Ejot ciemos pie savām ēkām – saruna ar arhitekti Ilzi Liepiņu

Ar Ilzi tiekamies ļoti vējainā sestdienā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkā kafejnīcā "Divi Raiņi" iepretim Aigara Bikšes un Ilzes kopdarbam – skulptūrai "Divi Raiņi". Iepriekšējā vakarā ir pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas, kur Ilzes un viņas biroja "Sudraba arhitektūra" darbs ir guvis atzinību.

Ciemos pie ēkas

Kristīne Grava: Sveika, Ilze! Tavs darbs Valmieras "Kurtuve" šogad nominēts Latvijas Arhitektūras gada balvai – nominācijā "Procesi", ieguva starptautiskās žūrijas speciālbalvu, kā arī "Delfi" simpātiju balvu. Kā tu jūties?

Ilze Liepiņa: Lieliski! Jā. Es tiešām esmu par to priecīga. Arī ļoti par "Delfi" balvu – kā dzirdēju no pārstāves, šogad sakarā ar to, ka viņiem tehnisku iemeslu dēļ neesot bijusi iespēja saņemt lasītāju balsojumus, esot bijis iekšējais – darbinieku balsojums, kas neesot bijis viegls. Ir patīkami. Kas attiecas uz starptautisko žūriju, varēja redzēt, ka viņi, esot Valmieras "Kurtuvē" uz vietas, bija patīkami pārsteigti. Arī Mantens [red. – arhitekts Mantens Devrīnts], kurš ir nacionālās žūrijas priekšsēdētājs, teica, ka, visticamāk, nacionālā žūrija, ja būtu skatījusies objektu klātienē, nevis attālināti, kā notiek ar "procesu" vērtēšanu, tad skatījums būtu bijis vēl savādāks – lai gan ieeja ir caur aizmugures durvīm un tā ir kurtuve (katlu māja), iekšā aina paveras ļoti jauka. Un aktieriem arī ļoti patīk!

Vai tu varētu izstāstīt visu šī projekta vēsturi – kā tas attīstījās? Kā sākās? Kurš uzrunāja? Vai uzdevums bija viegli saprotams? Vai idejas un risinājumi nāca viegli? Vai nācās saskarties ar kādiem būtiskiem šķēršļiem?

Mēs tikām uzrunāti, pirms notika konkurss par nākamo Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027, kuru vinnējusi Liepāja. Bija pieteikušās Valmiera, Daugavpils un Liepāja – katrai pilsētai bija jāsagatavo piedāvājums, ko viņi līdz tam laikam plāno izdarīt, ja iegūtu kultūras galvaspilsētas nomināciju. Valmieras pilsēta mūs uzaicināja izstrādāt metu tieši "Kurtuvei", kura stāvēja tukša, jo ārpus pilsētas bija uzbūvēta jauna katlu māja. Tur ["Kurtuvē"] jau bija notikuši dažādi pasākumi, tajā skaitā plenēri, pop-up izstādes, arī Annas Ķirses (tagad Fišeres), Katrīnas Neiburgas, Klāva Meļļa un Kristīnes Brīniņas "Vēsā Opera".

Bija skaidrs, ka ēku nejauks nost, jo tā atrodas pašā centrā un tas ir potenciāls. Arī pasaulē redzam piemērus, kā industriālās būves tiek veiksmīgi apgūtas. Mēs uzzīmējām metu ar nākotnes vīziju, ka tur varētu atrasties multifunkcionāla kultūras ēka, kurā varētu rīkot izstādes, koncertus, konferences, izrādes. Tur bloķējas divi apjomi un priekšā ir brīvstāvošs skurstenis. Mēs piedāvājām veidot divas atsevišķas zāles, kas varētu funkcionēt ar savstarpēju transformējamu starpsienu, bet apkārt skurstenim uzzīmējām stiklotu vestibilu. Šī vīzija tapa ātri, Reinis [Liepiņš – arhitekts, biroja "Sudraba arhitektūra" vadītājs] arī bija uz vietas prezentēt ideju. Taču konkurss pagājušajā vasarā beidzās ar Liepājas uzvaru.

