Koncertzāles «Latvija» arhitekti: Esam īstenojuši ļoti progresīvas enerģijas konceptu

Inga Saksone: Cik viegli vienā ēkā ir savienot skolu un koncertzāli?

Deivids Kuks: Nedomāju, ka plānot koncertzāli vispār ir vienkārši. Manuprāt, tas bija tikai ieguvums, ka koncertzāle un mūzikas skola tika apvienotas kopā. Rodas sinerģija un projekts no tā ārkārtīgi iegūst.

- Kura ēkas daļa svarīgāka – mūzikas skola vai koncertzāle?

Deivids Kuks: Manuprāt, abas ir svarīgas un īpaša ir mijiedarbe. Vienkāršāk ir izveidot projektu koncertzālei, kura lielāko daļu stāv tukša, bet Ventspils projektā veiksmīgi ir tas, ka ēka vēl tikai uzplauks! Ikdienā tā būs pilna ar cilvēkiem, kuri nāks un ies. Savukārt kulminācija būs vakaros un  nedēļas nogalēs, kad notiks koncerti.

- Cik precīzi tika veikts pasūtījums un kā noritēja darbs?

Deivids Kuks: Pasūtītājs vēlējās pārveidot pilsētas centru ar koncertzāli kā arhitektūras virsotni. Koncertzālei bija jāatbilst  pasaules līmeņa akustikas  standartiem. Mums bija tas gods strādāt ar vislabākajiem akustikas speciālistiem no Minhenes. Ar viņiem mums ir jau 25 gadus ilga kopā strādāšanas vēsture. Teicamas akustiskās prasības bija svarīgas ne tikai lielajai koncertzālei, bet arī mazajai zālei un visām mācību telpām. Liela uzmanība tika vērsta uz progresīvas enerģijas koncepciju, jo svarīgs bija arī projekta uzturēšanas finansējuma aspekts.

Strādājot kopā ar "Transsolar" uzņēmumu no Dienvidvācijas, mēs īstenojām ļoti progresīvas enerģijas konceptu, kas ietver tādus elementus kā zemes kanāli, kuri, manuprāt, nav īpaši zināmi Latvijā. Tie darbojas saskaņā ar gadalaikiem - atvēsinot vai sasildot gaisu.

Citiem vārdiem, siltumu atgūstam ar ļoti lēniem ventilatora ātrumiem, lai varētu samazināt enerģijas daudzumu, kas tiek izmantota ikdienā ēkas uzturēšanai. Interesants aspekts ir mūsu centieni ieviest dienas gaismu ne tikai klasēs, bet arī uzstāšanās vietās, un tā rezultātā mums ir dienas gaisma galvenajā koncertzālē, kas ir visai neordināri. Un tas, protams, palīdz mazināt elektrības nepieciešamību ikdienā, jo koncertzāli var izmantot ikdienas mēģinājumiem ar ļoti minimālu elektrisko apgaismojumu.

Māris Malahovskis: Tas ir diezgan ambiciozs uzstādījums no pasūtītāja, šo ēku uztaisīt energoefektīvu - tas ir izaicinājums. Konceptu, kas Latvijas apstākļiem ir ļoti neparasts, sagatavoja vācu kompānija. Arī mums, Latvijas būvniekiem, tā īstenošana bija liels izaicinājums...

Deivids Kuks: Pirmo reizi biju Ventspilī aptuveni pirms piecpadsmit gadiem. Ierodoties nakts vidū, sniegputeņa laikā, ielas bija pamestas, viss bija rāms un bija patiešām skaisti. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā esmu iepazinis Ventspili visnotaļ labi.

Interesantais Ventspilī ir publiskā pieejamība - tās ir vietas starp ēkām, kas veidotas ļoti augstā kvalitātē. Lielais laukums, protams, ir daļa no tā, un mēs esam priecīgi, ka varējām dot ieguldījumu šajā interesantajā pilsētā, kur visapkārt jaušams lepnums.

Un joprojām, staigājot pa jauniekārtotām pilsētas zonām, izdodas atklāt jaunas puķu podu skulptūras un krāsu košumu - to visu, kas dod pilsētai noteiktu noskaņu. Svarīgi, ka tas nav īslaicīgi, bet gan konsekventi un ilgstošā laika periodā īstenots.

- Maza atkāpe par manām gaitām Ventspils mūzikas skolā, kad tolaik pilsēta bija tumša, ar bedrainām ielām, skola atradās senā namā vecpilsētā... Savukārt skolas atmosfēra bija ļoti draudzīga, gaiša un radoša, bet vairākus gadus pirms jaunās skolas atklāšanas skola tika sadalīta un darbojās dažādās ēkās. Vai jaunā ēka spēs radīt skolas atmosfēru?

