SPECIĀLI no Taizemes: Raktuves, kas salauza ģimeniskumu

Tas notika kādā 2001.gada dienā. Kādas nevalstiskas organizācijas darbinieks no Bangkokas ieradās nelielā ciematā Taizemes ziemeļaustrumos un pastāstīja tur dzīvojošajiem, ka viņu dzimtu gadsimtiem ilgi apdzīvotās teritorijas var atdot kālija sāļu raktuvju celtniecībai. Juridiski zaļā gaisma ir dota, un drīz sāksies praktiski darbi. Todien sākās cīņa, kas vēl šodien nav beigusies, kurai gals vēl nav redzams un kura salauza ciematnieku ģimeniskumu.

Ārēji necila teritorija

Triju rakstu sērija

Šis ir pirmais raksts triju rakstu sērijā, kurā atainota triju lielu infrastruktūras projektu attīstība Taizemē, kas iemieso konfliktu starp biznesu, valsts politiskajām un ekonomiskajām interesēm no vienas puses un cilvēku tradicionālo dzīvesveidu, atmiņas, reliģiju un tās noteikto piederību zemei, kā arī vidi no otras puses. Tas vietām arī uzrauj rētas ne vienmēr tik labajās attiecības starp Isanas reģionu un centrālo varu Bangkokā. Stāsti ir veidoti galvenokārt no „parasto iedzīvotāju” perspektīvas. Pirmais stāsts - par kālija raktuvēm.

Taizemes ziemeļaustrumu reģions ir bagāts ar dažādiem izrakteņiem, un vieni no tiem ir kālija sāļi. Tagad vienas no kālija sāļu raktuvēm varētu tikt uzbūvētas netālu no Udontani – viena no Taizemes ziemeļaustrumu centriem, kurā dzīvo 400 000 cilvēku. Ja apmēram pusstundu brauc pa šoseju uz ziemeļiem no Udontani un iegriežas kādā no daudzajiem sānceļiem, tad var aizbraukt uz kādu parastu ciematu. Tieši tajā mīt iedzīvotāji, kuri jau daudzus gadus ir nemierā ar dažādu uzņēmēju ieceri netālu uzbūvēt raktuves.

Uz raktuvēm Latvijas, Polijas, Slovākijas, Čehijas un Bulgārijas žurnālisti netiek aicināti. Taču tiekamies ar iedzīvotājiem. Viņi žurnālistus uzņem teritorijā, kur ir vairākas lūgšanu vietas Budam, kā arī divi tempļi. Tātad svarīga vieta ciemā, jo teju ikvienā mājas pagalmā vai pie ceļa ir Budam veltīta lūgšanu vieta. Pārsvarā sanāk vecāka gadagājuma cilvēki, vien daži vidējā vecumā. Jaunie ir darbos vai dzīvo Bangkokā – darbaspēka aizplūšana uz Taizemes galvaspilsētu ir samērā ierasta parādība.

Augļu, dārzeņu un rīsu raža var izzust

Kālija sāļu iegūšanas projektu pirms daudziem gadiem gribēja aizsākt kāda kanādiešu kompānija. Tagad gan projektu ir pārņēmis uzņēmums „Asia Pacific Potash Corp”  (APPC). Ja rūpnīcu uzceltu un dziļurbumi sāktos, tajos varētu iegūt no diviem līdz trijiem miljoniem tonnu kālija sāļu gadā.

2001.gada notikumiem, kad ieradās nevalstiskās organizācijas darbinieks, ir priekšvēsture. 1993.gadā toreiz sevi neidentificējuši cilvēki ieradās ciematā, stāsta viena no lielākajām raktuvju pretinieku aktīvistēm Mane Bonarda – 70 gadus veca, žiperīga dāma. Viņi paši neko par sevi nestāstīja, taču jautāja vietējiem cilvēkiem, ko tie šeit dara. Tad arī dzima pretošanās kustība. Taču centrālā valsts vara projektu atbalstīja, jo cerēja uz lielām investīcijām.

