Racējlapseņu mātītes rok zemē tuneļus, kuros ierīko "bērnistabas" savu pēcnācēju attīstības nodrošināšanai – darina vienu vai vienlaikus vairākas ligzdas, pēc tam sarūpē tajās barību nākamajiem bērniem un iedēj oliņas.
Aliņu rakšanai vairums racējlapseņu sugu izraugās relatīvi klajas teritorijas, kurās dominē sablīvēta smilts, smilšmāls vai māls, priekšroku dodot daudzmaz līdzenām vietām, lai gan reizēm iedzīvojas arī nogāzēs un nereti pat nogruvumos.
Rakšanai izmantojamie svarīgākie darbarīki ir kukaiņu žokļi un ar raupjām matiņu birstītēm bruņotas priekškājas, taču, kur un kad vien nepieciešams, bez aizspriedumiem tiek izmantotas arī citas kājas.
Lielai daļai racējlapseņu sugu labpatīk veidot rakumu kolonijas. Ir pat tādas sugas, kuru mātītes rada "komunālos dzīvokļus" – izmanto vienu pamattuneli, katra sev izrokot atzaru ar ligzdu galā.
Dažām sugām agresīvākas sugasmāsas mēdz ieperināties svešās alās par apakšīrniecēm.
Kāpēc jāpiepūlas, rokot pašai, ja var pagaidīt?
Kā jau tas kukaiņu vairākumam raksturīgi, arī racējlapsenēm bezmaz visām sugām tēviņi ir augumā necilāki par mātītēm. Varbūt tāpēc "priekšspēles" laikā viena otra mātīte bez redzamām grūtībām spēj veikt arī virszemes rakšanas darbus, bet kopulācijas laikā pat transportēt ne vien tēviņu, bet arī medījumu?
Tēviņiem mātīšu apaugļošana ir vienīgais pienākums. To paveikuši, viņi mirst.
Nākas medīt
Abu dzimumu pieaugušās lapsenes pārtiek no nektāra, augu sulas un medusrasas jeb laputu saldajiem izdalījumiem, bet viņu pēcnācēji (kāpuri) ir gaļēdāji. Tieši tāpēc mātēm nākas medīt. Viņas gādā bērniem barību.
Kāpuriem sarūpētais ēdiens mēdz būt dažāds atkarībā no lapseņu sugas. Pārsvarā tomēr racējlapseņu laupījumu sastāda citu sugu kukaiņi (gan pieaugušie, gan arī kāpuri).
Raksturīgi, ka daudzas racējlapseņu sugas ir specializējušās uzbrukt kādiem noteiktiem dzīvniekiem.
Savus upurus gandrīz visu sugu mednieces atstāj dzīvus – nenogalina; tie tiek vien paralizēti ar dzēlieniem nervu ganglijos un pēc tam kustēties nespējīgi nogādāti pie kāpuru attīstības alām.
Gan lidojumā, gan uz zemes, pārvietojot laupījumu, lapsenes to tur zem sevis starp kājām.
Ja aliņa nav bijusi pamatīgi aizdarīta vai saimnieces prombūtnes laikā nav aizbirusi, medījums bez lielas minstināšanās (nereti tiešā lidojumā) tiek nogādāts pazemes dziļumā, bet, ja ieeja tunelī ir ciet, laupījumam jānogaida, guļot virszemē netālu no ieejas, kamēr tā top atrakta. Bieži vien šai laikā uz paralizēto racējlapsenes guvumu pretendē kāds cits miesas kārs radījums, teiksim, skudra vai biežāk – vairākas skudras. Taču var uzrasties arī kāda nekaunīgāka sugasmāsa.
Vienai otrai lapseņu sugai ik ala mēdz tapt pakāpeniski visai dāsni piepildīta ar paralizētajiem radījumiem – ar nākamo kāpuru barību.
Kad bērnu ēdiens sarūpēts, klāt laiks olu dēšanai. Kad olas uz ēdiena izdētas, jāaizdara ligzdas. Rūpes beidzas.
Pēcnācēji turpmāk attīstās bez mātes gādības.
Pie racējlapseņu alām ļoti bieži ieraugāmi mazi, koši, metāliski zaigojoši kukainīši. Arī tās ir vientuļās lapsenes, kas, atbilstoši nosaukumam, nodēvētas par krāšņlapsenēm.
Dažādu sugu krāšņlapsenes pieder tā dēvētajiem kleptoparazītiem, kuru mātītes cenšas iedēt savas olas citu kukaiņu, galvenokārt citu plēvspārņu (arī citu vientuļo lapseņu, tostarp racējlapseņu) ligzdās. Tas viņām bieži vien izdodas, jo šiem insektiem ir īpaši pielāgots dējeklis, kas spēj caurkļūt dažādiem šķēršļiem (arī zemes slānītim).
Kad no olām izšķiļas zaigojošo "dzegužkukaiņu" kāpuri, viņi top par saimniekkukaiņu kāpuru parazītiem un attīstoties pamazām notiesā tos. Pēc tam turpat pazemē krāšņlapseņu bērni iekūņojas.
Vēl par kukaiņiem
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 29. jūlijā.