Deivids Kuks: Es ceru! Tāds ir mērķis. Mērķis ir dot Ventspils Mūzikas skolai jaunas mājas. Mūzikas skola bija sadrumstalota vairākās ēkās, no kurām dažas bija diezgan sliktā stāvoklī. Manuprāt, jaunajai ēkai vajadzētu dot mūzikas skolai jaunu identitāti vai arī veicināt jaunas identitātes veidošanos. Ir noteikti jūtams lepnums, kad runā, piemēram, ar skolas direktoru Andri Grigali. Viņš sekojis šim projektam jau aptuveni desmit divpadsmit gadu. Esmu bijis klāt diskusijās ar mūzikas skolas vadību un katru mēnesi priecājos ar viņiem satikties visa projekta attīstības gaitā. Un tomēr es ceru, ka projektam izdosies arī viņus pārsteigt, jo ir ārkārtīgi daudzas un dažādas telpas, kuras var radoši izmantot mūzikas skolas darbinieki un skolēni. Tās ir telpas ārpus standarta klasēm. Te domāju par ieejas zonu, proti, foajē, kuru var izmantot arī kā neformālu uzstāšanās telpu vai arī zonas ārpus ēkas. Ēka patiesi ir veidota mūzikai un tās pieejamībai. Cerēsim, ka tas izdosies.  

- Kādreiz vecajā skolā mums nebija telpas, kur satikties. Jaunajā skolā, šķiet, par satikšanās vietām gan ir domāts. Vai tas ir ļoti svarīgi?

Deivids Kuks: Protams! Lielais laukums ir vieta, kur satikties pilsētai. Lielais laukums ir vieta, kur mūzika mijiedarbosies ar iedzīvotajiem ik nedēļu. Ēku arī var atvērt Lielajam laukumam, jo mazās zāles durvis var tikt pielāgotas ārpustelpu priekšnesumiem vasaras laikā. Un ir vairākas vietas ēkā, kas ar plūstošu dienas gaismu ir īpaši aicinošas, iedrošinot kādu apsēsties uz galveno trepju pakāpieniem un sākt spēlēt. Ēka ir īpaši veidota atvērta un iedrošinoša, un to var just arī caur krāsu un materiālu izvēli. Protams, mums bija jāciena akustiskās prasības, kas telpas veidoja fokusētas un it kā introvertas, bet

pati galvenā koncertzāle nes atvērtības un draudzības atmosfēru, kas pietrūkst daudzās tradicionālās un labās koncertzālēs pasaulē. Mēs esam izpildījuši vienus no augstākajiem akustikas standartiem gandrīz katrā vietā - pat pašas mazākās klases ir akustiski izolētas - tas nozīmē, ejot tām garām, nebūs dzirdams nekas.

Pat telpā, kas dažviet savieno klases, nebūs dzirdams nekas. Mēs esam izpildījuši akustiskās prasības pilnīgi visā ēkā. Koridori ir akustiski slāpējoši, bet foajē veidots kā telpa, kurā var uzstāties. Savukārt trepes ir izolētas no sienām, un šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Un tieši šo iemeslu dēļ darbs starp arhitektu un akustiskas speciālistu bija ļoti būtisks. Arhitekts var ņemt vērā noteiktus aspektus, bet bez akustiķa ir ļoti viegli kaut ko aizmirst vai ignorēt, līdz ar to pats darba process pēdējos desmit gadus notika roku rokā. Būvēšanas procesā šī sadarbība paliek ļoti intensīva, kur akustikas speciālistam ir jāskatās pār būvētāju pleciem regulāri, lai būtu pārliecība, ka būvētāji ir sapratuši līdz pat mazākajām detaļām, kas tiek prasīts.

Māris Malahovskis: Šobrīd vairāk tiek runāts par koncertzāli, taču pati mūzikas skola Latvijas apstākļiem patiesi ir kaut kas unikāls – katra no sešdesmit astoņām telpām jeb mācību klasēm pielāgota kādam instrumentam. Tik kompleksa nav neviena skola Latvijā!

Arī vācu kolēģi stāsta – līdzīgu piemēru, kur zem viena jumta šādā kvalitātē apvienota koncertzāle un skola, nav pat Vācijā. To, ka cilvēkiem tas patīk, pierāda fakts, ka mūzikas skolai strauji pieaudzis to bērnu skaits, kas vēlas mācīties šajā skolā.

Jo šobrīd tai būs pavisam cita kvalitāte – ir ļoti daudz lietu, kas ir izdomātas. Piemēram, instrumenti vairs nebūs jānēsā uz māju un atpakaļ, jo visam būs vieta turpat mūzikas skolā.

- Pievērsta arī uzmanība tam, kā iekārtotas klases.

Māris Malahovskis: Jā, dizains tika jau noteikts projektā, un pasūtītājs diezgan strikti arī pie tā pieturējies. Iegādātas mēbeles, kādas bija paredzētas specifikācijā – tas ir rets gadījums Latvijas apstākļos. Protams, arī akustiskās prasības ievērotas līdz sīkākajai detaļai. Daudzas sistēmas šeit ir diezgan neparastas Latvijai. Bet akustika bija punkts numur viens – akustikas jautājums bija stūrakmens, ap ko veidojās projekts.

- Ventspils jaunajā ēkā pamanīju klausīšanās kapsulas. No kurienes ideja?

Deivids Kuks: Tā bija dīvaina prasība no klienta puses, kurš bija redzējis šādus piemērus mūzikas bibliotēkās Amsterdamā un Helsinkos, un vaicāja, vai mēs varētu izveidot kaut ko līdzīgu. Un tā ir tā pati ideja par mūzikas pieejamību. Rezultātā, mums ir šie visai savādie olas formas krēsli ēkas publiskajās telpās, kur apmeklētājs vai skolēns var apsēsties un izolēt sevi no apkārt notiekošā, klausīties mūziku ļoti koncentrētā veidā. Krēslu forma ir dīvaina, un audums, kas izmantots krēslos, ir tas pats audums, kas izmantots arī citviet ēkā. Cerams, tiklīdz cilvēki tos ieraudzīs, uzreiz sapratīs, kāds ir to pielietojums. Manuprāt, tie ir ļoti jauki un piešķir akcentus noteiktām ēkas zonām.

Māris Malahovskis: Turklāt bibliotēka būs publiski pieejama ikvienam – tā nebūs paredzēta tikai skolēniem vien. Jebkurš var nākt un to izmantot. Arī ātrija izmantošana paredzēta nelieliem koncertiem. Deivids pieminēja celtniekus – tā patiesi bija viena no grūtajām mūsu darba niansēm: panākt, lai kvalitāte būtu tāda, kāda paredzēta projektā. Šajā gadījumā arī mūsu celtniekiem bija jāveic neparastākas lietas, nekā parasti ir mūsu projektos.

Salīdzinot ar Liepājas koncertzāli, šeit ir daudz atšķirīgu lietu. Ja runājam tieši par mūzikas skolas pusi, Ventspils ir daudz pārdomātāka, varbūt arī kvalitatīvāka. Šeit ir gan ērģeles, gan Jāņa Kļaviņa būvētās klavieres, kuru nav Liepājā.

Par zāles kvalitāti un ierakstu studiju varēsim spriest pēc koncertiem.

- Vai ērģeles koncertzālē ir ierasta prakse?

Deivids Kuks: Manuprāt, pati svarīgākā lieta šajā gadījumā bija tas, ka ērģelēm bija jābūt gatavām vienlaikus ar koncertzāles pabeigšanu. Tas ir nedaudz savādi, jo parasti ērģeles tiek uzstādītas vēlāk. Mums bija tas gods strādāt ar vienu no vislabākajiem ērģeļu veidotājiem pasaulē – Filipu Klaisu no Bonnas. Pirmo reizi viņu satiku pirms divdesmit gadiem, kad strādājām kopā pie citas koncertzāles veidošanas. Es ieteicu Klaisu klientam kā potenciālu ērģeļu dizaineru, pat ne veidotāju, bet tieši dizaineru. Un tad mēs sākām runāt par kādu, kurš varētu palīdzēt attīstīt tieši muzikālo pusi ērģelēm, proti, kādā virzienā instrumenta būvēšanā vajadzētu doties. Un, protams, man nebija ne mazāko ideju, jo esmu tikai arhitekts. Es vaicāju, vai mēs varam iesaistīt kādu, ko biju saticis savulaik Štutgartē, kur šis "kāds" studēja ērģeles, un tā bija Iveta Apkalna. Tādējādi sakrita vairākas lietas, un

tagad Iveta Apkalna atbild par ērģelēm Elbas filharmonijā Hamburgā, un mums ir ļoti paveicies, ka viņa piekrita līdzīgi darboties arī Ventspilī. Jauki, ka kādam, kurš uzstājas uz pasaules skatuvēm, ir īpaša vieta arī savā zemē.

Manuprāt, ērģeles, ja kādam būs izdevība tās redzēt, nav gluži tipiskas baznīcas ērģeles, tās nav arī tipiskas koncertzāles ērģeles, tās, iespējams, mainīs ērģeļmūzikas virzību nākotnē un tieši ar šādu mērķi arī tās tika veidotas, un to arī  Iveta ar Filipu vēlas panākt. Redzēsim, kā notikumi attīstīsies nākotnē.

- Vai jums patīk ērģeļmūzika?

Deivids Kuks: Mani tā intriģē! Es tin neko par to nezinu, bet pārsteidzošais ērģeļmūzikā ir tās intensitāte, ērģeles var dominēt pār telpu, pār orķestri. Katru reizi, kad to dzirdi, tās skan citādi un tās spēj piedāvāt daudzveidīgus iespaidus un, manuprāt, tas arī ir īpašais šajā projektā un tas varētu piesaistīt arī plašāku publiku.

Māris Malahovskis: Vēl par ērģelēm runājot – bija ļoti svarīgi, lai tās tiktu izbūvētas vienlaikus ar zāli, jo tās varētu būt par lielu vai par mazu – tām bija jābūt īstajā lielumā attiecībā pret telpu, kuru tās piepilda, jo instruments ir dabīgs, bez pastiprinātājiem. Šajā gadījumā ņemot vērā pieredzi, kas bija būvētājam un Ivetai, šķiet liekas, ka izmērs būs labs!