Henrieta Verhoustinska: Latvijas Kultūras kanonā ir četri arhitekti: astoņpadsmitā gadsimta būvmeistars Kristofs Hāberlands, deviņpadsmitā gadsimta beigu ievērojamais arhitekts Reinholds Šmēlings, divdesmitā gadsimta beigu modernists Gunārs Birkerts un esat jūs! Tā mūsdienu arhitektam, domāju, ir ievērojama atzinība. Kā jūs jūtaties, esot Kultūras kanonā?
Andris Kronbergs: Visai dīvaini, godīgi sakot. Tas man bija paliels pārsteigums. Es pats to nezināju, tas jau ir citu cilvēku izdarīts lēmums. Protams, es mazliet mulstu no tā, nezinu, vai tas ir gluži pareizi…
Bet ir arī patīkami?
Nav nepatīkami, protams! Jebkurš cilvēks ir priecīgs, ka viņu pamana, ko viņš dara vai padarījis. Nebūsim liekuļi, mums katram patīk, ka par mums pasaka kādu labu vārdu, neapšaubāmi.
Bet šis ir tā kā drusku par daudz, mulstu, kad dzirdu to atkārtojam, man tas drusku drebuli uzdzen, bet neko tur nevaru darīt.
Mēģināsim jūs atbrīvot no tiem drebuļiem. Jūs dēvē arī par Rīgas vārtu autoru, tādēļ ka esat projektējis atjaunoto Rīgas lidostu un Latvijas Bankas filiāli Pārdaugavā, skaisto stikla ēku, kas atrodas Kalnciema un Bezdelīgu ielu saiešanas vietā. Tās ir vietas, ko redz iebraucēji, kas ielido, brauc garām, redz šīs jūsu projektētās ēkas. Kas arhitektūrā ir svarīgāks, citējot Inesi Zanderi, "iekšiņa vai āriņa"?
Man liekas, ka īsti atdalīt nevar iekšiņu no āriņas. Arhitektūrā viss kaut kas ir svarīgs. Svarīgi, lai ir arhitektūra, tas man liekas tāds moments – kurā brīdī viņa sākās un kurā viņa ir tikai un vienīgi funkcionālo vajadzību atrisināšana, tas ir trausls, kā teikt, topiks. Es, piemēram, vienmēr esmu domājis, ka arhitektūrai ir uzdevums kaut ko vēstīt, vai tas ir kas tēlains vai laikmetīgs, stāsts par šīs dienas iespējām, estētiku, kaut kas tāds, kas runā nevis vienkārši ar skaitļiem, bet runā ar citiem veidiem, tēlainību, metaforu. Kā mūsu lielais meistars Gunārs Birkerts allaž runāja par metaforām, viņam tā metafora dod iedvesmu radīt formu.
Vai nemēdz būt gadījumi, kad metafora kļūst svarīgāka par funkcionālo saturu, un tad jau ir otrs grāvis?
Tad ir otrā grāvī iekšā, kas nekādīgi nedrīkst būt. Arhitektūrai ir viena lielā jēga, ka viņa palīdz cilvēkiem, viņa taisa istabas priekš cilvēkiem, kur viņiem uzturēties, darīt tās lietas, ko viņi ir iecerējuši.
Tas ir jāsavieno kopā vienotā pikucī, mālā – jāizveido tēls kopā ar funkcionalitāti, tā ir mūsu profesijas īpatnība, sarežģītība zināmā veidā arī.
Mēs nevaram būt pārāk lieli mākslinieki, mums ir jāatceras, ka tas ir par kaut kādiem līdzekļiem darāms, ilgtspējības aspekts...
Un cilvēkiem tas būs jālieto.
Un būs jālieto. Arvien vairāk mēs runājam, ka tam jābūt racionālam pēc iespējas, lai nebūtu lietas pārspīlētas, pārāk dārgas, pārāk energoietilpīgas, tās visas ir lietas, kas šodien mūsu profesijā ir ārkārtīgi svarīgas.
Jūs esat arī teicis, ka ir svarīgi, kā ēka izskatās pa garām braucošas mašīnas logu. Kam jāpiemīt ēkai, lai tā iekristu acīs, sēžot mašīnā un braucot tai garām?
