ĪSUMĀ:
- Latviešu virtuves eksperti apšauba "TasteAtlas" ekspertu objektivitāti, jo nav skaidri noteikti vērtēšanas kritēriji.
- Mūsu ēdienu un virtuves iekļūšana antitopos neliks pārskatīt LIAA Tūrisma departamentam prioritātes un atteikties no Latvijas tradicionālās virtuves reklamēšanas.
- Ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna apšauba, ka kāds uz Latviju brauks tieši mūsu gastronomijas dēļ, bet no valsts popularizēšanas viedokļa negaršīgākā ēdiena un virtuves topi var nākt mums par labu.
- Sklandraušu meistare Dženeta Marinska uzskata, ka latviešu tradicionālās virtuves dzīvotspēja atkarīga tikai no mums pašiem.
"TasteAtlas" eksperti nenogaršoja īsto sklandrausi
"Ūšu" saimniece, lībiete Dženeta Marinska Kolkā ir viena no desmit cilvēku lielās sklandraušu cepēju kopienas, kas mīt Latvijas Maiznieku biedrības paspārnē. Viņas ģimenē sklandrausis gatavots jau bērnībā, 20 gadus viņa Ziemeļkurzemes tradicionālo našķi no rudzu miltiem, kartupeļiem un burkāniem piedāvā saviem klientiem. Ziņa, ka sklandrausis ierindots interneta vietnes "TasteAtlas" veidotajā pasaules negaršīgāko ēdienu topā drīz vien aiz Islandes pūdētās haizivs, viņu nesaniknoja. Drīzāk uzdeva jautājumus, kur topa veidotāji sklandrausi ēduši. "Tas salikums ir savdabīgs. Protams, ka var būt, ka ne visus tas uzreiz uzrunā, bet interese pagaršot ir, bet nu ir jau arī tā sliktā pieredzes, ka tiešām tas rausis ir trāpījies negaršīgs. Es piekrītu, ne visi izceptie rauši, kaut arī pilnīgi no vienām un tām pašām sastāvdaļām, viņi iznāk ļoti dažādi. Mana pieredze ir, ka mainās cilvēku viedoklis par šo produktu pēc tam, kad viņš ir to pie manis pagaršojis," stāsta sklandraušu meistare Dženeta Marinska.
Sklandrausis, kas pirms desmit gadiem ieguva Eiropas Savienības kvalitātes zīmi "Garantēta tradicionāla īpatnība", nav vienīgais latviešu ēdiens, ko nopēlusi vietne "TasteAtlas", kuri šonedēļ neatrada laiku intervijai ar raidījumu "Kultūršoks". Decembra beigās visa Latvijas tradicionālā virtuve atzīta par vienu no negaršīgākajām Eiropā, aiz sevis atstājot tikai Maltu un Islandi. Latvijas "Gada pavārs 2022" un "Michelin" "Jaunā pavāra" izcilības apbalvojuma saņēmējs Nils Ģēvele šo topu neuztver kā patiesības balsi:
"Es esmu bijis arī citur un esmu nogaršojis negaršīgākas virtuves, es domāju, ka nav vērts par to satraukties."
Šefpavāram, kuram no latviešu ēdieniem pašam garšo kļockas, cūkas pavēdere un rupjmaizes kārtojums, ikdienas darbs ir tradicionālos ēdienus pasniegt laikmetīgākā versijā. "Tas senlatviskais ēdiens bija tāds vairāk barojošs un mazāk bija tāds priekš baudas, kā es to tagad saprotu. Un tāpēc arī to ēdienu, kas bija pirmām kārtām domāts, lai pabarotu izsalkušo vēderu, kuram 12 stundas ir uz lauka jāstrādā, un tas, ko mēs gribam tagad, tas ir kaut kas cits, es to varu ņemt kā bāzi un nedaudz pārstrādāt savā tādā redzējumā, skatījumā, un tad varbūt arī sanāk kaut kas interesants un garšīgs," uzskata Nils Ģēvele.
