Neraugoties uz to, ka pēdējo 30 gadu laikā Rīgas līcī ledus sezonai un arī ledus platībai ir tendence samazināties, tomēr nav viennozīmīgu datu, kas apliecina – pirms 30 gadiem ledus bijis vairāk. Piemēram, laikā no 1993. līdz 2003. gadam ledus bijis mazāk nekā nākamajā desmitgadē, skaidroja Žeižis.
Vienlaikus prognozes liecina, ka nākotnē ledus vāks Baltijas jūru ziemā pārklās retāk. “Ja līdz šim tā bija trīsdesmit procentu iespējamība, skatoties uz ilgtermiņa pagātni – respektīvi, gandrīz katrā trešajā ziemā varējām sagaidīt, ka ledus būs visā Latvijas piekrastē, tad nākotnē šī iespējamība samazinās uz sešiem procentiem. Tas nozīmē, ka ledus visā piekrastē varētu būt tikai katru divdesmito ziemu,” norādīja Žeižis. Tas liek domāt, ka nākamās paaudzes aizsalušu jūru pieredzēs nevis ik pēc dažiem gadiem, bet gan dažas reizes mūžā.
Ledus neesamību izteikti izjūt ūdens dzīvnieki, kuriem ziemās bez ledus vairāk nākas pretoties vētrām.
“Mēs varam iztēloties, ka ledus darbojas kā tāds vāks, kas pārklāj ūdenstilpi. Ja vāka nav, tad jūra ir pakļauta visai vēja iedarbībai
– tad ir vairāk vētru, viļņu darbība, ūdens tiek saduļķots. Ūdens organismiem tad iztrūkst miera perioda. Mēs ziemu vienmēr saucam par miera periodu, bet, ja nav ledus, tad es domāju, ka tur nekāds miera periods neiestājas,” skaidroja Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone.
Miers dabā ne vienmēr nozīmē gulēšanu. Piemēram, Baltijas jūras rifos mierīgi apstākļi ļauj veikt tam savas galvenās funkcijas. Andersone norādīja, ka rifiem tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka tos apdzīvo aļģes, kurām tur ir jāpiestiprinās.
“Lai augtu un fotosintezētu, aļģēm ir jāpiestiprinās pie cieta substrāta – akmeņiem. Ja nav ledus vāka, tad viss ir pakļauts vētru iedarbībai un pastāv liels risks, ka aļģes tiek norautas. Mēs ļoti daudz kur redzam, ka mainās augu un dzīvnieku sabiedrības tāpēc, ka vairāk paliek sugu, kas dzīvo īsu laiku. Tāpēc, piemēram, jūraszīles sāk aizņemt vietas, kur senāk bija mīdijas,” norādīja pētniece.
Baltijas jūras mīdijas gan nav tās pašas, ko liekam savos šķīvjos. Lai tās spētu sasniegt vēlamo izmēru, mīdijām vajadzētu augt piecus, sešus gadus. Taču tas, ka vietējās mīdijas mēs neēdam, nenozīmē, ka tās nav vērtīgas. Šīs gliemenes attīra ūdeni, jo uzņem fosforu un slāpekli, kas citādi barotu aļģes, kas atmirstot patērē tik daudz skābekļa, ka veido Baltijas jūras bezskābekļa zonas. Taču ūdens attīrīšana nav vienīgais, ko mums nodrošina Baltijas jūras rifi. Tās ir nozīmīgas zivju nārsta vietas, kuras pavasaros ir iecienījušas Baltijas reņģes. “Tur attīstās ikri, izšķiļas mazulīši, un tālāk, nonākot ūdens masā, turpina peldēt. Citām zivīm rifi ir vieta, kur mazuļi slēpjas un barojas,” stāstīja Andersone.
Baltijas jūras rifu stāvoklis ir atkarīgs arī no ledus segas. Pieaugot gaisa temperatūrai, ledu redzēsim arvien retāk. Modelēšanas dati liek domāt, ka turpmāk ziemas, kurās ledus klās visu Latvijas piekrasti, būs retāk.