Soli pa solim vietējie izzinājuši, ka kālija sāļu ieguvē tiks izmantoti dažādi ķīmiski savienojumi, kas var piesārņot un padarīt sāļus vietējos ūdeņus un gruntsūdeņus, mainīt ūdens straumju virzienus. Tādējādi cieš augsne, un dārzeņu un augļu, kā arī galvenā pārtikas avota – rīsu - ražas turpmākajos gados var neizaugt.

„The Nation” raksta, ka kālija sāļu ieguve šeit varētu notikt 25 gadus, tādējādi izveidojot 1000 darbavietu un radot 50 miljonus kubikmetru piesārņota ūdens.

Vēl viens vietējais aktīvists, viens no dažiem jaunekļiem, kas ieradies uz tikšanos – Deča Kambaumuangs –, apgalvo, ka citur Taizemē jau ir bijuši līdzīgi projekti un tieši šādas sekas pieredzējuši tur dzīvojošie cilvēki. Bet šoreiz uzņēmēji un Bangkoka iecerējusi īpašu projektu – netālu no Udontani iecerētās raktuves būtu trešās lielākās kālija sāļu raktuves pasaulē un lielākās Taizemē.

Ja vajadzēs, tad padzīs

Cīņa ir bijusi te asāka, te rāmāka. Piemēram, Udontani ir bijuši protesta gājieni, un kustības dalībnieki jau ir pazīstami ar saviem zaļajiem krekliem. Citā akcijā vietējie aktīvisti savāca ap 5000 parakstu, prasot atcelt raktuvju celtniecību. „Viņi saka, ka ekonomika attīstīsies, taču mēs tam neticam,” saka Bonarda.

Taču raktuvju atbalstītāji arī nesnauž – kālija sāļus paredzēts iegūt no dziļurbumiem aptuveni 300 metru dziļumā. Likums agrāk paredzēja, ka izrakteņi, kas atrodami dziļāk par 300 metriem, pieder valstij. Tagad likums paredz, ka valstij ir tiesības uz izrakteņiem un īpašumiem, kas ir dziļumā, sākot no 100 metriem. Tādējādi, ja kādus izrakteņus atrastu 100-300 metru dziļumā, tad valdībai būtu tiesības tos izrakt un iegūt. Tas varētu stiprināt valsts atbalstu šim projektam. Iegūtos sāļus eksportētu uz Ķīnu.

APPC apgalvo, ka raktuvju projekts pilnībā atbildīs visiem vides standartiem, raksta portāls The Nation”. „No raktuvēm iegūs visas puses,” paziņojumā jūlija beigās rakstīja APPC. Uzņēmums arī uzsver, ka grasās rīkot publisku diskusiju, kurā spriedīs, kā mazināt visa veida iespējamos riskus un maksāt iedzīvotājiem kompensācijas triju miljardu bātu (apmēram 75 miljoni eiro) apmērā.

Šobrīd gan ir iestājies klusums. Nedz viena, nedz otra puse nav iesaistījusies asā vārda apmaiņā. Bonarda smejas, ka laiku pa laikam uz ciematu atnāk kādi cilvēki, kas pārstāvot uzņēmumu un piedāvā mierizlīgumu, taču viņi tiek vienkārši padzīti.

Šobrīd projekts ir apstājies, un tas lielā mērā izdevies palīgu – starptautisko organizāciju, piemēram, Vides ietekmes novērtējuma (EIA – Environmental Impact Assessment) un dažu akadēmiķu dēļ. Kā vieni, tā otri norāda, ka kompānijas un valdība pārkāpj likumu, kaut vai tikai tāpēc, ka nav runājusi ar vietējiem iedzīvotājiem un nav ņēmusi vērā viņu intereses.