Oktobrī Valmieras teātris jau bija izmisumā [Valmieras teātra ēkā šobrīd notiek pārbūves un remontdarbi]. Viņi ļoti gribēja savas pagaidu telpas, kas ir Valmieras centrā un kurās var arī rādīt izrādes. Evita Ašeradena [Valmieras teātra direktore] bija devusies uz Valmieras domi runāt, un tieši pirms gada, 2022. gada 5. oktobrī, tika pieņemts lēmums, ka dome varētu teātrim piešķirt "Kurtuves" telpas un savest tās kārtībā, lai viņi tur gadu vai divus varētu darboties. Pašvaldība jau zināja, ka esam tur iestrādājušies, un jautāja, vai varam ļoti ātri izstrādāt funkcijas maiņas un vienkāršotās pārbūves projektu. Un mēs ķērāmies pie darba. Šķita neticami to paspēt, jo bija zināms, ka decembra beigās gaidāma pirmā izrāde. Taču tas viss tiešām tika izdarīts, un 21. decembrī pirmizrāde notika.

Vai pa šo laiku, kopš "Kurtuve" darbojas, esi turp devusies kā skatītāja, un vai ir nācies dzirdēt atsauksmes no telpas lietotājiem?

Jā. Mēs uz gandrīz visām pirmizrādēm braucam. Es neredzēju pēdējo, kas bija 5. oktobrī – "Jāzeps un viņa brāļi". Reinis bija un teica, ka esot vienkārši izcila. Protams, smaga, bet tas, kā režisore Inese Mičule to pagriezusi, Reiņa skatījumā, ir lieliski. Mēs vispār tās savas ēkas... mēs ejam pie tām ciemos. Arī uz "Hanzas peronu" ejam uz pasākumiem. Mēs gribam redzēt, kā tā ēka dzīvo. Tad var ieraudzīt kaut kādas nepilnības vai lietas, ko kopā ar lietotājiem var uzlabot. Par lietotājiem – internetā pieejamas intervijas ar direktori un aktieriem, kur viņi stāsta, kā jūtas tikko pēc ievākšanās "Kurtuvē".

Un viņi labi jūtas?

Jā. Viņi labi jūtas. Viņi fantastiski jūtas.

Tā ēka ir brīva no visa, tā ir kā balta lapa, tur nav nekāda teātra uzslāņojuma.

Tur ir logi, kas nav raksturīgi klasiska teātra skatuvēm. Logi un dienasgaisma. Pirmajā izrādē, ar ko decembrī atklāja "Kurtuvi" – muzikālā izrāde "Koens. Atāls. Kurtuve" – viņi tos logus – ar skatu uz ziemas dzīvi Rīgas ielā, ar eglīti, braucošu autobusu, mašīnām, gājējiem – bija arī atvēruši. Logi uz skatuves tiešām ir nebijis gadījums pie mums.

Telpas citādākām izrādēm

Pastāsti, lūdzu, par savu sadarbību ar Dailes teātri. Es lasīju, ka tu ar viņiem sadarbojies apmēram trīs ar pusi gadus.

Es vienu brīdi pat biju teātra komandā kā arhitekte. Kad notika teātra ēkas siltināšanas projekts, es no teātra puses pieskatīju, lai tas tiktu izdarīts pareizi un labi, kā arī gāju uz visām teātra priekšlaukuma būvsapulcēm – piedalījos kā pasūtītāja pārstāvis [Dailes teātra priekšlaukums ieguva šī gada Latvijas Arhitektūras lielo balvu]. Tajā pašā laikā darījām dažādas citas lietas.

Tā ēka ir piemineklis, un, protams, vienmēr ir bailes ķerties klāt pieminekļiem – sevišķi šādiem, kad liekas, ka varbūt tur nevajag neko mainīt. Bet teātris mainās.

Tajā laikā, kad ēku būvēja, bija citādākas izrādes, citādāks teātra uzstādījums, un tagad viņiem ir vajadzīgas telpā izmaiņas. Piemēram, Mālderzāle – liela telpa, kur tika gleznotas lielās skatuves dekorācijas. Platums telpai ir tik liels kā Lielās zāles skatuvei.

Pa perimetru ir balkons, lai var apskatīties no augšas, kā gleznotā scenogrāfija izskatīsies. Tagad scenogrāfijas dekorācijas tiek digitāli printētas un tik liela telpa vairs nav vajadzīga, savukārt aktieriem nav, kur mēģināt. Dailes teātrī ir Mazā zāle, kuru Eduards Smiļģis sākotnēji bija iecerējis kā mēģinājumu zāli, bet tā faktiski uzreiz aizgāja kā Mazā zāle, kur tika laisti iekšā skatītāji. Tātad tur arī īsti nevar mēģināt. Virs mazās zāles vēl ir trīs stāvi ar griestu augstumu 2,4m, un aktieri tur mēģina, bet lielās skatuves izmēra tur nav. Visus šos gandrīz 50 gadus Lielajā zālē viņi mēģina no rītiem, pirms tam skatuves strādnieki ir uzlikuši mēģinājuma scenogrāfiju. Mēģinājums notiek līdz agrai pēcpusdienai, pēcāk nāk nākamie skatuves strādnieki, noņem mēģinājuma scenogrāfiju nost, uzliek virsū vakara izrādes scenogrāfiju. Pēc vakara izrādes uzreiz nāk nākamā komanda, vāc nost uz skatuves esošās dekorācijas un pa nakti liek atkal mēģinājuma scenogrāfiju. Un tā katru dienu, kad ir izrādes. Savukārt Mālderzālē mēs nodrošinām skatuves platumu. Nav dziļuma, bet ir lielās skatuves platums, un aktieri var ļoti labi mēģināt, un tur, ja nepieciešams, ir dienasgaisma, kā nav lielajā zālē.

Un viņi tagad tur mēģina?

Jā. Ingeborgai Dapkunaitei un Džonam Malkovičam tur notika "Kokvilnas lauka vientulībā" mēģinājumi. Tā kā tajā izrādē netiek izmantots viss lielās skatuves dziļums, viņi tur varēja visu laiku mēģināt. Arī Malkoviča režisētajai "Leopoldštatei" tur notika mēģinājumi.

Vērtīgais un pārsteidzošais Arhitektūras nedēļā

Vai sanāca apmeklēt kādus no šī gada Arhitektūras nedēļas pasākumiem? Kas patika, šķita vērtīgs? Vai ir kāds, kuru varētu izcelt šīs nedēļas ietvaros?

Es biju uz Dailes teātri uz lekcijām par modernismu. Tās bija ļoti interesantas, tāpēc ka spektrs bija plašs – lekcijas nebija tikai par ēkām. Uzzināju dažādas jaunas lietas. Vēl es vakar aizgāju uz starptautiskās žūrijas lekcijām. Arī tās man bija ļoti interesantas – sevišķi abu beļģu. Sajūsmināja pēdējā runātāja – Briseles galvenā arhitekta Kristiāna Borē (Kristiaan Borret) stāstītais. Viņš jau otro termiņu ir šajā amatā, viņa birojā strādā 15 cilvēki. Viņš stāstīja, ko un kā viņi dara kā pilsētas galvenā arhitekta birojs. Ar kolēģiem arhitektiem šo apspriedām vakara gaitā – kāpēc pie mums tā nevar?

Kuri bija tavi arhitektūras balvas favorīti?

