20. gadsimta 90. gados uzņēmumu privatizācijas gaitā zudībā aizgāja daļa Latvijas rūpniecības vēstures – arhīvi, iekšējie muzeji, materiāli un arī pašas rūpnīcas. Šobrīd būtiski mainās attieksme pret padomju periodā tapušajām vērtībām, kā arī aktualizējas Rīgas porcelāna kolekcionēšana.
"Joprojām ieskats, ka viss, kas ir noticis laikā, kad Latvija ir bijusi okupēta, ir kaut kas tāds, par ko īsti nevēlas runāt.
1990. un 2000. gados līdz ar neatkarības atgūšanu tā atgrūšanās no okupācijas pieredzes bija radikāla un principiāla, mēs ejam pretējā virzienā, mēs ejam demokrātiskā virzienā," Latvijas Radio 3 raidījumā "Kāpēc dizains?" skaidro Rīgas porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga.
Muzeja vadītāja uzsver, ka pagājuši ir 30 gadi, un cilvēki, kas okupācijas pieredzi nav personīgi pieredzējuši, uz šo posmu skatās kā uz jebkuru citu vēsturisku laiku.
"Šobrīd notiek dzīšanas process, ka nē, tā tomēr ir manas mammas dzīve, mana vectētiņa dzīve. Saprast viņus var tikai saprotot laiku, līdz ar ko notiek atskatīšanās un sadzīšanas process," stāsta Veinberga.
"Ja ir, kas dara, tad arī rezultāti ir, un es ceru, ka būs arvien vairāk jaunu cilvēku atmiņas institūcijās – muzejos, arhīvos, bibliotēkās, kas ar savu interesi ies iekšā, pētīs un dalīsies, un veidos savus pārsteidzošos atklājumus," uzsver muzeja vadītāja. Arī Covid-19 pandēmija cilvēkiem lika apstāties un aplūkot tās lietas, kas viņiem ir mājās, kā arī painteresēties, kas tās ir, norāda Veinberga.
Pandēmijas laikā muzeja darbiniekiem bija iespēja nodoties pētniecībai, jo muzejs apmeklētājiem bija slēgts, bet darbi turpinājās. "Domāju, ka sabiedrības interese ir likumsakarīga apstākļu sakritība no visām pusēm, no cilvēkiem, no atmiņas, no institūcijām un žurnālistiem. Krievijas iebrukums Ukrainā arī liek cilvēkiem paskatīties uz savu nacionālo un kultūras identitāti, saprast, kā tā ir būvēta un, uz kā tā turas," atzīmē muzeja vadītāja.
Šī brīža porcelāna popularitāte skaidrojama arī ar to, ka tas ir rūpniecisks priekšmets un cilvēkiem reāli pieejams. "Ir tas laikmetīgās mākslas bubulis, ak vai, laikmetīgā māksla ir tik briesmīga. Ir tiešām biedējoši, ja tevi kopš bērnības nav veduši aiz rokas uz tām baltajām izstāžu zālēm ar nesaprotamajiem milzu objektiem un kustīgām lietām, tad tas tiešām var šķist svešs. Rūpnieciskais, funkcionālais dizains, parastās lietas – zobu birste un tējas krūze, ir ikdienišķi saprotams, tu ar to esi audzis, tas ir tavs, līdz ar ko tas priekšmets tevi nebiedē. Iespēja komplektēt tevi nebiedē, tā ir tava tuvā lieta, ar ko vari darboties un aizrauties," porcelāna kolekcionēšanas aktualitāti skaidro Veinberga.
Rūpnīcā radītam porcelānam ir divas nošķirtas lietas – forma un dekors. Veinberga uzsver, ka svarīgi ir saprast, ka pirmkārt ir forma, ko veido tēlnieks kā telpisku objektu, un pēc tam ir dekors ar kuru strādā grafiskais mākslinieks.
"Bieži vien estētiskais risinājums rada pavisam citu vizuālo tēlu. Dažreiz esi pārsteigts, ka tā ir tā pati forma, bet izrādās, cik ļoti citādāk var izskatīties šis priekšmets," atklāj muzeja vadītāja.
Grāmatā "Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse. Servīzes A-Z" pētnieki aktualizējuši to, cik dažādas var būt servīžu formas. Ārpus lapaspusēm ir palikušas tās servīzes par kurām nav atrodami nekādi laika datējumi vai cita veida ziņas, kā arī tādi temata paplašinājumi, kā Porcelāna rūpnīcas sadarbība ar Jelgavas keramikas fabriku.
Dekoru māksliniecei Aijai Mūrniecei veltītajā grāmatā "Aija Mūrniece" aplūkots fabrikas mākslinieces dzīves un darba gājums, kura, lai gan skolojusies kā keramiķe un spēj radīt porcelāna formas, strādāja ar dekoriem. Veinberga uzsver, ka vizuālās mākslas hierarhijā vizuāli plastiskā māksla atrodas elites virsotnē, tai seko lietišķā māksla, un tikai pēc tam ir ražotā māksla, kurā formas meistaru izceļ kā pārāku par to, kas strādā ar dekoriem.
Muzeja vadītāja skaidro, ka tāpat kā padomju laikā mākslinieks bija cieši sasaistīts ar sistēmu, kurā strādā, tāpat arī mūsdienās, labs kultūras produkts ir ne tikai mākslinieka spēja vai nespēja, bet arī tiešā veidā nesaistītu institūciju vai organizāciju plānu un stratēģiju rezultāts.
"Mani ne tik daudz fascinē kāds konkrēts piemērs, estētisks risinājums vai autora dzīves gājums, bet mani fascinē tas, cik bagāta ir Latvijas kultūras vēsture. Tie cilvēki, kas ir strādājuši, ir milzīgs skaits.
Jau porcelāna jomā var saskaitīt vairāk nekā 100 dažāda līmeņa māksliniekus," par Latvijas mākslas vēstures liecībām stāsta Veinberga.
