Nezāle

Bites

Nezāle

Zivis

Klimatneitralitāte – kas tas ir par zvēru?

Klimatneitralitāte – kas tas ir par zvēru? (precizēts)

Klimats, klimatneitralitāte, enerģētiskā nabadzība, atjaunojamie energoresursi, jaunais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns - ko tas viss nozīmē mums, “parastajiem mirstīgajiem”? Radio “Naba” studijā viesojas divi vides eksperti – Edmunds Cepurītis un Krista Pētersone, jautājumus uzdod Sanita Rībena, raidījumu veidojuši arī Grieta Savicka un Didzis Taurītis.

Šodien raidījumā mēs mēģināsim noskaidrot, ko klimatneitralitāte nozīmē mums – “vienkāršiem mirstīgajiem”, vienkāršiem Latvijas iedzīvotājiem. Kas tas ir par zvēru, un ko tas ziemā ēd?

Edmunds Cepurītis: Klimatneitralitāte ir tāds kā pretējais jēdziens tam, kas notiek šobrīd, kad cilvēku darbība ietekmē klimata pārmaiņas siltumnīcas efekta gāzu dēļ, kuras mēs joprojām turpinām atmosfērā palielināt. Tā visa rezultātā mēs varam sagaidīt klimata krīzi – ja nekas nemainīsies, - gan ūdens līmeņa celšanos jūrās, pasaules okeānā, gan arī būtiskas pārmaiņas mūsu lauksaimniecībā, pārtikas sistēmā; mēs varam sagaidīt konfliktus un citus lielos draudus. Tas ir tas, par ko zinātnieki brīdina. Ir daudzi ziņojumi par to, ir arī skaidra rīcība, kas būtu jādara – pavisam vienkārši sakot, būtu jāpārstāj piesārņot atmosfēra ar CO2 un citām siltumnīcas efekta gāzēm. Un klimatneitralitāte ir gala mērķis, kad mūsu visu saimnieciskā darbība, mūsu visu ekonomika nerada nekādas pārmaiņas klimatā. Tas nozīmē, ka nekādas piesārņojošās gāzes vairs atmosfērā nenonāk vai arī, ja nonāk, tad tikai tas CO2, ko mēs izelpojam un ko pēc tam daba atkal uzņem atpakaļ.

Vai tas vispār ir šobrīd iespējams? Vai arī tas vienkārši ir tāds utopisks uzstādījums?

Edmunds Cepurītis: Protams, ka tas ir iespējams. Galvenais jautājums ir – cik viegli tas mums ir izdarāms. Ir diezgan daudz ieteikumu, kā var pietiekami strauji, pietiekami viegli un nepasliktinot labklājību, pāriet uz klimatneitralitāti. Galu galā tā pamatproblēma ir tāda, ka mēs esam kļuvuši atkarīgi no fosilajiem resursiem, no naftas, akmeņoglēm, dabas gāzes, kas nodrošina mums enerģiju. Ir skaidrs, ka šie resursi beigsies. Taču, pirms vēl mēs saskarsimies ar problēmu, ka nav vairs ko dedzināt, mēs saskarsimies ar klimata krīzi. Tāpēc nav nemaz nekādu citu variantu – mums ir jāpārstāj lietot fosilie resursi, un tas ir jādara pēc iespējas ātrāk. Galvenie risinājumi ir šādi – ir jāizmanto atjaunojamā enerģija, jāsamazina piesārņojums, kas rodas no lauksaimniecības, un tā vietā, lai samazinātu mežu platības un izcirstu kokus, mums vajadzētu mežu platības atkal atjaunot.

Nesen arī Latvija ir pieņēmusi Nacionālo enerģētikas un klimata plānu. Ko šis plāns nozīmē mums, Latvijai, un ko jūs par to domājat? Un kas šajā plānā ir ietverts?

