Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ievācot sēni, piemēram, muzeja kolekcijai un to izkaltējot, smarža parasti izzūd, tomēr vairākām sēņu sugām tā ne tikai nepazūd, bet pat pastiprinās. Piemēram, sarkandzeltaine svaigā veidā smaržo nedaudz, bet pēc izkaltēšanas to var izmantot kā garšvielu. Tās smarža atgādina kumarīna, buljona kubiņu vai zaļo sieriņu smaržu.
Lietojot vārdu savienojumu "sēņu smarža", mēs parasti iedomājamies veikalā nopērkamo šampinjonu vai varbūt beku vieglo aromātu. Tomēr plašajā sēņu pasaule viss ir daudz sarežģītāk. To pašu atmateņu ģinti (veikalā nopērkamie šampinjoni pieder pie šīs ģints), pamatojoties uz augļķermeņu smaržu vai smaku, var iedalīt vairākās grupās. Pirmā – ar mandeļu, marcipāna vai anīsa smaržu, tajā ir vairākas Latvijā sastopamas atmateņu sugas. Savukārt indīgajai atmatenei ir ļoti nepatīkamā fenola, karbola vai tintes smaka, bet Bernāra atmatene ož pēc urīna vai zivīm. Pēc izteiktas grauzēju urīna smakas var pazīt zaļbrūno sārtlapīti, bet pēc kartupeļu lakstu vai svaigi izraktu kartupeļu smaržas – bālo mušmiri.
Līdzīga smarža var būt dažādām sēņu sugām, piemēram, pēc anīsa smaržo gan karotes sīkstenīte, gan tīruma atmatene un anīsa piltuvene, gan smaržīgā sētaspiepe un vairākas citas.
Sēņotāju ievērībai! Pēc smaržas vai smakas nevar atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, jo piemēram, viena no indīgākajām sēnēm – zaļā mušmire – smaržo ļoti patīkami – pēc medus.
Ja vārot bērzlapes, virtuvē izplatās zivju smaka, tad katlā visdrīzāk nonākušas siļķu bērzlapes. Tās nav indīgas, tomēr to smaka nav patīkama.
No patīkamajām sēņu smaržām jāmin augļu limonādes smarža smaržīgajai zvīņenei, konfekšu smarža baltajai čemurpūkainei vai vijolīšu smarža smaržīgajai aplocenei.
Sēnes smarža vai smaka nereti atspoguļojas tās nosaukumā, piemēram, ērkšķogu bērzlape, ķiploku vītene, anīsa piltuvene, sēra pūkaine, gurķu makrocistīdija un daudzas citas.
Visbiežāk sēnes aromāts ir komplekss un to grūti salīdzināt ar kādu konkrētu vielu. Turklāt arī cilvēku ožas īpašības var atšķirties, tādēļ sēņu smaržas vai smakas aprakstīšana mēdz būt visai sarežģīta. Piemēram, zīdainās plūmenes smarža tiek raksturota kā miltu, svaigi maltu graudu, slapju iepelējušu miltu vai pat gurķu un arbūzu miziņas smarža.
Vai sēnes aromātam ir nozīme tās dzīvē, ne vienmēr ir zināms. Dažām sēnēm tas kalpo sporu izplatīšanai. Nepatīkama pūstošas gaļas smaka mežā var liecināt par pūpēžiem radniecīgas sēnes – zemestauku klātbūtni tajā. Smaka pievilina mušas, vaboles un citus kukaiņus, kuri pēc sēnes apciemojuma iznēsā tiem pielipušās sporas pa tuvāko apkārtni. Starp citu, šādu smaku izplata ne tikai zemestauki, bet arī nedaudz mazākās mutīnes un nesen pirmo reizi Latvijā atrastās tausteklenes.
Īpašs gadījums ir pazemes sēnes, ieskaitot trifeles, kuras veido augļķermeņus augsnes virskārtā vai līdz pat 30–40 cm dziļumam. Ja lielākai daļai virszemē augošo sēņu sporas iznēsā vējš, tad trifelēm šādas iespējas nav. Tādēļ to izteiktā smarža ir pielāgojums dzīvnieku pievilināšanai. Peļveidīgie grauzēji, vāveres, mežacūkas – visi šie dzīvnieki mēdz mieloties ar pazemes sēnēm, un sameklē tās, pateicoties to smaržai, kas piesātina visu apkārt esošo augsni un jūtīgajiem dzīvnieku deguniem sajūtama arī virs zemes, diezgan tālu no sēnes augšanas vietas. Kad sēne apēsta, tās sporas, izejot cauri gremošanas traktam, savu dzīvotspēju saglabā un, nonākušas vidē, spēj dīgt un veidot jaunu sēņotni.
Šis bija īss ieskats sēņu aromātu pasaulē. Tādēļ nākamajā reizē, ieraugot mežā vai pļavā kādu mazāk pazīstamu sēni, atcerieties, ka viens no tās glabātajiem noslēpumiem varētu būt kāds nekad nesajusts aromāts.