Šis ir grūts jautājums. Ja pats iesniedz, kaut kā koncentrējies, ka pašam gribas to savējo.

Bet bija doma, ka jums varētu būt Lielā balva?

Nē. Tā nebija. Mēs jau tāpēc arī viņu sniedzām uz "Procesiem". Mēs vispār ilgi birojā diskutējām, vai vajag sniegt. Bet atgriežoties pie jautājuma, man ļoti patīk un uzrunā cirka kupols. Protams, ir pārsteigums, ka šis projekts tik maz tika atzīmēts. Man liekas, ka viņi pasteidzās ar iesniegšanu. Es zinu, kā tas ir, – tiek iesniegtas ēkas, kam, piemēram, labiekārtojuma vēl nav, bet tik ļoti gribas iesniegt. Man liekas, ka cilvēkiem nerodas kopējais priekšstats, kā arī fasāde vēl ir atlabšanas procesā. Es kaut kad pavasarī pēdējo reizi biju uz cirka izrādi. Kupols pats par sevi ir ļoti iespaidīgs – man bija iespēja to redzēt arī būvniecības stadijā. Patīk Dailes teātra laukums, bet te es neesmu objektīvs vērtētājs, jo piedalījos procesā no Dailes teātra puses. Vispār man pozitīvs pārsteigums ir Aptiekas interjers – to es varu izcelt. Mēs ar Juriju Kostirko esam sadarbojušies. Prieks, ka viņi ļoti radoši, manuprāt, šo interjeru ir realizējuši.

Paveiktais un vēl topošais darbs "Sudraba arhitektūrā"

Arhitektu birojs "Sudraba arhitektūra" darbojas jau 25 gadus. Man ir prieks redzēt, ka jums ar Reini [Liepiņu] ir izdevies saglabāt vai arī izkopt savu sadarbību un, vismaz no malas raugoties, šķiet, ka jūsu komandā ir liels spēks. Vai ir kādi projekti, pie kā strādā viena, vai tomēr dod priekšroku komandas darbam?

Mēs neesam strādājuši plecu pie pleca 25 gadus. Ir bijuši pārtraukumi. Man bija pašai savs birojs pa vidu, bet es nestrādāju viena, man bija darbinieki. Tas bija, kā es to saucu, Kalnciema ielas periods. Strādāju Kalnciema kvartālā kaimiņos [arhitektei] Lienei Griezītei. Vairāk tomēr komandās ir strādāts. Draugiem un paziņām man ir pašas sazīmētas privātmājas. Tikko uzbūvēts šķūnītis mana klases audzinātāja īpašumā pie Alūksnes, kur savulaik projektēju māju un ik pa laikam kaut kas jauns tiek piezīmēts klāt. Viena pati kā arhitekte es esmu strādājusi pie skulptūru projektiem sadarbībā ar mākslinieku Aigaru Bikši.

Tie ir vairāki?

Ir "Divi Raiņi" tepat [pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas], "Meitene ar kurpi" Botāniskajā dārzā, un Rēzeknē, ko realizējām kā pirmo, ir piemineklis Francim Trasunam.

Kā ir "Sudraba arhitektūrā"? Vai Reinis visur ir galvenais?

Nē, nē, tā nav. "Kurtuves" projektam pārsvarā es darīju un izbīdīju lietas. Ar Reini, protams, runājām par visu. Tos divus "Kurtuves" tapšanas mēnešus ik pa divām nedēļām braucām uz Valmieru uz divām dienām. Nakšņojām viesnīcā, un tur uz vietas daudz un ātri bija jāstrādā, lai saskaņotu projektu būvvaldē, lai nopirktu visu nepieciešamo – bija jāizvēlas tas, kas uz to brīdi bija pieejams veikalā – viss bija jādara ļoti ātri, un pārsvarā to visu sadarbībā ar būvniekiem es arī izdarīju.

Pie kādiem projektiem tu pašlaik strādā?

Birojā mēs esam saskaņojuši projektu Anglikāņu ielā 5 – pavisam drīz tur sāksies būvniecība. Tas ir projekts vēsturiskā ēkā ar inovatīviem pārbūves risinājumiem. Tā ir 18. gadsimta beigu ēka, ko projektējis [Kristofs] Hāberlands, būvēta kā dzīvojamā māja – pilsētas villa Daugavas krastā, Vecrīgas centrā. Tā ir ēka, kas bijusi bibliotēka no piecdesmitajiem gadiem līdz 2014. gadam un kopš tā laika stāv tukša. Skaidrs, ka ēka nav paredzēta bibliotēkas slodzēm. Būvinženieri laika gaitā rakstījuši, ka pārsegumi bijuši pārslogoti. Pagrabstāvā velves ir saplīsušas. Ēka ir jāsaved kārtībā, un to mēs arī paredzam savā projektā. Pirmajā stāvā būs restorāns, pagrabstāvā neliels spa, augšējos stāvos paredzēti dzīvokļi.

Vēl mēs zīmējam vīziju Dzirnavu ielā 153a – noliktavas ēka, ķieģeļu spīķeris. Ļoti perspektīvs apjoms. Privāts investors, kurš uzmanīgi mūs uzklausa. Patiesībā šobrīd jau zīmējam būvprojektu minimālajā sastāvā. Tur būs dzīvokļi, biroji un publiskā funkcija pirmajā stāvā. Cenšamies atvērt ēku uz pilsētu – cerams, mums tas izdosies.

Vēl mēs strādājam kopā ar "Baltu rotām" pie viņu ražotnes. Pirms pāris gadiem uzzīmējām vīziju. Viņi iet lēniem soļiem uz priekšu. Vēl zīmējam koka māju Mednieku ielā, kas arī ir arhitektūras piemineklis – tur būs mazstāvu daudzdzīvokļu nams.

Vai strādājat vēl pie Rīgas pils Kastelas projekta?

Rīgas pils Kastelu, kas ir pils vecākā daļa, kur pavisam drīzā nākotnē mājos Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, mēs projektējām no 2014. līdz 2020. gadam kopā ar "MARK arhitektiem". Tad sākās būvniecība, un mēs nedaudz pagājām malā – autoruzraudzību veica "MARK arhitekti". Būvdarbu pirmā kārta ir pabeigta. Darbi iet uz beigām. Muzejam vēl jāiekārto ekspozīcija. Nezinu, vai cilvēki varēs apskatīt telpas bez ekspozīcijas. Protams, tas būtu ļoti interesanti. Lielākoties tur būvdarbi ir veikti pēc mūsu kopā ar "MARK arhitektiem" izstrādātā projekta. Atsevišķas lietas tika mainītas autoruzraudzības laikā, dažas vietas būtu bijis iespējams risināt autoruzraudzībā iejūtīgāk. Ir arī risinājumi no mūsu projekta, kas diemžēl nav tikuši realizēti. Lai gan "MARK arhitekti" un mēs, "Sudraba arhitektūra", darbojamies atšķirīgi, bet varējām vienoties šim projektam.

Arhitektūras procesa dažādība

Vai ir mainījies tavs darba stils, laikam ejot, vai labprāt lieto jaunās datorprogrammas, vai pieturies pie savām kādām tradicionālajām darba metodēm, ja tādas ir?