Krista Pētersone: Šis plāns ir saistīts ar tiem procesiem, ko Edmunds jau aprakstīja. Klimatneitralitāte ir plāna galamērķis, taču izstrādātajā dokumentā ir iekļauti ļoti konkrēti mērķi, ko mēs vēlamies sasniegt. Plāna termiņš ir 2050. gads – trīsdesmit gadi uz priekšu no brīža, kurā mēs esam tagad. 2030. gads ir pirmā dekāde, kas tagad ar šī Nacionālā enerģētikas un klimata plāna palīdzību vairākās Eiropas valstīs ir jau nostiprināts kā tāds pasākumu klāsts – ko mēs visi varētu darīt, lai šai klimatneitralitātei virzītos pretī. Un, protams, izaicinājums ir, kā to panākt ātrāk, kā to panākt sociāli taisnīgākā veidā, kā to panākt, iesaistot pēc iespējas vairāk iedzīvotājus un dažādus spēlētājus pašas energosistēmas pārkārtošanā tā, lai tie apstākļi, kuros mēs dzīvojam, varētu kļūt labāki – gan sociāli, gan ekoloģiski.

Tu minēji, ka pirmā desmitgade ir tāds diezgan konkrēts pasākumu kopums. Kas ir tie pasākumi, ko šis plāns paredz, un kā jūs abi tos vērtējat?

Krista Pētersone: To ir simtiem.

Edmunds Cepurītis: Daži ir lielāki.

Krista Pētersone: Jā, daži ir lielāki, daži ir mazāki. Ir vairāki galvenie rīcības virzieni, piemēram, pāreja uz atjaunojamo enerģiju, kā jau Edmunds teica. Atjaunojamās enerģijas īpatsvaram būtu jāsasniedz 50%, šobrīd tie ir 40%. Arī siltumnīcas efekta gāzu samazinājums par 6% ne-ETS  (emisiju tirdzniecības sistēma) sektorā, salīdzinoši ar 2005. gadu.

Klau, pēdējos teikumos, ko tu tikko pateici, noteikti orientējas speciālisti, bet cilvēks, kuram nav specifiskas izglītības, sēž un domā: “Nu labi, bet kā šie procenti attiecas uz manu dzīvi? Man ir mājoklis, man ir – varbūt – kaut kāds transports, es lietoju kaut kādu pārtiku, kā tas ietekmēs manus rēķinus, vai kā tas ietekmēs manu dzīvesveidu?” Varbūt tas nekā neietekmēs? Varbūt tas attiecas tikai uz institūcijām un uz lielajiem biznesiem?

Krista Pētersone: Ietekmēs noteikti.

Edmunds Cepurītis: Es gribētu pateikt, ka lielākā ietekme būtu saglabāt nākotni uz drošas planētas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc vispār šādi plāni tiek veidoti. Mēs jau esam palielinājuši CO2 par 40% atmosfērā – tās ir milzīgas pārmaiņas, ja mēs domājam par milzīgo Zemes sistēmu. Tā ir milzīga svira, tā ir pagriezta par 40% vairāk, nekā tā bija pirms 150 gadiem. Ja mēs turpinām šo sviru griezt, ceļas Zemes temperatūra. Ir vairākas kritiskās robežas: 2% sasilšana ir galējā robeža, kuru mēs nedrīkstam pārkāpt; zinātnieki iesaka 1,5% sasilšanu kā pēdējo drošo robežu. Šobrīd Zeme mūsu darbības rezultātā jau ir par 1% sasilusi, tā kā tās nākamās robežas tuvojas diezgan strauji. Lielākās ietekmes “vidējam cilvēkam” būs novērst to katastrofālo nākotni, par ko mūs brīdina zinātnieki.

Bet kā es to varu izdarīt? Labi, es saprotu, ka nebūtu slikti, ja mans mājoklis būtu siltināts, nebūtu slikti, ja es izvēlētos transportu, kas būtu videi draudzīgāks, kaut gan to, es domāju, tādam “vienkāršam cilvēkam” ir ļoti sarežģīti šobrīd izdarīt, jo ir ļoti pretrunīga informācija, ko grūti izvērtēt, ja tu neesi eksperts. Tad ir dažādi ieteikumi attiecībā uz pārtiku. Bet vai man kā “parastajam mirstīgajam” ir vērts ar šo plānu iepazīties? Vai tas kaut kā attiecas uz mani, vai arī tas vairāk ir domāts valsts institūcijām?

