Kāpēc dizains?

Stikla mākslinieces un dizaineres Andas Munkevicas izstādē "Pārmijas"

Kāpēc dizains?

Kā ir modē justies? Studijā - modes dizaineres Keta Gūtmane un Indra Komarova

Pilnība sasniedzama ar mākslas klātbūtni. Saruna ar arhitektu Andi Sīli

Pilnība sasniedzama ar mākslas klātbūtni. Saruna ar arhitektu Andi Sīli

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu, bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis, kurš regulāri sadarbojas ar māksliniekiem, LR3 raidījumā "Kāpēc dizains?" atzīst – ir sajūta, ka arhitektūra drusciņ par daudz aizgājusi uz askēzi, lai arī gan pagājušā gadsimta sākumā, gan arī vēsturiski bijusi aktuāla sadarbība starp arhitektu un mākslinieku, tomēr piebilst, ka šodien arhitektūra meklē savas vēsturiskās sadarbības iespējas ar dažāda veida mākslām.

Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādi ievērojami Latvijas mākslinieki kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi.

Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala.

Andis Sīlis:

Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām.

Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un

viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts.

Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst.

Arhitekts Andis Sīlis un līdzautori. "Saules nams" Jūrmalā. Freska – Jānis Mitrēvics. 1998.

Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag?

Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām.

Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu.

Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs.

Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados.

Tieši tā.

Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku.

Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku,

tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas. 

Arhitekts Andis Sīlis. Mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta" bārs Vecrīgā. Sienu gleznojumi – Marika Aguļēviča, Ieva Arāja. 2002.

No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja. 

Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu…

Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem.

Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu?

Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena.

Arhitekts Andis Sīlis un līdzautori. "Saules nams" Jūrmalā. Izlietne – Gļebs Panteļejevs. 1998.

Tāda savstarpēja sinerģija. 

Protams! Jo mākslinieks ir radoša persona – viņš ir kompetentāks savā jomā, un tas pat ir interesanti, ja viņš aizdegas ar ideju un tad ir jāizmanto viņa radošais potenciāls – gan ego, gan ambīcija, gan arī varēšana.

Kā tu redzi nākotni – vai šādi projekti ar mākslinieku, lietišķās mākslas meistaru iesaisti varētu būt joprojām interesanti? Mani šobrīd ieinteresējusi viena cita lieta: Skandināvijā, piemēram, Somijā, kur top laikmetīgā koka arhitektūra, tiek pasūtītas pilnīgi vienkāršas lietas – piemēram, ar rokām taisītas keramikas izlietnes vai keramikas flīzes. Roku darbs piedod īpašu sajūtu.

Kopā ar Daini Punduru esam realizējuši vairākus kamīnus. Vienā gadījumā klients gribēja, lai kamīnā parādās sižets un kaut kas saprotams, formāli nolasāms: uztaisījām kamīnu no šamota ar a la Ēģiptes motīviem, tādu improvizāciju. Citā gadījumā nebija iespējams atrast flīzes āra kamīnam – tādas glazētas, lazējošas, ar notecējumiem, speciālā krāsā.

Es pilnīgi precīzi zināju, ko gribu, un Dainis tikmēr eksperimentēja, kamēr atrada tehnoloģiju, kā tas izdarāms, un tā nu mēs uztaisījām unikālu kamīnu. Tāda otra pasaulē nav, jo katra apdares flīzīte ir kā maziņš mākslas darbs.

Bet, ja runā par nākotni... Bija tā saucamie modernisma, minimālisma laiki, kad ornaments vai kaut kāda dekorācija skaitījās "fui, pē, bezgaumīgi". Tagad, man liekas, tas jau ir atnācis atpakaļ, jo visi ir noguruši no vienveidības un tehniskās pieejas arhitektūrā.

Tikko sagatavojām vienu skici Jūrmalā uz Jomas ielas. Tur ir pietiekami bagāta ebreju kopiena, kas grib pēc sevis kaut ko atstāt. Viņi saka – re, kur pareizticīgajiem ir baznīca un vēl viss kaut kas, bet ebrejiem nav nekā.

Un tad mēs ar mākslinieku palīdzību taisīsim milzīgu bareljefu, kas būs tematisks, sižetisks, figurāls, bet tas būs integrēts fasādes arhitektūrā. Pašu arhitektūru jau pakārtoju šim mākslas darbam: būs milzīgi gara, askētiska fasāde, kur otrā stāva līmenī būs šis riktīgi lielais bareljefs. Ceru, ka izdosies šo projektu realizēt – pagaidām izskatās diezgan avangardiski, bet jā –

ir šī dīvainā sajūta, ka arhitektūra drusciņ par daudz aizgājusi uz askēzi un zaudējusi savu tradīciju sadarboties ar tēlniekiem, kas bija ļoti populāri gan pagājušā gadsimta sākumā, gan arī vēsturiski –

vienmēr bijusi aktuāla sadarbība starp arhitektu un mākslinieku. Un šeit vajag nošķirt: viena lieta ir, tā, ko tu saki – kaut ko taisīt ar rokām. Tā jau drīzāk ir tāda amatniecība. Amatniecība arī ir ļoti godājama lieta un skaidrs, ka tas nodrošina milzīgas iespējas arhitektūrā kaut ko darīt ar roku palīdzību, nevis ar industriāli ražotiem produktiem. Bet nu – tā mākslinieciskā puse vēl nav ļoti populāra, bet domāju, ka ar katru gadu šī tendence kļūst arvien izteiktāka – arhitektūra meklē savas vēsturiskās sadarbības iespējas ar dažāda veida mākslām.

Arhitekts Andis Sīlis. Mets restorānam Jūrmalā. 2002. Vizualizācija

Pie tava stāsta par jaunāko projektu, ko jūs pašlaik realizējat, atcerējos interesantu stāstu no 30. gadiem, saistītu ar politiku. Kā zināms, pirmās modernisma mājas Rīgā būvēja sociāldemokrāti, pie Māras dīķa sabūvējot koloniju. Un tad ir stāsts, ka viens no sociāldemokrātiem savas askētiskās mājas ārsienai bija pasūtījis fresku. Niklāvs Strunke to bija sācis jau gleznot, bet politikā tobrīd bija ļoti saspringta situācija. Sociāldemokrāti bija bagāti cilvēki, kuri it kā pārstāvēja strādnieku intereses, un viņi tika saukāti par sarkanajiem baroniem. Tad nu kolēģi  partijas biedri  bija padzirdējuši, ko šī darba pasūtītājs Kārlis Dziļleja savā mājā dara: ieradās pie viņa partijas komisija, apskatījās un teica  nē, tas ir jākrāso ciet, mūs nesapratīs: izskatīsimies pārāk bagāti, pēc buržujiem. Un šo fresku aizkrāsoja. Tā nu šī freskas vieta ir redzama, bet mēs nezinām, kas tur ir apakšā. Būtu ļoti interesanti to atsegt. 

Tas varbūt ir pārspīlējums, jo arī padomju laikā arhitektūra, sevišķi staļinisma periodā, pa brīdim lietoja gan milzīgus bareljefus, gan skulpturālās grupas, lai savu vēstījumu kaut kādā veidā padarītu tautai uzskatāmāku.

Nav tā, ka askēze saistīta ar ideoloģiju. Arhitektūra un māksla kopā vienmēr ir varas instruments, kā par sevi kaut ko pateikt un manipulēt ar tautas viedokli. 

Nu jā, Staļina laikā tas bija pilnīgi pretēji, vajadzēja rādīt neesošo tautas dzīves līmeni: noskrandušie cilvēki metro stacijās pēc smagā darba šajās kompozīcijās skatījās uz to, kā patiesībā nemaz nav. Vai vari pastāstīt, kas bijuši tavi interesantākie projekti sadarbībā ar māksliniekiem, kurus tu pats novērtē īpaši augstu?

Pavisam nesen pabeidzām kaut ko, kas gandrīz vai varētu pretendēt uz vācisko terminu "gesamtkunstwerk", kur visa telpa, visas mēbeles ir dizainētas individuāli: tur ir milzīga vitrāža, milzīgi gobelēni,

tur katra virsma, katra mēbele, katrs krēsls, galds, gaismas ķermenis, servants, vienalga, kas tas arī būtu, veidots speciāli,

un lielāko daļu no tā esmu darījis, sadarbojieties ar māksliniekiem – ar Andu Munkevicu, ar Ivetu Vecenāni, kura uztaisīja milzīgus gobelēnus. Tas ir izņēmums pat pasaules kontekstā, jo tas maksā tiešām šausmīgi lielu naudu un ne visi to var atļauties.

Man ir tā laime strādāt ar ambiciozu un mākslu mīlošu pasūtītāju, un ambīcija bija uztaisīt ko tādu, kā pasaulē nav. Latvijā to mierīgi var dabūt gatavu. Ja tas būtu kaut kur ārzemēs, tas maksātu šaušalīgu naudu.

Latvijā tas vēl ir kaut kādā veidā pieejams, jo gan amatniecība, gan mākslinieciskā varēšana mums ir ļoti labā līmenī.

Mani tas rosina uz domu, vai jau savlaicīgi arhitektiem nevajadzētu meklēt kādu saikni ar topošajiem speciālistiem: mums ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, kas joprojām producē stikla māksliniekus, kuri, manuprāt, īsti neredz nākotnes perspektīvu, un varbūt tā varētu būt sadarbība ar arhitektiem. Ja tev nāktu kāds students ar savu mācību darbu, tu varētu veltīt laiku un dot viņam uzdevumu?

Kāpēc nē? Tur gan viena lieta jāņem vērā.

Students var izšaut ģeniāli radošu ideju, bet esmu praktizējošs arhitekts, un man to visu vajag dabūt gatavu…

Tajā manis iepriekš aprakstītajā projektā sadarbojos ar Andu Munkevicu un viņas "AM Studio", kas ir ļoti liela, profesionāla kompānija, kura māk rīkoties ar stiklu un zina visu par to jau divdesmit gadus.

Man ir drošāk sadarboties nevis ar studentiem, bet ar kādu pieredzējušu [personību], jo tas viss ir smags, liels, nekontrolējams – tur vajag pieredzi un intuīciju, kā tas viss darbosies.

Esam uztaisījuši ne tikai vitrāžu – arī kamīniem ir milzīgas stikla lietas, stikla reljefs, izgaismotas plaknes, ir bārs, kas uztaisīts milzīgi garš – viss stiklā, un gaismas ķermeņi, jo telpa ir tik liela, ka nekas, kas pasaulē tiek ražots un ir nopērkams, nederēja – viss bija par sīku, par mazu. Un tajā

brīdī, kad tu veido to stikla lustru, jābūt zināšanai, lai tas viss nenogāžas, lai tas viss turas, lai tas viss ir funkcionāls. Tā ka ar studentiem – jā, ir forši papriecāties par idejām, bet ko tālāk?

Jo beigās man ir jāiet pie klienta un jāsaka – re, kur ir cilvēks, kas par tik un tik naudiņām to ir gatavs izdarīt un tur viss būs kārtībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt