Helēna Gūtmane pieder pārmaiņu pionieriem – viņa bija viena no autoriem Krišjāņa Barona ielas pārbūvei, kas tika īstenota pirms septiņiem gadiem. Tas bija pilotprojekts, ko sabiedrība uztvēra neviennozīmīgi, tomēr pirmais solis tālākai attīstībai. Tā kā sabiedrība nav homogēna, bet to veido dažādas interešu grupas, arī viedokļi par pilsētas nākotni ir dažādi. Autobraucēji pret kājāmgājējiem – vai dialogs ir iespējams? Ģentes domes pārstāvji pēc radikālas satiksmes sistēmas reorganizācijas pilsētā pāris gadus esot pārvietojušies miesassargu pavadībā. Tomēr, ja mēs neveidosim humānu, gājējiem draudzīgu pilsētu, paliksim trešo pasaules valstu līmenī.
Ilze Martinsone: "Sporta pils dārzi" ir ļoti daudz apspriests projekts, un nominācija ir labs gandarījums projekta veidotājiem. Tomēr šis pasākums ir tikai aisberga redzamā daļa. Mūsu pilsētu dārznieki pēdējā laikā kļuvuši īpaši aktīvi ainavu projektētāji, tāpēc gribējās parunāt par publiskās telpas pārmaiņām vispār. Būdama aktīva sociālo tīklu lietotāja, esmu pamanījusi, ka neizpratne sabiedrībā par to joprojām ir ļoti liela. Arī par "Sporta pils dārziem". Kad šis projekts sākās, skepse bija ļoti liela. Nu, kā tad tas ir – sakopt privātam īpašniekam piederošu teritoriju, it kā cita darbu darīt. Taču projekts ir lieliski aizgājis un gribas runāt par zaļu, sociāli iekļaujošu pilsētvidi. Un "ALPS" ainavu darbnīca ir ļoti labi pazīstama ar saviem īstenotajiem projektiem, ar uzvarām konkursos un arī kā ļoti kvēli pārmaiņu rosinātāji pilsētvidē. Atceros, kā sākās Barona ielas pārbūves projekts, kas bija tāds kā pilotprojekts. Droši vien šādai jaunai iniciatīvai bija arī daudz kļūdu – arī celtnieku kļūdu. Sabiedrībā bija ļoti liela skepse par finansiālo pamatojumu, jo tas notika vēl vecās Rīgas domes laikā. Šodien kļuvis aktuāls vēl viens Krišjāņa Barona ielas pārbūves projekts, bet gribu atgriezties pie sākumiem. Helēna, kā jūs šodien vērtējat projektu, kas nu jau pirms diezgan daudziem gadiem tika īstenots? Kā jūsu idejas ir iedzīvojušās?`
Helēna Gūtmane: Ļoti aktīvi piedalījos tieši projekta izstrādē, kuru, šodien atskatoties, vērtēju ar sajūsmu un nostalģiju. Sākām ar ļoti pieticīgu ideju – salāpīt dažas vietas, kur segums bija galīgi izdrupis. Iesākumā biju konsultante. Ko no tā visa atceros? Spraigās diskusijas, Satiksmes departamenta darbinieku nevienaldzību, meklējumus un risinājumus.
No mazās idejiņas – salāpīt dažas vietas – aizgājām līdz ielas kā publiskas ārtelpas kompleksa atjaunošanai.
Iniciējām šo ideju valdībā, Satiksmes departaments to pieņēma un piedalījās sabiedriskajā apspriešanā: atceros, ka 11. jūnijā, pirms tika izsludināts iepirkums būvniecībai, Rīgas domes lielajā zālē tika sasaukti Barona ielas iedzīvotāji un iepazīstināti ar projektu. Atceros, ka viens namīpašnieks pienāca mums klāt un teica – tā viņa dzīvē esot pirmā pieredze, kad par projektu runā, pirms tas ir sācies, un viņš par to uzzinot ātrāk, nevis tikai būvniecības procesā... Kā jūs pareizi teicāt, tas bija pilotprojekts. Viss bija jauns. Jauns bija tas, ka tik vērienīgs projekts tika veikts seguma atjaunošanas kārtības ietvaros – Rīgas dome pirms gadiem desmit sāka izstrādāt vienkāršotu projektu saskaņošanas kārtību, lai ietu ātrāk uz priekšu gadījumos, kur nav jāiestrādā lieli sējumi būvniecības projekta pārbūvei. Viss bija novitāte. (..)
Tur bija visu sīvi kritizētā rekomendējošā velojosla – tobrīd pirmā un vienīgā, bija domāts par ielu kā publisko ārtelpu, tika domāts par dizainu: nevis tikai kā par tehnisku būvi, nevis par artērijām, bet kā par publisko ārtelpu.
Barona iela bija pirmā, kas trīsdesmit gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas tika atjaunota kompleksi: zaļajā infrastruktūrā tika iestādīti vairāk nekā simt koku, ap trim tūkstošiem krūmu.
(..) Mēbeles, kuras atradām kopīgi ar Satiksmes departamentu un daudziem iesaistītajiem, arī ar Attīstības departamentu, ir vēl joprojām. (..) Es šo projektu saucu par sociālo inovāciju. Pēc tam visas citas ielas tika atjaunotas savādāk – ar domu par ielu kā publisko ārtelpu.(..)
Jo iela, tāpat kā parks, tāpat kā laukums, ir publiskā ārtelpa, turklāt to lieto visi. Turklāt jūs varat neaiziet uz parku, varat neapmeklēt teātri, bet uz ielas jūs nevarat neiziet.
Tāpēc ar tādu nostalģiju atceros šo procesu un arī profesionālos ierēdņus, tādas sīkstas iestādes kā Satiksmes departamentu un viņu uzdrošināšanos veidot ko tādu. Mums daudz kas neizdevās – bijušas, protams, arī kļūdas. Es pat neteiktu kļūdas, drīzāk tas bija savstarpējas neizrunāšanās, neizpratnes rezultāts. Kas mums neizdevās? Mums neizdevās, piemēram, pacelt platformas, kuras bija uzzīmētas, un, lai gan nebija projekta ietvaros, tās gandrīz, gandrīz jau bija saskaņotas. Mums neizdevās pārvietot luksoforus un ceļazīmes ārpus gājēju plūsmām. Tas arī ir tāds nepaceļams jautājums, kurš laikam vēl joprojām ir tāds.
Bet mums daudz kas ir izdevies, tāpēc novērtēju to ļoti pozitīvi. Par to, kā sabiedrība uztvēra – to vērtēju ar izpratni. Kad strādāju pie šī projekta, man šīs izpratnes nebija – absolūti nesapratu, kas notiek un kāpēc visi tā kliedz. Bija ļoti daudz sarunu ne tikai ar lielajiem spēlētājiem, lielajiem iedzīvotājiem uz Barona ielas – namīpašniekiem, veikaliem, iedzīvotājiem; mēs strādājam ar muzeju, runājāmies ar visiem, veidojām pasākumus. Runājām arī ar aktīvistiem, urbānistiem. Daudzas sarunas ar viņiem bijušas.
Runājām ar žurnālistiem, un es kā naivs cilvēks toreiz nevarēju saprast, kāpēc notiek tā, ka žurnālistiem saku vienu, bet viņi atstāsta kaut ko citu, pārliek akcentus.
Izrunājam ar urbānistiem un aktīvistiem, vienojamies, kā nonākt pie konkrēta laba risinājuma, bet pēc tam tiek veidotas destruktīvas darbības.
Tad papētīju tīmekli un pētījuma rezultātā nonācu līdz atziņai, ka sabiedrība nav homogēna – sabiedrība nav milzīga, amorfa cilvēku grupa, bet gan vairāku sociālo grupu konglomerāts, un sociālās grupas ir aktīvas – tas ir tāds šaurs revolucionāru loks. Bija sabiedrība, kura bija negatīva, es pat teiktu – sistemātiski un pārdomāti negatīva. Bija sabiedrība, kura pieslējās šim sašutumam, bija sabiedrība, kura bija pozitīva, un bija sabiedrība, kura vispār neko neteica – vienkārši lietoja to ielu.
Bet vai ir kaut kādi instrumenti, kā sabiedrības attieksmi mainīt? Jo autobraucējs atšķiras no kājāmgājēja: tikko kājāmgājējs piesēžas pie stūres, viņš ir pilnīgi cits cilvēks. Lasu interneta komentārus, kuros pilsētvides aktīvisti tiek uztverti kā naivi hipsteri. Tomēr, palasot nopietnu literatūru un interesējoties par procesiem pasaulē, zinām – ja neiesim uz šo humāno kājāmgājēju pilsētu, mēs vienkārši būsim trešās pasaules valsts. Kā jūs redzat iespēju mainīt sabiedrības attieksmi?
(..) Šeit atkal ir runa par to, ka sabiedrība nav homogēna – ir tie, kuriem ir vairāk balsu, vairāk iespēju runāt, kuri ir lielākā skaitā un pieraduši pie kādām ērtībām: šī ir autovadītāju grupa, un ir ļoti saprotama tās attieksme. Ļoti saprotu viņu lobēšanu un arī viņu pašu spējas lobēt, jo automašīnā jau sēž tie, kuriem ir nauda – lai būtu mašīna, kuriem ir kājas un rokas – lai nospiestu gāzes pedāli un pastūrētu. Tie, kuriem šādu iespēju nav, nav arī balsu, tāpēc tas ir saprotams. Mēs absolūti neesam unikāli, tas notiek visā pasaulē. (..)
Kolēģi no Satiksmes departamenta toreiz uzdrošinājās, dabūja pa seju, tika apmētāti ar āboliem, tomātiem un citām daudz nepatīkamākām lietām.