Latviju turpinās reklamēt kā gastronomijas galamērķi
"TasteAtlas" antitopi seko Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pūliņiem Latvijas virtuvi padarīt par tūristu magnētu. Mūsu oficiālajā tūrisma portālā "Latvia Travel" ir izcelts slavenā britu pavāra Džeimija Olivera citāts, kurā Latvija tiek dēvēta par Eiropas neatklāto kulinārijas dārgakmeni. Lai uzlabotu nozares piedāvājumu, aģentūra ir organizējusi gastronomijas tūrisma mācību ciklu. Ar uzņēmumu "Michelin" noslēgts 1,27 miljonu eiro vērts līgums. "Michelin", izvērtējot mūsu gastronomijas potenciālu, pasaulē populārākajā restorānu ceļvedī iekļāva 22 Latvijas restorānus, bet savu kvalitātes zvaigzni piešķīra Rīgas restorānam "Max Cekot Kitchen". LIAA Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava norāda, "TasteAtlas" topi neliks pārskatīt prioritātes un atteikties no Latvijas tradicionālās virtuves reklamēšanas: "Gastronomija šobrīd ir viena no topa lietām, ņemot arī vērā vispār tās kopējās pasaules tendences, šobrīd arī cilvēku dzīves stilā ēdiens valda pāri visam, un cilvēki ļoti interesējās gan par gatavošanas tehnikām, par produktiem, paši grib pamēģināt arī dažādu valstu virtuves, gan arī gastronomija, protams, ir ļoti pateicīgs tūrisma produkts, kuru mēs varam kombinēt ar citiem tūrisma piedāvājumiem, piemēram, kultūru. Tomēr pilnībā "Taste Atlas" vērtējums ignorēts netiks, un Inese Šīrava sklandrauša aizstāvībai sola speciālu kampaņu: "Bez ievērības nepaliks, mēs redzam, ka mūsu vietējie cilvēki ir to pamanījuši un cits bēdājās un cits piekrīt šim vērtējumam, bet es domāju, ka mūsu mērķis nav kādu pārliecināt par to, kas ir garšīgi vai negaršīgi, bet
mērķis ir ieinteresēt cilvēkus pagaršot, sniegt savu vērtējumu un vērtēt, izejot no savas pieredzes."
Vispirms mums pašiem jāsaprot, kas tad ir mūsu virtuve
Kamēr LIAA Tūrisma departamenta direktore ir pārliecināta, ka šis tops nekādā veidā neietekmēs ceļotāju interesi par Latviju, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna apšauba, ka kāds uz Latviju brauks tieši mūsu gastronomijas dēļ. "Mums ir savējo ēdiens, ēdiens, kas mums ir kopīgs un kopīgs vai nu ar ģimeni vai reģionu, vai tālāk ar valsti. Un tad mums ir svešie ēdieni un, protams, garšas izjūtas pamatā ļoti liela loma ir pieradumam. Līdz ar to sanāk, ka svešais ēdiens mums bieži negaršos, tā ka no tāda viedokļa, es domāju – no tūrisma un valsts popularizēšanas viedokļa –
varbūt ir labi, ka mūs iekļauj topā arī kā negaršīgāko valsti vai negaršīgāko virtuvi, vai Latvija ir zeme, kur ir visnegaršīgākie sklandrauši, jo – vai tas neizraisa ziņkāri pagaršot šos sklandraušus?"
Gardēdis un sabiedrisko attiecību speciālists Ainārs Ērglis uzskata, ka par Latvijas virtuvi ar pasauli jārunā citādi, nevis piemērojot ierastas mārketinga stratēģijas: "Nu nebrauks uz Latviju ēst, aizmirstam to tādā izpratnē. Unikalitāte, Latvijas garša, novadu garša, bet tas nav nekad sparģelis viens pats, tas ir Latvijas speciālajā pavasara saulītē tikai mēnesi audzis sparģelis. Zemene ir tikai mēnesi gadā pati saldākā pasaulē. Kartupelītis mazais, mēs esam ziemeļu zeme, bet ne skarbā, ne kā Norvēģija. Katrs izaudzētais gabaliņš glabā dzīvības esenci pilnīgi citā garšā, kā standartā rietumos, kur ir noplicināta zeme." Tiesa, vispirms mums pašiem esot jāsaprot, kas esam globalizācijas laikmetā, kad teju katrā ieskrietuvē ēdienkartes piedāvājumā līdzās rindojas soļanka, pica un suši. "Mūsu valsts ir izjukusi kā struktūra, un līdz ar to taisīt mārketingu uz āru šādai valstij ir bezjēdzīga naudas šķērdēšana.
Mums ir jāsāk ar iekšējo komunikāciju, mums ir jāsaprot, kas mēs esam, mēs esam aizmirsuši, mums ir jāsavāc kopā savs pašlepnums.
