā, “ARHIS ARHITEKTU” komanda (Andris Kronbergs, Madara Gibze, Paulis Gibze, Evija Runce, Vilnis Uzors) ir atradusi lakonisku, ietilpīgu risinājumu. Par kolektīvo atmiņu kā šī projekta iedvesmas avotu vēsta Salacgrīvas “TOP!” veikala būvkultūras aprakstītāji – arhitekti Reinis Liepiņš un Ingmārs Upatnieks.

Salacgrīvā ik dienas viesojas tūkstošiem cilvēku. Tā uz piecām minūtēm, traucoties pilsētai cauri pa Via Baltica. Pilsētas tuvumu iezīmē degvielas stacijas, gar logiem paskrien pāris baznīcas, veikali, dažādu laiku dzīvojamo ēku fasādes – un pilsēta jau garām. Pilsētas tēls veidojas, savietojot vienu aiz otras gar ceļu redzamās ēku fasādes.

Šajā pilsētas fasādē atspoguļojas tās vēsture.

Salacgrīvas vēsture jāskata kontekstā ar tās ūdeņiem – Salacas upi un Rīgas jūras līci, jo pilsētas uzplaukumi sasaistāmi ar brīžiem, kad šī saikne bijusi visspēcīgākā. 1226. gadā, ilgi pirms pilsētas rašanās, blakus šodienas tiltam pār Salacu slējās bīskapa pils. Pēc pils sagraušanas līdz pat 19. gadsimtam šīs teritorijas bija aizaugusi un trūcīga nomale, līdz Rīgas līča kuģniecības attīstība Salacas ietekā izveidoja nelielu miestu, 1870. gadā atvērās pirmā tirgotava, un līdz gadsimta beigām strauji izaug rosīga Ziemeļlatvijas eksportosta. 1940. gadā dibina zivju fabriku, 1947. gadā zvejnieku arteli un no jauna tiek izbūvēta osta. Pilsētas fasādē šī attīstība atstājusi daudz atmiņu – trīsstāvu blokmājas, kas saceltas strādnieku pieplūdumam.

Savukārt “TOP!” veikala pilsētas melni darvotā apgāztas liellaivas fasāde ceļiniekam, kas izbrauc cauri Salacgrīvai, šobrīd spēj izstāstīt šādu nepieklājīgi īsu pārstāstu no pilsētas divu gadsimtu vēstures. Kad sociologs Moriss Halbvaks (Maurice Halbwachs) iepazīstināja pasauli ar jaunu terminu – kolektīvā atmiņa (darbs "Les cadres sociaux de la mémoire", 1925), aizsākās diskusija, kuras rezultātā arhitekti arvien vairāk sāka balstīties idejā par estētiku, kas apzinās savu lokāciju. Saskaņā ar Halbvaka teoriju kopienas saites veido tās atmiņas, un kopienu satur tie pastāsti, kas konstruēti atbilstoši tā brīža sociālajām un kulturālajām normām. Globalizācijas un atsvešinātības laikmetā cilvēka emocionālajai veselībai kļūst īpaši svarīga piederība kādai kopienai.

Salacgrīvas “TOP!” ir uztvēris pilsētas kolektīvo atmiņu kā stāstu par ūdeņiem, kuģu būvētavu, zvejniecību un pievienojis savu, mūsdienu nodaļu šim stāstam.

Arhitekti arī apzinājās un spēlējās ar ideju par diviem pilsētas tēliem – paviršo, ko iepazīst caurbraucēji, un patieso, ko atklāj tās iedzīvotāji. Ēkai ir divas sejas. Fasāde pret šoseju risināta kā liekta vienlaidu forma, viegli uztverama garām traucošo auto straumēm. Pret pilsētu ēka kļūst detalizētāka, taktīlāka un papildina publisko telpu cilvēka mērogā. Materialitātē ienāk ķieģelis, vispersoniskākais no materiāliem, kura dimensijas veidojušās no cilvēka delnas. Veikala novietojums balstīts agrākajās gājēju plūsmās, bagātinot, nevis mainot pilsētas dzīvi. Savukārt arhitektūras mērogs un pieskaņots pilsētas centra statusam. Galvenā fasāde arī drosmīgi neievēro patērētāju kultūras aprēķina estētiku (skat. Rīgas “Akropoli” un “Alfu” – divas vietas ar likvidētu kolektīvās atmiņas kodu), vienlaikus tomēr izveidojot aicinošu ieejas sajūtu. Baukultur kvalitāti iezīmē arī arhitektūras idejas vienkāršība un ekonomiska realizācija.

* Pēc autoru lūguma tekstā nav ieviestas redakcionālas izmaiņas.

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti