Šogad pirmo gadu būs noieta gandrīz visa Latvijas piekrastes josla
Sintijai Martinsonei putnu vērošana sākās pirms aptuveni 20 gadiem ar vēlmi kaut ko mainīt savā dzīvē. “Pirmo augstāko izglītību es ieguvu uzņēmējdarbības, ekonomikas jomā un tad dažus gadus strādāju reklāmā,” Latvijas Televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" stāstīja Sintija Martinsone.
“Taču es sapratu, ka mani šī sfēra vispār neinteresē un darbs nerada prieku. Tad kādu vakaru pēc darba staigāju pa grāmatnīcām, mēģinot saprast, kas man varētu interesēt un ar ko es tiešām gribētu nodarboties. Toreiz bija iznākusi grāmatiņa “Latvijas putni”, tas bija visu Latvijas putnu noteicējs, kuru sāku šķirstīt un aizrāvos.
Konstatēju, ka tur ir tādi putni, par kuriem dzirdu pirmo reizi mūžā, piemēram, čunčiņš, kas patiesībā ir tāds klasisks Latvijas putns, ļoti izplatīta un parasta suga.”
Ar šo grāmatu arī sākās Sintijas interese par putniem, kas pārauga aizrautībā ar dabas aizsardzību. Neilgi pēc tam Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte iestājās Bioloģijas fakultātē, ieguva biologa izglītību un nonāca Dabas aizsardzības pārvaldē.
Sintija Martinsone ir ļoti lepna, ka šogad pirmo gadu noieta un novērota gandrīz visa Latvijas jūras piekraste. Dabas aizsardzības pārvaldei izdevies aizraut vairākus desmitus brīvprātīgo, kas izgājuši speciālus putnu atpazīšanas kursus un šovasar devušies savās putnu monitoringa ekspedīcijās. Neaizņemts palicis tikai viens maršruts netālu no Ventspils.
Maršruts jāizstaigā vairākas reizes
Jūras piekraste sadalīta daudzos maršrutos, kas vidēji ir 10 kilometrus gari. Lai skrupulozāk veiktu uzskaiti un maksimāli samazinātu iespēju palaist garām kādu putnu, katrs maršruts tiek veikts divas vai trīs reizes. Turklāt – kā atzina Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte – lai cik svarīgi un īpaši nebūtu piekrastes putni, ejamie maršruti nevar lepoties ar putnu pārbagātību.
“
“Iešana nemaz nav viegla,” atzina Sintija Martinsone. ''Ja ir liels karstums, tas ir divtik grūti. Un par kādu tārtiņu varam papriecāties tikai ik pa laikam, reizēm var noiet maršrutu un neredzēt nevienu putnu.”
Tomēr Sintijai Martinsone uzsvēra: “Man vēl joprojām pēc 20 gadiem ir maza bērna prieks, kad ieraugu tārtiņu, jo viņi nav katru dienu redzami jebkurā vietā kā baloži vai vārnas. Un, ja izdodas ieraudzīt tārtiņa cālīti, tad ir dubultprieks. Tāds cālītis ir kā maza, raiba pūku bumbiņa, viņu ir ļoti grūti pamanīt uz kociņu, zariņu un izskalojuma fona pludmalē. Vienkārši tāda skraidoša raiba vates piciņa! Viņi ir tik forši un mīlīgi, bet līdz ar to nepasargāti sava dzīves veida dēļ.”
Tārtiņi ir viena no apdraudētākajām sugām
Tārtiņi savas ligzdas – smiltīs izveidotas nelielas bedrītes – ierīko pludmales augšdaļā, tur, kur gandrīz jau sākas kāpas. Tās ir ļoti grūti saskatāmas un ievērojamas, šo putnu mirstības rādītāji ir diezgan augsti.
Gandrīz neievērojams, tomēr ar lielāku populāciju un biežāk redzams pludmalē ir upes tārtiņš, kurš ligzdo ne tikai piekrastē, bet arī smilšu karjeros un līdzīgās vietās. Smilšu tārtiņš ir retāka suga, un šobrīd tiek lēsts, ka tā populācija Latvijā sasniedz ap 60 pāru. Abas tārtiņu sugas gan Latvijā, gan Eiropā kļūst mazāk izplatītas, tāpēc Dabas aizsardzības pārvaldes veiktais monitorings ir tik svarīgs – ar statistiskām metodēm savākt un izanalizēt datus, lai valsts līmenī piedāvātu putnu sugu populācijas aizsargāšanas un pieauguma risinājumus.