Ēkām ir dažādi uztveres veidi. Viens ir tas dinamiskais. Jūs braucat ar mašīnu un gribat, lai ēku pamana, tad svarīgi ir lielā forma, lielais tēls, ko ātri, viegli var uztvert, viņš jums kaut ko jau pastāsta tajā kustībā. Tad nākamais ir, kad mēs pietuvojamies ēkai – sākam ieraudzīt citas lietas: materialitāti, krāsas, detaļas, visādas sīkākās proporciju attiecības utt. Un kad jūs jau ejat iekšā, sāk darboties vēl citas maņas, teiksim, taktilā aspektā, jūs pietuvojaties faktūrām, sākat sajust viņas ar pirkstu galiem, jūs sajūtat smaržas, istabas gaismu – šīs lietas. Katrā uztveres veidā viņas drusku savādāk darbojās. Ātrai uztverei svarīgs ir lielās formas, siluets, forma lielākā mērogā.
Jūs un jūsu biroju "ARHIS" var apsveikt ar Latvijas Būvniecības gada balvu, kuru saņēmāt par Likteņdārzā esošo saieta namu. Būvniecības balva – ar ko tā atšķiras no arhitektūras balvas?
Šeit es mazliet gribētu precizēt, tā nebija lielā Būvniecības balva, tā bija balva par to, ka eksperti, žūrijas cilvēki bija pamanījuši koka pielietojuma veidu jeb īpatnību tai ēkā, ka tur diezgan daudz ir koks labā veidā pielietots kā arhitektūras izteiksmes līdzeklis, viņi to bija uzsvēruši kā labu esam, pamanījuši kā vērtību. Šajā ziņā es domāju, tas ir taisnība, tā ēka ir īpaša ar iekšējo pārsegumu, kas ir visai oriģināls.
Tai ir koka jumts!
Jā, un koka jumts staigājamais, milzīga izmēra terase – publiskā ārtelpa jauna. Tās ir tās vērtības, kas ir papildus klāt pie formas un funkcijas, pie Likteņdārza idejas vispār. Ir pagodinoši, ja tiek pamanīts kaut kas, ko jūs darāt.
Un ja jums būtu jānoformulē, ar ko tad tā atšķiras no Arhitektūras balvas?
Arhitektūras balvā ir drusku savādāki kritēriji, par kādiem mēģina spriest žūrija. Tāpat ir dažādas nominācijas: restaurācija, jaunbūve, dzīvojamās ēkas. Bet arhitektūrā vērtē ne tikai to būvniecības kvalitāti, bet, kā jau mēs runājam, arī arhitektonisko vērību – tēlainību, funkcionalitāti, kā tieši tas viss ir sakārtots, cik tas ir racionāli, ilgtspējīgi. Kritēriju kopums nedaudz atšķiras no tā, kas ir būvniecībā. Būvniecībā cilvēki vairāk vērtē tehniskos jautājumus, kas ir saprotams, tas nav viņu rūpals izdomāt tēlus, viņu rūpals ir būvēt tā, kā arhitekts ir uzzīmējis, viņi būvēšanas kvalitāti vērtē vairāk.
Jūs esat ne vien projektējis Saieta namu Likteņdārzā, bet arī palīdzējis japāņu ainavu arhitektam Šunmjo Masuno iekārtot Likteņdārzu. Piemēram, sākotnēji bija iecerētas sakuras, diskusijā ar jums nonācāt pie tā, ka tās ir ābeles – ābeļu aleja. Ko jums šī vieta nozīmē?
Tas ir kaut kas īpašs priekš mūsu zemes, mūsu tēvzemes, mūsu tautas. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka "Vītolu fonds" un "Kokneses fonds" mūs uzaicināja ņemt dalību tajā visā procesā, tas tiešām ilgst jau ilgi, mēs esam klāt visos procesos.
To japāņu dārza arhitekta ideju mēģinām ieviest ar tādu vietējās izpratnes klātbūtni nedaudz, jo tomēr ir liels attālums, kaut gan ļoti daudzas lietas mums ir vienādi saprotamas, tajās mazajās detaļās viņas, protams, atšķiras. Tās lielās lietas jau neatšķiras nekad.
Kas ir tās lielās lietas?
Teiksim, ja mēs runājam par pasaules kārtību, izpratni par procesiem, kā notiek dzīve, kā vērtības sastājas attiecībās viena ar otru, ar cilvēkiem, pasauli, tās jau visur ir apmēram vienādas. Bet tās konkrētās izpausmes, kādās mēs viņas realizējam, tomēr nedaudz atšķiras, tur ir klimatiskās atšķirības, tur ir kultūras atšķirības, vēstures atšķirības utt. Tas mūs ir padarījis tik dažādus un brīnišķīgus, visas pasaules mērogā skatoties, ka mēs neesam visi vienādi, mums ir tās iespējas būt dažādiem. Mums jālepojas ar to, savām īpašībām, atšķirībām. Šī piedalīšanās – viņa ļoti jauka, ilga, kopš 2006. gada, septiņpadsmit gadi, daudz kas ir noticis, daudz kas ir mainījies, papildinājies, attīstījies. Tagad atkal ir jauni projekti – mēs runājam par Dziesmu svētku akmeņa nolikšanu kalna galā Dziesmu svētku simtpiecdesmitgades notikuma dēļ. Tur visu laiku kaut kas notiek, un ir ārkārtīgi pagodinoši un patīkami piedalīties. Mēs arī diezgan daudz atdodam ziedojumu veidā – laiku un projektus, tas nav par naudu darīts.
Tomēr Likteņdārzs sākotnēji bija viena no visdiskutētākajām vietām, atceros, tolaik bija jautājums: latviešiem ir tik daudz kapu un kapu kultūras, kāpēc vajag vēl vienu piemiņas vietu? Kā jūs formulētu šo atšķirību, kā Likteņdārzā tiek kopta piemiņa aizvestajiem un ar ko tā atšķiras no kapu kultūras?
Es te nejūtu absolūti nekādu kapu kultūras klātbūtni. Drīzāk tas ir šis austrumnieciskais ceļa filozofiskais veids, parāda, ka tas nav kaut kas nobeigts, kuram horizontālais ir pāri par vertikālo, stiprāks. Kā kristietībā, tas nav gluži tā, ka šis krusta horizontālais pabeidz lietas, vertikālais paliek un attīstās. Un ideja par procesu, kas ir budistu filozofijā, ka viņš caur atmiņām, meditāciju nonāk atpakaļ dzīvē, gaismā un nākotnē, viņa ļoti skaidri tur ir. Līdz ar to tās kapu sajūtas man personīgi nav nemaz. Es drīzāk redzu kustību, virzību un optimismu tajā, tāpēc arī ziedu kalns un tā māja, kas ir kā sākums ceļam, tādā veidā runājot tieši par to, ka mēs ejam uz priekšu, neapstājamies. Tā kā mans mīļais dzejnieks [Imants Ziedonis] – nekad viņš neapstājas, viņš ir kā nemiera gars visu laiku.
Garainis, kurš veicina vārīšanos.
Un šis ir tāpat. Nerunāju, ka mums nav jābūt skumjiem par to, kas mums ir nodarīts, tas ir vienmēr jāatceras, ir pienākums par to stāstīt un runāt, lai tādas briesmas vairs nenotiktu. Bet mums jādomā uz priekšu. Likteņdārzā tas notiek, es vismaz tā jūtu, bet varbūt es neesmu objektīvs...
Raidījumā "Lielās patiesības" jūs teicāt Ilmāram Latkovskim, ka arhitektūrai ir ļoti ilga inerce laikā, nemaz nerunājot par Ēģiptes piramīdām, jebkurš arhitektūras darbs ietekmē vidi gadu desmitiem un pat gadsimtiem ilgi. Kā jums šķiet, kurai no jūsu ēkām ir vislielākā inerce?