Jo pretējā gadījumā mēs nemācēsim saņemt jebko. Izmantot var katru situāciju. Mums nav ekonomiskā sabrukuma, mums ir totāls vērtību sabrukums, mums ir pazuduši kodi. Mums ir pazudis kompass, mēs nezinām, kas ir mūsu ziemeļi," ir pārliecināts Ainārs Ērglis.
Drīz par latviešu tradicionāliem ēdieniem varēs uzskatīt arī pelmeņus un picu
Pastāv atšķirība starp nacionālo virtuvi, kam vairāk ir politisks rāmis, un tradicionālo virtuvi, kur daudz nozīmīgākas ir reģiona robežas. Ēdienu kultūras pētniece Astra Spalvēna norāda, ka – lai ēdienu uzskatītu par tradicionālu, tam jāpārdzīvo trīs paaudzes jeb apmēram 100 gadu: "Vislēnāk mainās svētku ēdieni, tādēļ tradicionālo nacionālo komponentu mēs varam visvairāk sameklēt svētku ēdienos, jo tie ir vissenākie, jo mēs gribam turpināt ģimenes tradīciju, mēs gribam gatavot to, ko mamma gatavoja, to, ko vecmāmiņa gatavoja, tā, kā viņa gatavoja, tā neviens vairs nemāk. Vai es esmu saglabājusi šo savas dzimtas recepti, un tas, protams, ir ārkārtīgi spēcīgs identitātes komponents, un tāpēc mēs to darām." Vairs nav ilgi jāgaida, lai par tradicionālu Latvijas ēdienu bez pelēkajiem zirņiem tiktu atzīts arī šašliks, pelmeņi un pica.
"Ar laiku tie ēdieni, kas ir ienākuši pie mums, nu kaut vai minētie pelmeņi vai soļanka, tie iegūst tādas diezgan unikāli savdabīgas iezīmes šim reģionam, jo daudzus ēdienus, kas ne tikai padomju laikā, bet arī citos laika periodos nonāca šeit, mēs adaptējam savai garšai un adaptējam, piemērojot savām iespējām.
Un līdz ar to, piemēram, par tādu šašliku, kā mēs gatavojam, droši vien kaukāzieši būtu pārsteigti – gan par pagatavošanas veidu, par izmantoto gaļu un tamlīdzīgi," pieļauj Astra Spalvēna.
Mūsu tradicionālā virtuve ir garšīga, bet tā pašiem jānosargā
"Ūšu" saimniece sklandraušu vēsturi ir noskaidrojusi līdz 19. gadsimtam. Dženeta Marinska uzskata, ka latviešu tradicionālā virtuves dzīvotspēja atkarīga tikai no mums pašiem: "Tas nav viegli, pašiem ir jākopj tā kultūra. Nenonicināsim tradicionālo, celsim godā šīs tradīcijas saglabājot, tātad no paaudzes paaudzē pārnesot! Ja, pieņemsim, pārtikas tehnikumā sagatavo pavārus, es nezinu, es tikai jautāšu, vai viņu programmā ir latviešu tradicionālo ēdienu sagatavošana? Es biju "Riga Food" izstādē rudenī, kuru apmeklēja ļoti daudz tehnikuma audzēkņu, ļoti liela daļa nezināja, kas ir sklandrausis." Tomēr, pat ja mūsu virtuvē šobrīd ir sajukums, jautājums paliek – vai mūsu ēdiens vismaz mums pašiem garšo.
Restorāna "Ferma" šefpavārs Nils Ģēvele par latviešu ēdienu nešaubās, un mūsu tradicionālās virtuves godu drīz aizstāvēs arī Norvēģijā, Tronheimā – "Bocuse d’Or Europe" sacensībās, ko var uzskatīt par starptautisku pavāru olimpiādi:
"Es domāju, ka Latvijā ir pietiekami laba virtuve, pietiekami daudz labu restorānu un ļoti labi šefpavāri, un es teiktu tā, ka gadās arī paēst negaršīgi jebkur, un nevajag baidīties no tā, ka kādreiz trāpās negaršīgi paēst, jo, ja mēs nepagaršojam negaršīgi, tad mēs nezinām, kā garšo garšīgi."
Tikmēr sabiedrisko attiecību speciālists Ainārs Ērglis kā mantru skaita Latvijas slavenākā šefpavāra visu mūžu sludināto pārliecību: "Ēdam Latvijas preci, ēdam sezonāli. Tas ir tas, ko Mārtiņš Rītiņš no debesīm mums joprojām saka – mīļie, ko mēs kā tirliņi tirliņojamies? Ir ok ēst visu, bet priekš tam ir visa pasaule."