Edmunds Cepurītis precizē savu izteikto domu par dabasgāzes stacijām.

Edmunds Cepurītis: Plāns ir diezgan garš. Tur nebūs varbūt tik viegli orientēties, tā kā droši vien tādi kā apkopojumi varētu būt noderīgi. Es varu izstāstīt tādu pavisam vienkāršu apkopojumu. Latvijā piesārņojums, kas ietekmē klimatu, rodas galvenokārt šajās jomās: transportā, enerģijas ražošanā un arī siltuma ražošanā. Un tad vēl ir sadaļa par lauksamniecību. Bet, runājot par enerģijas sadaļu, ir skaidrs, ka tur ir divi lielie risinājumi: pirmkārt, ir jāspēj saražot mums nepieciešamo enerģiju tā, lai nerodas izplūdes gāzes un CO2. Mēs zinām, ka Latvijā ir hidroelektrostacijas, tagad vajadzētu dabasgāzes staciju vietā vairāk izmantot vēja enerģiju, kas ir kļuvusi daudz lētāka.

Otra joma ir transports. Mēs pērkam degvielu un zinām, ka pa izpūtēju nāk laukā dūmi, tas arī ir tas, kas mums ir jāatrisina. Arī te var izmantot jaunās tehnoloģijas. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka abās jomās būtiski ir arī samazināt to enerģiju, ko izmantojam. Tāpēc arī ir tie daudzie stāsti par māju siltināšanu, par energoefektivitātes uzlabošanu dažādos veidos. Daudzās Eiropas pilsētās ir ērts sabiedriskais transports, Rīgā īsti tā nav, un tāpēc ļoti daudzi cilvēki izvēlas braukt ar automašīnu. Latvija ir ļoti labā situācijā, mums ir ļoti daudz atjaunojamo resursu salīdzinājumā ar citām valstīm. Mums arī nav nekādu ogļu raktuvju, kas mums būtu jāslēdz, visus fosilos resursus mēs iepērkam ārpus Latvijas. Līdz ar to mums tā pāreja, salīdzinot ar citām valstīm, ir ļoti vienkārša. Droši vien transports būs tāds, kur vajadzēs visvairāk domāt, kādus risinājumus izvēlēties, lai mūsu ikdiena būtu tik pat labklājīga.

Kā jūs abi vērtējat, kas šajā plānā būtu uzlabojams, kā tajā trūkst? Vai arī kopumā jūs to vērtējat pozitīvi?

Krista Pētersone: Man šķiet, ka plāns ir īpašs ar to, ka tāda veida plāni tika izstrādāti katrā Eiropas Savienības valstī. Un tāpēc, protams, no vienas puses, mēs varam salīdzināt vietējo situāciju ar citām valstīm, bet, no otras puses, arī domāt arī par to, ka šie plāni tiek veidoti, būvējot ko tādu, ko var saukt par Eiropas enerģētikas savienību, kas ir milzīgs projekts. Es domāju, ka mūsu, Latvijas, plāns nav tāds milzīgi transformējošs, mēs tajā nevarēsim atrast lielu novitāti. Taču mēs tur atradīsim diezgan pieklājīgu un pozitīvi vērtējamu ekspertīzi, kas ir jau pašā administratīvajā aparātā. Salīdzinot ar citiem attīstības plānošanas dokumentiem, šis plāns ir labs, un tas, kā tas tapa, bija kaut kas pavisam jauns. Tas ir pirmais savienojums starp enerģētikas politiku un klimata politiku, kas patiesībā ir diezgan atšķirīgas sfēras.

Ja mēs runājam tādā pavisam brīvākā atmosfērā, tad varbūt nemaz valdības plāniem nav jābūt tiem, kur vienmēr ir uzrakstīta visa galējā patiesība. Gan pilsoniskajai sabiedrībai, gan studentiem un zinātniekiem ir jāmeklē, kas ir aiz tā.

Un kas ir aiz šī plāna?

Krista Pētersone: Nākotne, kas strauji tuvojas.

Pilnu ierakstu klausieties arī šeit!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti