Zīdītājiem ir daudz dažādus feromonus izdalošu dziedzeru, kas ražo savdabīgu smaržu. Tā galvenokārt domāta saziņai ar citiem savas sugas pārstāvjiem. Lūk, viens no svarīgākajiem mazgāšanās iemesliem: kopjot ķermeni, dzīvnieki cenšas apslāpēt svešas smaržas aktivitāti, tādējādi iegūstot pēc iespējas stiprāku pašu specifisko smaržu.
Protams, nozīmīgs ķermeņa kopšanas iemesls ir arī atbrīvošanās no gružiem un ektoparazītiem.
Visiem zīdītājiem ir mati. Katram matam ir tauku dziedzeris, kas izstrādā taukainu sekrētu. Mata folikulā atveras dziedzera izvadkanāls, kas automātiski "ieeļļo" matu. Dažiem zvēriem mati aug nepārtraukti, bet vairākumam matu augšana regulāri mijas ar to izkrišanu. Izkrišanas stadijas laikā kažoka īpašnieki pastiprināti kopj sevi, aizvācot atmirušos matus no ķermeņa.
Pošas aiz uztraukuma
Zvēru higiēniskās darbības balstītas gan uz nosacījuma, gan beznosacījuma refleksiem. To īstenošanai zīdītāju rīcībā ir līdzekļi jeb rīki. Viņi izmanto, pirmkārt, ūdeni vai sniegu (peldi vai mazgāšanos, vārtīšanos tajā), otrkārt, mēli, treškārt, ekstremitāšu (gan priekškāju, gan pakaļkāju) nagus un, ceturtkārt, priekšzobus.
Starp citu, gandrīz visi peļveidīgie un daudzi citi grauzēji allaž slaukās, braukās, knosās, beržas, kasās, laiza apmatojumu arī tad, kad ir uztraukušies. Piebildīsim: mēs, cilvēki, nervozējot uzvedamies līdzīgi – stresa iespaidā, paši neapzinādamies, kasām pakausi, braukām zodu.
Ja kāds dzīvnieks (ne tikai zīdītājs) ar sevis it kā kopšanu nodarbojas pastiprināti (biežāk, intensīvāk) un acīm redzami nepamatoti, tas tāpat var liecināt par viņa satraukumu, stresu.
Dzīvnieki mēdz it kā mazgāt arī tās ķermeņa vietas, kuras viņiem sāp.
Raugoties uz kustoņu darbošanos, allaž der paturēt prātā, ka nereti viņu darbības, kas mums šķiet higiēniskas, nemaz nav saistītas ar tualeti.
Noslauka knābi gar zemi
Etologi jeb dzīvnieku izturēšanās pētnieki uzskata ķermeņa tīrības uzturēšanas jeb komforta uzvedību par visai svarīgu kustoņu dzīves funkcionālo sfēru. Un tas nebūt neattiecas tikai uz zvēriem jeb zīdītājiem.
Ievērojamu daļu savas aktīvās dzīves ķermeņa un apspalvojuma mazgāšanai, tīrīšanai, kārtošanai ziedo putni. Daudzi nodarbojas ar citām higiēniskām manipulācijām – ieeļļošanos, iepūderēšanos. Pēc ēšanas visi putni cenšas noslaucīt knābi – pret zemi, pret sniegu, pret zariem vai ar kāju.
Atšķirībā no zīdītājiem putniem nav ādas dziedzeru. Bet daļai no lidoņiem ir viens īpašs tauku dziedzeris virs astes kaula. Bez tā nevarētu iztikt ūdensputni. Tāpat kā viņi nevar iztikt bez ūdens. Faktiski neviens putns nevar iztikt bez ūdens – bez mazgāšanās ūdenī – rasā, peļķē, dīķī. Daļa putnu, ja ūdens nav pieejams, gan spēj iztikt ar pēršanos sniegā vai vismaz tīrās smiltīs. Bez mazgāšanās neiztiek neviens. Putni, kuru apspalvojums ir netīrs, nespēj pilnvērtīgi lidot, ūdensputni – arī peldēt, nirt.