Nu, šis ir grūts jautājums. Domāju, ka vēl nav īsti skaidrs, jo tas laiks ir pārāk īss, teiksim tā. Tām mūsu vecākajām ēkām ir kādi trīsdesmit, četrdesmit gadi, bet tas nav pietiekami, lai mēs pilnībā saprastu, vai tas ir kādam vajadzīgs ilgākā laika periodā, vai nē. Tāpēc bieži vien ēkas par pieminekļiem sāk rakstīt pēc piecdesmit gadu nodzīvošanas, kad sabiedrība apmēram saprot – vai tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs, vai tā ir tiešām vērtība. Kaut gan šodien ir jau arī savādāk, mēs jau par vērtībām uzskatam arī kaut ko tādu jeb tādu kopumu, kurš pats par sevi, tie elementi, nemaz nav tik vērtīgi. Piemēram, kāda vecpilsētu zona, kur tās ēciņas bieži vien nemaz pašas par sevi nav tik vērtīgas, bet ir vērtīgs tas kopums.
Tad tur tas jautājumus ir sarežģīts, mums ir nopietni jāizvērtē, ko mēs saucam par saglabājamu, ko nē, ko varam mainīt. Tāpēc ir pieminekļu aizsargi, viņi rūpīgi vērtē.
Vislielākās diskusijas visbiežāk ir par padomju laikā celtajam ēkām un to vērtību. Piemēram, Kongresu nams, kuru tagad gaida lielā pārbūve, jo tur iekārtos koncertzāli, vai tā, jūsuprāt, ir vērtība, arhitektūras vērtība?
Jā, tā ir sava laika zīme. Cik man zināms, speciālisti ir viņu novērtējuši varbūt pat augstāk nekā to komunistu māju, biroju, par ko bija lielais kašķis un ņemšanās, ka to nē, bet šo tagad var jaukt. Es neesmu gluži tādās pašās domās, man ir mazliet cits viedoklis par šo gadījumu vispār, kā pārbūvēt Kongresu namu. Es drusku atceros, kas ar to ir noticis. Divi projekti jau bija uztaisīti, un tajā mēs īsti to programmu nevarējām ietilpināt, varbūt, ka jātaisa ir trešais, nezinu…
Jūs tomēr gribētu, lai Kongresu nams paliek savā nemainībā, kāds tas ir?
Mani Kongresu nams ne tik daudz interesē, bet lai koncertzāle jeb filharmonija, kas būs mūsu jaunais objekts, kam jāiedvesmo mūsu mūziķi, mūsu tauta, mūsu cilvēki, lai tas iegūst pietiekami nozīmīgu veidolu un tēlu, tādu iedvesmojošu formu. Es labi atceros Kongresu namu, kas tur notika, kas tur bija. Labi, tur bija Tautas Frontes kongress, kas zināmā veidā iezīmēja neatkarības atjaunošanas laiku, bet tur bija arī visādas citas lietas, visādi komunistu kongresi un vēl viss kaut kas.
Līdz ar to, tas ir bišķiņ tāds kontroversāls [jautājums], kā mēs to izjutīsim nākotnē, kā tas būs un kas no tā visa paliks pāri, kad to pārbūvēs?
Karš Ukrainā ir licis aizdomāties par to, ka arī arhitektūras vērtības nebūt nav stabilas un nesagraujamas. Kādas pārdomas šis laiks jūsos kā arhitektā rosina?
Tas, ko mēs redzam, ir šausmīgi skumji, traģiski. Tur faktiski nevar būt nekādu dažādu viedokļu par to, cik tas ir nejēdzīgi, nesaprotami, kas notiek. Arhitektūra arī, protams, cieš. Karš – tā ir iznīcība. Trakākais, ka viņa parauj ļoti daudz cilvēkus prom nebūtībā, un viņa, protams, parauj bieži vien arī kultūras vērtības. Ja mēs runājam par pilsētbūvniecību kā par vērtību, vienu nodarbi, kas veido vidi, veido pilsētas, atmosfēras, tās jau tiek ļoti nopietni ietekmētas kara situācijā. Domāju, nav nekādu šaubu, ka tāda darbība kā karš ir absolūti nepieņemama nevienai no substancēm, kas ir uz zemes, viņa nav laba, kā teikt – ne tārpiņiem, ne mājām.
