Šobrīd deklarācijas melnrakstā uz labklājības jomu attiecas 23 punkti, no kuriem teju puse attiecināma uz demogrāfiju, bet specifiski par sociālo jomu – tikai trīs. Jautājumi par pensijām, minimālo darba samaksu, aprūpes stratēģiju, kas nozarei šobrīd ir dienaskārtībā, deklarācijā nav pieminēti.
Runājot par konkrētiem deklarācijas punktiem, piemēram, solījumu ieviest principu "Nauda seko klientam" sociālo pakalpojumu nodrošināšanā, neatkarīgi no atbildīgā par uzdevuma nodrošināšanu, Bērziņš skaidroja, ka jau tagad likumā ir ierakstīts, ka nauda seko klientam. Taču reālajā dzīvē šobrīd nauda lielākoties seko iestādei. "Personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kas dzīvo valsts vai pašvaldības institūcijās, – ja jūs pajautātu, vai mēs visiem šiem cilvēkiem sniedzam vienādu atbalstu, tad mēs pilnīgi viennozīmīgi pateiktu nē." Bērziņš uzsvēra, ka šobrīd finansējam iestādes, nevis cilvēkus. Pēc viņa domām svarīgi būtu, lai cilvēks, kuram ir konkrētas vajadzības, nonāktu tajā vietā, kas viņam būtu vispiemērotākā, un nauda viņam nāktu līdzi. Vai tas ir socialās aprūpes centrs, grupu dzīvoklis vai kas cits. Šobrīd šis cilvēks ir "piesiets" konkrētai institūcijai.
Latvijas Samariešu apvienība pirms vēlēšanām rīkoja diskusiju ar partiju kandidātiem labklājības ministra amatam, kur izrunāti svarīgākie jautājumi, kuri jārisina. Runājot par nevienlīdzību, Bērziņš sacīja, ka mums ir daudzas iedzīvotāju grupas, kas pakļautas nabadzības riskam. Piemēram, ģimenes ar bērniem, invalīdi, cilvēki bez dzīvesvietas. Jautājums ir par to, vai Latvijas sociālie dienesti strādā proaktīvi vai reaktīvi. "Vai mēs gaidām, kad tas cilvēks nokrīt, vai mēs ieraugām, ka viņš krīt, un nākam palīgā," sacīja Bērziņš. Pirms vēlēšanām, diskutējot ar potenciālajiem labklājības ministriem, vienojušies, ka pareizāka būtu proaktīva rīcība. Piemēram, izmantojot dažādās datu sistēmas un tajās redzot kādus konkrētus signālus, teiksim, cilvēks daudz pērk zāles vai viņam ir citi izdevumi, dienesti saprastu, ka klientam draud briesmas un uzreiz sāktu ar viņu darbu. Taču šāda pieeja deklarācijā nav lasāma.
Bērziņš sacīja, ka vēl ir svarīgi saprast, kas ir deklarācija – politisko ieviržu definējums vai punkti, kādus konkrētus darbus institūcijas izdarīs, piemēram, skolas sakārtos brīvpusdienu jautājumu. "Ja mēs definējam politiku, tad mums jāsaprot, kas šajā politikā ir jāpārtaisa, un jānodefinē lielie mērķi un tad jāiet pie rīcības plāna," uzskata Bērziņš. Saprotot, ka valstij nav finansēšanas politikas sociālo pakalpojumu jomā, jālemj to attīstīt.
Uģis Mitrevics no Nacionālās apvienības, kurš bija sociālās jomas politiķu darba grupā, sacīja, ka šī brīža deklarācijā iekļautie punkti ir "noīsinātā darba versija". Viņš sacīja, ka disusijas par sociālo tēmu bijušas sāpīgas, bet tās turpināsies un rīcības plānā būs pilnīgāki punkti darāmajiem darbiem.
