"Tās divas ķēves, tās ir Latvijas ardeņu ķēves, lielā ir Lēdija un mazā ir Jašma, viņa māk smaidīt, tas ir viņai iemācīts triks, viņa šitā te smaidot prasa našķus," stāsta Laura.
Tagad, kad abi ar vīru Kristapu saimnieko iegādātajā īpašumā Ērģemes pagastā, zemnieku saimniecībā „Kurģi”, zirgi Laurai ir piepildīts bērnības sapnis.
"Mēs aizraujamies ar Latvijas ardeņu zirgu šķirnes saglabāšanu, mums ar vīru patīk tieši šie lielie, resnie, spēcīgie zirgi, nu pēc būtības viņiem ir jābūt mierīgiem, nosvērtiem un tas tūrismam nevar labāk būt, viņi ir izturīgi arī slodzē un pieticīgi arī barībā," skaidro Laura.
Bet Latvijā jau gandrīz izzuduši?
"Jā, Latvijas ardenis, jā, viņu ir kritiski maz un tad mums ir Latvijas genofonda ķēve, tā Sigulda, kas arī ir iekļauta ģenētisko resursu saglabāšanā, mums ir vairāk tādi zirgi, kas ir saglabāšanas programmās iekļauti," turpina Laura.
Zirgi „Kurģos" ir arī gan izjādei, gan tūristu priekam un lai arī šķiet, ka saimniecība ir diezgan patālu no novadu, vai pagastu centriem, kā stāsta Laura par apmeklētāju trūkumu nevarot sūdzēties: "Jā, sezonā bija diezgan daudz, man pat zirgi pietrūka, tagad uz rudeni nopirku vēl dažus zirgus, jo vasarā nebija, ko dot, bērni brauc, tūristi brauc uz izjādēm, pajūgiem, ekskursijām."
Saistībā ar zirgiem, Laurai tagad ir arī savs bizness, - dažādu zirglietu un piederumu šūšana. Sākums bija ar domu tās darināt sev, lai zirglietas, kas nav lēts prieks, nav jāpērk veikalā, taču pamazām šī nodarbe jau kļūst par nopietnu biznesu.
"Ar šo es atpelnu savu zirgu uzturēšanu, lai es nebūtu, kā saka, vīram uz kakla, lai viņam bišķin vieglāk visu panest. Pagājušā gada beigās man jau sāka parādīties tirgus uz Igauniju, tur ir man tā kā lielākais noiets, tad aizgāja uz Dāniju, uz Ālandu salām, uz Spāniju, uz ASV, jā uz ārzemēm arī daudz iet, bet pārsvarā uz Igauniju," stāsta Laura.
Lauras zirglietu gatavošana pierāda, ka ir arī pavisam attālu laukos, var atrast savu nišu, bet par darba trūkumu nesūdzas arī Kristaps. Taujāts, kāpēc tomēr izvēlējušies savu saimniecību veidot tik tālu prom, pašā Latvijas malā, Kristaps atbild, ka tas ir bijis apzināts solis.
"Man jau no bērnības gribējās laukos dzīvot, strādāt, saimniekot, pilsētā pagaidām nesaista vēl nekas, aizbraukt, iepirkties, jā, bet dzīvot – nē," saka Kristaps.
"Tomēr ir sava harnonija, mēs esam tik tālu, mēs, kā es saku, esam mazliet īpašāki ar to, ka mēs dzīvojam tomēr tur, no kurienes visi bēg, tur tā sava romantika un skaistums, ka mēs tā kā cīnamies vēl pa tiem laukiem," papildina Laura.
Laura un Kristaps vērtē, ka šobrīd tomēr tendences mainās, un ne viena vien jaunā ģimene domā par atgriešanos laukos.
"Tad, kad mēs sākām ar visu šo nodarboties, pārsvarā tūristi atbrauc pie mums – o, jauni cilvēki, ko jūs darāt laukos, jūs taču esat jauni, jums ir pilsētā jābūt, ko jūs laukos darāt, mēs tā – saimniekojam, man nelikās tas tik īpaši un tā, kas tas par steriotipu, nu tāds diezgan pabriesmīgs, sākumā bija tā, bet tagad jau paliek tas tā kā populāri pārcelties uz laukiem un arī tie cilvēki tā kā vairāk uz laukiem grib, jo tā pilsēta, tā burzma, tā ķīmija, izplūdes gāzes, bērni, tomēr te ir svaigāks tas gaiss, miers un klusums," saka Laura.
Tomēr, jau braucot pie Lauras un Kristapa, pa ceļam netrūkst arī pamestu un tukšu lauku māju, Ērģemes pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons atzīst, ka nevar jau situāciju idealizēt un teikt, ka nu te atgriežas jaunieši, taču arī ir jaunie cilvēki, kuri tieši te saredz savu vietu.
"Neloloju ilūzijas, ka tas notiks masveidā, ir jauni cilvēki, kas atgriežās, ir jauni cilvēki, kas izveido savus biznesus šeit, kam apkārtējā daba, vieta ir kāda sirdslieta un viņi tad arī spēj sevi šeit saskatīt, jo tas ir pirmais nosacījums, ka tev šai videi ir jābūt tā īpaši tuvai, savādāk jau visas priekšrocības ir pilsētas videi, attīstības, darba iespējas, tirgi, vispārējais," atzīst Kristaps.
Laura un Kristaps, kā būtisku aspektu tam, lai jaunās ģimenes nāktu uz laukiem un veidotu savas saimniecības, uzsver to, ka ne tik vienkārši ir iegādāties laukos īpašumu un galvenais, jau zemi.