Sākot strādāt pie Andreja Ģelža, viss tika rasēts uz rasējamā dēļa, bet tas bija pavisam neilgs laiks, diezgan ātri tika nopirkts pirmais dators un pirmās programmas, un tad uzreiz sākām izmantot datoru projektēšanas procesā. Vizualizācijas pati es reti taisu – birojā ir cilvēki, kas to dara. Es izdomāju idejas, skicēju, virzu uz priekšu projektus, pati arī rasēju "Autocad". Bet vispār diezgan dažādi man rodas darbi. Man maketi ļoti palīdz. Pēdējā laikā gan maz sanāk tos taisīt, bet, ja ir jaunbūve vai privātmāja, tad es taisu darba maketus. Kad biju Spānijā, taisīju viņiem pat prezentācijas maketu, kas tika sūtīts uz Kaliforniju. BIM/"Revit" [projektēšanas sistēma] mēs nestrādājam. Ja tas ir nepieciešams, ņemam to kā ārpakalpojumu.

Man, no malas skatoties uz birojiem un speciālistiem, kas strādā "revitā", nešķiet, ka tas uzlabo arhitektūras kvalitāti.

Mhm. Tieši otrādi. Mēs paši pagaidām neraujamies mācīties "Revit". Man, uz to raugoties, arī šķiet, ka pazūd radošums tajā visā.

Cīnīties par darbu pasaules notikumu virpulī

Visi projekti, kuros arhitekts iesaistās, nes jaunu pieredzi un kādu mācību. Vai ir kāds projekts tavā profesionālajā karjerā, kurš nesis lielāku pašattīstību kā citi?

Katrs projekts ir savādāks, neatkārtojams un unikāls, liek paskatīties uz lietām no neierasta skatupunkta, iemācīties kādas jaunas prasmes. Nevarētu izcelt šeit kādu vienu konkrētu projektu. Bet, jā – katrs projekts sniedz mācību, jaunus izaicinājumus un rosina pašattīstību.

Kā un vai tevi personīgi un biroju "Sudraba arhitektūra" ietekmēja pandēmijas ierobežojumu laiks un pēc tā sekojošais Krievijas uzsāktais karš un tā ietekme uz pasaules ekonomiku? Kas bija jūtamāks un ko mainīja?

Daži projekti apstājās. Sanāca vienu brīdi, ka vispār nebija aktuālo projektu. Es nezinu, vai tā tieši bija pandēmija, bet bija tāds brīdis, kad bija mazāk darba, un tad mēs darījām tā, kā sen nebijām darījuši – mēs rakstījām visiem, ka mēs varam zīmēt dažādas ēkas. Nu, visi jau nācām uz darbu, atskaitot mājsēdes laiku.

Cīnījāmies par to, lai mums ir darbs, un saradās jauni projekti. Taču tas varbūt arī bija saistīts ar to, ka mēs bijām Rīgas pils Kastelas projektā iegrimuši un cilvēkiem bija radies iespaids, ka neprojektējam neko mazu.

Gadās arī tagad, ka cilvēki piezvana un bailīgi saka, ka patīk mūsu projekti, bet vai mēs vispār kaut ko mazu arī zīmētu, vai tikai pilis?

Un jūs zīmējat?

Mēs zīmējam! Tajā brīdī arī mēs uzzīmējām Krasta stacijai būvprojektu minimālajā sastāvā Andrejsalā un Kolkas mazās skoliņas pārbūves būvprojektu minimālajā sastāvā.

Par karu. Jā, morāli tas ietekmē. Tas ir pavisam grūti. Ir pagājis vairāk kā pusotrs gads, un visi nedaudz atslābst un ir aizmirsuši par to. Es domāju, ka to nedrīkst darīt, jo apdraudējums ir, un ir jāmēģina palīdzēt, lai labie spēki un taisnība uzvarētu.

Vai seko līdzi politiskajiem procesiem valstī? Vai tam pievērs uzmanību ikdienā, vai tas vairāk paralēli kaut kur kā fons priekš tevis?