Barona ielas komunikācijas procesā Nils Ušakovs uzņēmās institucionālo atbildību par projektu, kas momentā tika politizēts – tā bija pirmā reize, kad tieši vide un ārtelpas projekts tika izmantots politiskajās cīņās. (..) Tas ir diezgan ciniski, jo publiskā ārtelpa ir svēta, mēs visi tur esam, mēs nevaram tur nebūt. Un izmantot klajas netīras politiskas spēles nevajadzētu. Tā ka situāciju ir iespējams mainīt un tas ir jādara, tikai jāuzdrošinās. To dara visas pilsētas. Piemēram, Ģentē, kad bija drastiski pamainījusies satiksmes organizācija pilsētas centrā, ierēdņi, kuri par to bija atbildīgi, divus gadus brauca ar apsardzi, jo negācijas patiešām bija ļoti lielas.
Ne tik sen notika apvienības "Pilsētu cilvēkiem" rīkotais pikets par Brīvības ielu. Mans iepriekšējais raidījuma viesis bija arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks – ar viņu apspriedām Brīvības ielas vēsturiskos plānus: kā padomju laikā pilsētplānotāji, nojaucot vecās koka ēkas, bija iedomājušies radīt tādas zaļas kabatas. Šodien viss ir privātīpašums, šīs kabatas ir aizbūvētas. Bet vai un ar kādiem līdzekļiem varētu humanizēt Brīvības ielas daļu no Gaisa tilta līdz Tallinas ielai, kas šobrīd ir kājāmgājējiem nelietojama?
Kājāmgājēju tur ir diezgan daudz, jo ēku pirmie stāvi vairāk vai mazāk ir apdzīvoti, un tur iela ir pārtraukta. No sākuma ir Gaisa tilts, tad – savienojums starp Barona ielu un Lielajiem kapiem, pēc tam antihumānais Pērnavas ielas krustojums. Briesmīgs. Pēc tam sākas benzīntanks, kurš uztaisa tādu robiņu – zaļš tas nav, bet tomēr tur ir gaiss. Tad sākas mīlīgā Cēsu iela, arī tās kvartāls – tur ir dzīvība un tur staigā ļoti daudz cilvēku.
Man nepatīk lietot vārdu "degradēta vide", bet uzturēties tur ir ļoti nepatīkami. Ko var izdarīt? Vajag gribēt padarīt Brīvības ielu par Brīvības ielu!
Esam tāda sapņotāju, mākslinieku, dziedātāju, dejotāju tauta, kura meklē kādu ideālu risinājumu, lai viss būtu pareizi, lai viss būtu tā, kā ir grāmatās, skaistos zīmējumos vai citās valstīs. Un mums vajag, lai visi būtu apmierināti. Bet dzīve ir dzīve, un nekad nebūs ideāla risinājuma. Mēs dzīvojam šībrīža ikdienā un kurnam, ka nav labi; meklējam nākotni, meklējam labāku vietu koncertzālei, trīsdesmit gadus pārvācamies no viena mantojuma uz otru mantojumu. Bet pavisam noteikti Brīvības ielā var iestādīt kokus visās ietvēs. Protams, tur ir komunikācijas, bet varam parunāt par komunikāciju turētājiem. Bet kokus iestādīt Brīvības ielā obligāti vajag! Brīvības iela ir ļoti plata, tur ir vieta pilnīgi visam! Ja atkal sāksim runāt par satiksmes risinājumiem, mūsu saruna nekad nebeigsies. Protams, klausītāji būs priecīgi, jo tas ir tāds karstais strīdus ābols. Varētu būt ideja ar saukli – pārvērst Brīvības ielu par vietu, ar kuru mēs varam lepoties, un tad pateikt – redz, kur tā ir mūsu brīvība… Tas ir tas, ko izdarījuši igauņi un lietuvieši.
Igauņi uztaisīja savu Brīvības laukumu, lietuvieši atjaunoja Prezidenta laukumu. Tādu pašu, kāds mums ir Pils laukums, ko projektējam nu jau desmit gadus... Kad tam būs nauda? Laikam nekad. Mēs negribam lepoties. Mēs nevaram savākties.
(..) Ja pilsētai nav naudas, varbūt sametamies un uzdāvinām tai kokus? Tāds aicinājums būtu ļoti, ļoti saviļņojis sabiedrību – daudzi cilvēki Rīgai būtu uzdāvinājuši kokus.
Saruna mums tomēr būtu jābeidz uz pozitīvas nots. Var jau būt, ka mēs kādā brīdī atjaunosim saukli kaut ko uzdāvināt, jo Latvijas simtgade bija vējā palaistā iespēja, kad dome gribēja dāvināt alejas rotājumus, nevis kādu jaunu aleju. Bet situācija ir atvērta, un mums, sabiedrībai, ir iespēja teikt savu vārdu.
Tai sabiedrībai, kurai tas rūp un sāp – jā, tai ir iespējams teikt vārdu, bet es tik daudzus gadus esmu teikusi šos vārdus, ka esmu jau kļuvusi par skeptiķi. Tāpēc tagad skatos, gaidu, pētu, rakstu rakstus par Barona ielu, par Pils laukumu. Rakstu par Barona ielu nosaucu tā: "Mitoloģizējot pilsētvides projektu"…