Varbūt vienīgi ieroču ražotājiem.
Nu, jā, pelnīšana un tamlīdzīgas lietas droši vien ir klātesošas, bet, nu, tā cena ir pārāk dārga.
Jūsu biogrāfijā ir kāds fakts, ko droši vien reti kurš atceras saistībā ar jums: jūs esat viens no leģendārās rokgrupas "Menuets" dibinātājiem. Andri, kādas ir jūsu īpašās atmiņas par "Menuetu"?
Nu, tā bija brīnišķīga jaunība, es teiktu tā. Mēs bijām skolnieki, sākām to visu, mēs vienā mūzikas skolā mācījāmies. Tas bija drusku savādāks laiks, bija tā roka mūzika, kas sāka iespiesties mūsu vidē, mēs varējām sākt klausīties kaut kur radiostacijās "Bītlus", skaņas bija savādākas, un, protams, ka visa tā jaunatne bija saslimusi, tas hipiju laiks un brīvestības iekšējā sajūta, par brīvāku pasauli, viņa jau bija suģestējoša, mēs jau nebijām nekādi izņēmumi.
Jūs spēlējāt bungas tur?
Nē, nē, es toreiz mācījos spēlēt klarneti un saksofonu, un klavieres, un bungas arī, es visu kaut ko tur spēlēju (abi smejas). Mēs jau kā, skolnieki būdami, ziniet, kā tas ir – visu kaut ko izmēģina un izdarās, kā māk. Tas bija [laiks] pilns ar ideālismu, tādu gaišu sajūtu par to, ka mēs paši gribam dziesmas rakstīt, ka gribam spēlēt latviešu valodā rokmūziku. Tas bija ļoti ideālistisks un patīkams laiks, es teiktu.
Spēlēt Imanta Kalniņa dziesmas, kas tobrīd bija tādas pusatzītas un pusatļautas, tā droši vien bija liela uzdrīkstēšanās un arī brīvības sajūta?
Mums nebija nekādas bailes tur. Mēs "Mazajā ģildē" toreiz, tas autorvakars Mārim Čaklajam bija, dziedāja arī aktieri, bija Girgensons un Māra Krauze, priekš mums, jauniem cilvēkiem, tas bija kaut kas ārkārtīgi svarīgs, nozīmīgs. Māra Čaklā vārdi – viņi bija divdomīgi, tur jau nav nekādu šaubu, viņus dažādi varēja tulkot, un tas jau bija suģestējošais visiem, sevišķi jaunībā liekas, ka tu jau gandrīz vai esi ar vienu kāju iekāpis brīvībā.
Kurā brīdī jūs tomēr sapratāt, ka nebūsiet latviešu estrādes mīlulis?
Jā, nu tā bija grūta izšķiršanās. Tāpēc, ka sāku nopietnāk studēt arhitektūru un tas paņēma diezgan daudz laika, nebija tā, ka varēju visu kopā izdarīt, droši vien. Bet mums bija arī, kā jau jaunībā mēdz būt, iekšējie spriedzes momenti. Toreiz biju vecākais no tiem puišiem, biju par vienu gadu vecāks par viņiem, dažiem divus gadus. Man nebija pilnīgi vienas domas ar Jāni Blūmu, kaut viņš bija izcils mūziķis un skaņu režisors, viņam bija sava ideja, kā grupu virzīt uz priekšu, pa tādu labāku, pareizāku ceļu. Man bija drusku savādāks viedoklis, mēs bišķi vienā brīdī bijām tādā, neteiksim, konfliktā, bet man likās, ka man tas neder vairāk. Biju orientēts uz tādu smagāku roku, tiešāku, ne tik daudz nogludinātu, pareizu. Tā arhitektūras studija, [tur] jau arī visādi cilvēki bija, un mēs jutāmies mazliet kā mākslinieki, mums bija gleznošana un zīmēšana, un viss, kas ar to saistīts. Brīvdomība nāk iekšā tajā, kur mākslas, viņa ir drusku savādāka nekā citas vides.