Es sekoju līdzi. Tas taču ietekmē. Visi valdības pieņemtie lēmumi ietekmē arī mūs. Eju vienmēr vēlēt. Ja tagad būtu vēlēšanas, tad gan es nezinātu, par ko ietu vēlēt, bet atbildību pret to es jūtu un es prasu pretī atbildību, un es domāju, ka mums ir jābūt aktīvākiem. Protams, darbs paņem ļoti daudz, man ir paveicies, ka mans darbs man ir arī hobijs. Braucot uz ārzemēm, vienmēr skatos labos piemērus, lai iedvesmotos un iegūtu jaunas zināšanas. Jā, politiskie procesi ietekmē.

Katra diena savādāka

Īsumā noraksturo savu darbdienu.

Katra diena ir pilnīgi savādāka, tas ir arī forši, manuprāt, mūsu profesijā.

Man ir plānotājs, kur esmu ieskicējusi dienas plānu, bet parasti ir kāds negaidīts zvans, kas liek mainīt plānus un pielāgoties. Ir izaicinājumi, jārisina dažādas krīzes situācijas, interesantas tikšanās ar pasūtītājiem vai kolēģiem.

Kāds šajā posmā tev ir sadalījums starp tikšanās un komunikāciju ar cilvēkiem un rasēšanas/domāšanas vienatnes darbiem?

Aptuveni puse pret pusi. Mēs arī neesam tik liels birojs, ka es varētu atļauties nerasēt neko.

Cik jūs esat liels birojs?

Vidēji mēs esam septiņi. Skaits nedaudz var pamainīties atkarībā no darāmo darbu daudzuma.

Kādā vidē tu pati dzīvo? Mājā vai dzīvoklī?

Mēs dzīvojam dzīvoklī Jūrmalā un Rīgā. Es varētu, īstenībā, tā kā Koko Šanele – dzīvot arī viesnīcā tikpat labi. Mājā – nē. Es no rīta pieceļos, vasarā eju uz Lielupi peldēties. Apmēram uz deviņiem braucu ar vilcienu uz biroju Vecrīgā, Doma laukumā 1. Tur padzeru kafiju un paēdu brokastis. Kopš [dēls] Marģers studē Holandē, mājās nebrokastojam, atskaitot sestdienas vai svētdienas, bet tās tad ir garās brokastis ar sarunām u. tml. Tad turpinu dienu ar jau manis nosauktajiem darbiem. Uz mājām dodos ap septiņiem. Protams, ja ir vajadzība, strādāju līdz naktij, kā arī, ja ir labs laiks un vēlēšanās, varu atļauties aiziet četros un aizbraukt uz jūru vai aiziet pastaigāties, vai ar draudzenēm uz kafejnīcu.

Ko Marģers studē Holandē?

Modernās datorzinības.

Vai tev ir kādi hobiji ārpus arhitektūras pasaules?

Man patīk dejot – laikmetīgā deja –, bet pagaidām šis ir atstāts novārtā. Es pirms kāda laika gāju dejot uz "I-dejas māju". Jā – deja un kustība – tas man patīk, to es gribētu turpināt darīt.

Es zinu, ka tu esi diezgan daudz ceļojusi – tev patīk braukt uz ārzemēm. Ja kaut kādu iemeslu pēc vajadzētu pārcelties dzīvot uz kādu vietu ārpus Latvijas, uz jebkuru. Uz kurieni tu dotos?

Es esmu kosmopolīts. Man patīk pilsētas. Dēls Marģers jautā, kāpēc mēs nebraucam kaut kur kalnos kāpt vai uz laukiem. Man tikko draudzene bija Parīzē un stāsta, ka tur smirdot pakši. Jā – tā ir, bet kaut kā netraucē tik ļoti tie pilsētu nesmukumi. Es varētu dzīvot Parīzē, varētu arī Bordo, kur Reiņa māsa dzīvo. Man liekas, ka es kādu brīdi arī Ņujorkā varētu dzīvot. Protams, tā pilsēta ir tāda, ka viņā var arī pazust, no metro nāk dūmi, kaut kur smird, bet man tas netraucēja šo pilsētu uztvert – es tur jutos labi. Man patīk lielas pilsētas.