Sauszemes putni pēc mazgāšanās allaž kārtīgi nopurinās, tad žāvē un kārto spalvas. Tā dara arī bridējputni, teiksim, gārņi, stārķi, dzērves. Šie turklāt pēc tam iepūderējas pret samirkšanu – drošs paliek drošs – jādzīvo taču galvenokārt slapjās vietās! Daudziem bridējputniem ir speciālas pūdernīcas – lūstošu pūkspalvu kamoliņi, no kuriem putni ar knābi iegūst ragvielas pulveri, ar ko nokaisa virsējo apspalvojumu. Bet īstie ūdensputni, teiksim, pīles, zosis, gulbji un citi, turklāt ieziežas ar īpašu eļļainu ziedi, ko izdala viņu astes dziedzeris. Šajā hidroizolācijas nodrošināšanas procesā putns ar knābi izspiež no dziedzera eļļu, paņem to un pakāpeniski ieziež vienu ķermeņa daļu pēc otras. Visgrūtāk procedūrai padodas galva. To pašās beigās nākas berzēt gar jau ieeļļoto muguru vai iesmērēt ar kāju. Lai kā, bet sevis kopšana acīm redzami sagādā putniem labsajūtu.
Bet, lai nenāktos pārlieku kopt sevi, putns var – gluži vienkārši – pacensties lieki nenosmērēties defekācijas laikā. Zivju gārņi savos pastāvīgos medību dīķos pat iemanās atbrīvoties no zarnu satura tādās vietās krastos, lai citu reizi paši nenosmērētos. Var teikt: tīrības profilakse.
Abinieki un arī vairākums rāpuļu atbrīvojas no tā, kas uz viņiem sakrājies, izmetot kādu līkumu peldus ūdenstilpē un pamērcējoties salijušā vai rasotā zālē uz sauszemes. Rāpuļi turklāt tiek vaļā no netīrumiem ik reizi, kad maina ādas virskārtu. Kopā ar atmirušo ādas virsējo slāni "aiziet" arī draza.
Kukaiņi – īpaši tīrīgi
Vismaz daži teikumi ķermeņa kopšanas kontekstā jāvelta arī bezmugurkaulniekiem – ļoti tīrīgus radījumus pārstāvošai grupai. Jo īpaši tīrīgi bezmugurkaulainie dzīvnieki ir kukaiņi, tostarp ūdenī dzīvojoši kukaiņi. Izklausās neparasti, bet – jā, arī ūdenī dzīvojot, var nākties sevi regulāri kopt. Daudzi insekti to prot.
No sauszemes kukaiņiem ar tīrību izceļas divspārņu klases pārstāvji. Ticiet vai nē, bet īpaši cītīgi par savu ķermeni rūpējas tie divspārņi, kuri cilvēku acīs ir netīrības simboli – mušas! Mušu sugu ir ļoti daudz, tās ir dažādas, tomēr reti kura pēkšņi neiztraucēta (neiztraucēta!) muša pacelsies spārnos no sēdvietas, pirms būs sakopusi sevi.
To, ka vismaz mutes aparāts pēc ēšanas jānoslauka, zina pat mēslu muša, tupot uz izkārnījumiem. To zina arī līķmuša, kas nule pametusi līķi. Mušām ir pieci redzokļi – divas relatīvi milzīgas fasetacis, starp kurām trijstūrveidā izkārtotas trīs puktacis. Tās visas jānotīra – ar kājām, pie kuru vidējiem posmiņiem ir īpašas birstītes. Arī spārni jānotīra, vēders jānotīra. Visas mušas zina: tīriem, protams, jābūt ārējiem dzimumorgāniem. Galu galā, arī tīrāmrīki – kājas – jānotīra. Mušas ir ļoti tīrīgas.
Apbrīnojami – kā līķmušas sakopjas pēc ēšanas un dēšanas! Jūs taču zināt, ko līķmušas ēd, kur līķmušas dēj!? Sakņmušas nemaz neatpaliek! Viņas cītīgi kopj sevi, pat sēžot uz līķa vai zemestauku falla. Prieks skatīties!
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
