Eksperti norāda, ka var tikai minēt, kā kailgliemezim izdevies nokļūt slēgtā Moricsalas teritorijā, kur strādā tikai zinātnieki. Tas, visticamāk, bijis nejauši, piemēram, oliņām pieķeroties pie putnu pleznām, apģērba, apaviem vai tehnikas. Parasti invazīvas sugas apkarot uz salām ir vienkāršāk, jo tā ir ierobežota teritorija. Un efektīvākā metode joprojām esot fiziska salasīšana un ievietošana slēgtā traukā.
Projekta „LatViaNature” invazīvo sugu eksperts Jēkabs Dzenis par jau salasītiem kailgliemežiem sacīja: “Būtu ļoti svarīgi tiešām, lai viņš šajā slēgtajā traukā patiešām sadalītos. Ja mēs tikai viņu būsim pāršķēluši vai kādā citā veidā iznīcinājuši, pašas oliņas vēl var turpināt šo attīstības ciklu.”
Nav pētījumu, ko kailgliemezis nodara dabiskai videi, kāds ir dabas rezervāts.
Vislielāko kaitējumu tas nodara cilvēku iekoptām teritorijām. Kailgliemezis ātri aug un ātri arī izplatās. Līdz pagājušajam gadam bija līdz 60 atradnēm Latvijā, bet pērn pievienojās vēl ap 40 apstiprinātas vietas.
“Lai to saprastu – ja tas ir mazdārziņu rajons vai pilsēta, un vienā ielas galā ir šis gliemezis jau iepriekš, un tad viņš atrodas arī trīs ielas tālāk, tā vēl arvien ir tā pati vieta. Tātad šīs 40 jaunās ir ievērojami lokāli nošķirtas vietas,” skaidroja Dzenis.
Invazīvo sugu platforma sāka darboties pirms nepilna mēneša, un saņemti jau vairāk nekā 60 ziņojumi. Lai gan tajā ir ap 50 dažādu sugu, kā jau eksperti prognozējuši, lielākais ziņojumu skaits ir tieši par kailgliemežiem.
“Invazīvie dzīvnieki mēdz būt kā tādi autobusi – viņi atved sev līdzi dažādas slimības un parazītus, ar kurām mūsu vietējās sugas ir ļoti uzņēmīgas un iet bojā,” norādīja projekta „LatViaNature” invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.
Lai cīnītos ar invazīvo sugu, esot svarīgi saprast, cik daudz un kur tās ir. Tāpat svarīgi izglītot cilvēkus, jo invazīvas ir arī tās sugas, par kurām mēdz pat neaizdomāties.
“Cīņa ir efektīva tikai tad, ja cīnās visi. Ja ir vairāki īpašumi blakus, visi cīnās, un viens pasaka „ai, man ir vienalga”, tad tā cīņa nebūs efektīva. Jo avots paliks tik un tā,” skaidroja Rutkovska.
Dati, kas tiks iegūti Invazīvo sugu pārvaldniekā, tiks izmantoti ierobežošanas plānošanā, ieviešanā, sugu un biotopu apsaimniekošanā, zinātniskos pētījumos, kā arī dažādu ziņojumu un pārskatu sagatavošanā.