Bonardai ir septiņi starptautisku organizāciju pārskati par šo projektu. Tomēr nevienu no tiem viņa nav izlasījusi, jo nesaprot, kas tur teikts. Bonarda ir beigusi četras klases. Taču viņa agrāk bijusi Indijā, kur redzējusi, kas notiek, kad šādas raktuves sāk darbu. Tur sagandētā vide nav atjaunojama, viņa spriež. Arī Udontani Radžabatas Universitātes pasniedzējs Santipaps Sirivatanapibula paužot, ka APPC skaidri ir jāpasaka, ar kādiem riskiem ciemata iedzīvotāji un vide saskarsies gadījumā, ja raktuves tiks uzceltas, raksta portāls „The Nation”.

Tiesa, izskan viedokļi, ka EIA argumenti nav zinātniski un līdz ar to nav pārliecinoši diskusijā par to, vai kālija sāļu raktuvēm būt vai nebūt.

Tikmēr raktuvju projekts uzkurina vēsturiski ne visai labās Bangkokas un Isanas reģiona attiecības. Apgabalu paaudzēm apdzīvo dažādas etniskās minoritātes, kuras centrālā valdība gadu desmitiem nav atzinusi. Konkenas Universitātes profesors, brits Džons Dreipers norāda, ka Bangkokas entuziasms Isanas dabisko resursu izmantošanā ir pielīdzināms teju neokoloniālismam. Sarunā ar Baltijas un Centrāleiropas žurnālistiem viņš atgādina, ka Isanas tautas, piemēram, atšķirībā no Bangkokas iedzīvotājiem nedrīkst vēlēt sava reģiona gubernatoru.

Cīņa par savu zemi – pārdabisku spēku atbalstīta

Vēl viens būtisks arguments, kāpēc vietējie cīnās par savu zemi un tradicionālo dzīvesveidu, slēpjas reliģijā. Ciematā ir svētvietas un tempļi. Bonarda tic, ka, aizstāvot savu zemi, ir spējusi saglabāt savu vitalitāti, spēku, skaidru prātu. To ir dāvājuši pārdabiski spēki, atbalstot cīņā par savu zemi. „Ja tu aizsargāsi savu zemi, tad tevi aizstāvēs pārcilvēciski spēki,” viņa norāda.

Tiesa, ne visi tam tic.

Vēl nesāktā raktuvju celtniecība jau ir sašķēlusi ciematniekus. 70% vietējo neatbalsta celtniecību, tomēr 30% ir „par”. Vieni iestājas par tradicionāla dzīvesveida saglabāšanu, citi norāda, ka raktuves dos darbavietas un attīstīs apgabalu.

Kāda no iedzīvotājām stāsta, ka agrāk bez raizēm varēja doties pie kaimiņa un palūgt kādu darba instrumentu saimniecības darbiem. „Mēs visi dzīvojām kā brāļi un māsas,” viņa saka, pastaigājoties pa mazajām ciemata ieliņām, kas vietām ir smilšainas, vietām – akmeņainas vai grantētas, taču gandrīz visu laiku bedrainas.  Tagad ar šādu lūgumu var vērsties tikai pie tiem, kuri domā līdzīgi raktuvju jautājumā. Kaislības sasniegušas tik augstu līmeni, ka satrūkst pat senas draudzības. Biedriskums un ģimeniskums ir zudis.

„Pret” aktīvisti gan uzskata, ka „par” noskaņotajiem iedzīvotājiem ir piedāvāta nauda un, iespējams, ka tā ir piedāvāta arī komisijai, kurai bija jāvērtē, vai rūpnīcu tur vispār drīkst celt, un kas bija devusi atļauju, pirms iejaucās starptautiskās organizācijas. Bonarda ir pārliecināta – ja kopiena necīnītos, tad raktuves jau būtu gatavas.

Raksts tapis sadarbībā ar organizāciju "Minority Rights Group".

 

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti