Klimata pārmaiņas eksistē vai arī tās ir izdomātas?
Linda Zuze: Pagājušajā gadā notika diezgan vērienīgs pavērsiens, iznāca starpvalstu ziņojums, varbūt esat dzirdējuši – “IPCC Report” – tas bija pirmais atzinums, ka mēs varam patiešām apgalvot – klimata pārmaiņas notiek, un arī pētījumi pierāda, ka cilvēku ietekme uz klimata pārmaiņām ir tieša.
Jānis Ikaunieks: Es skatītos pat vienkāršāk – jebkurā vides zinātnes universitātes programmā ir arī tādi eksperimenti, kuros var viegli pārliecināties, ka tiešām CO2 emisijas ir tās, kas rada siltumnīcas efektu. Var uztaisīt slēgtus tilpumus, kur vienā ir CO2 koncentrācija, otrā nav, un tad sildīt kaut vai ar lampu, un var redzēt, ka temperatūra tur, kur ir CO2, pieaug daudzkārt vairāk. Tas ir absolūts fakts. Otrs ir tas, ka ir jāapzinās mūsu ietekme – mēs dedzinām fosilos kurināmos, mēs darām dažādas citas lietas, un tās visas, protams, rada ietekmi [uz vidi].
Pagājušajā gadā ne tikai Vācijā bija vērā ņemamas izmaiņas klimatiskajos apstākļos, arī tepat Latvijā varējām novērot krasas temperatūras svārstības – no mīnus trīsdesmit ziemā līdz plus trīsdesmit vasarā, lielākus nokrišņus, meža ugunsgrēkus.
Tās ir klimata pārmaiņas, ko varam novērot jau šobrīd. Vairāk nebūtu jārunā, vai klimata pārmaiņas ir vai to nav, jo mēs jau redzam ikdienā. Ilgtermiņā šo pārmaiņu būs tikai vairāk.
Lasot klimata likuma anotāciju, es saprotu, ka pēc idejas tā ir atbilde klimata pārmaiņām. Tas ir domāts kā tāds instruments, ar ko mēs varētu labāk pielāgoties, mazināt kaut kādas negatīvās ietekmes un veikt darbības, kas mums kā valstij, kā sabiedrībai varētu palīdzēt. Vai esmu pareizi sapratusi?
Linda Zuze: Tu esi sapratusi esenci. Mērķis ir nostiprināt juridiski, tiesiski to, ka šis jautājums mums ir svarīgs, ka mums ir svarīgi rīkoties šajā virzienā un darīt visu iespējamo, lai šīm pārmaiņām būtu pēc iespējas mazāk negatīvu ietekmju – gan ekonomiskā, gan ekoloģiskā, gan sociālā kontekstā.
Šo likumu Latvijā ir plānots pieņemt līdz gada beigām. Es saprotu, pie šāda likuma strādā arī citās Eiropas valstīs, kā viņiem sokas?
Linda Zuze: Veicam ātro ieskatu klimata politikas vēsturē, lai saprastu, kāpēc vispār klimata likums mums ir kļuvis aktuāls – 2015. gadā tika izvirzīti Parīzes nolīguma mērķi. Tika noslēgta globāla vienošanās, ko parakstīja lielākā daļa pasaules valstu – ierobežot temperatūras kāpumu līdz 2 grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu. Eiropas Savienības līmenī ir nopietna vēlme ienest to realitātē, kļūt klimatneitrāliem.
Pirmais klimata likums 2008. gadā tika pieņemts Apvienotajā Karalistē. Šobrīd Eiropas Savienībā ir pieņemti jau desmit Klimata likumi
– tādu informāciju sniedz 2020. gada situācijas apkopojums, varbūt tagad šo likumu jau ir vairāk. Zinu, ka šobrīd vēl apmēram 10 Eiropas Savienības valstis ir procesā, līdzīgi kā mēs Latvijā. Ir arī valstis ārpus Eiropas Savienības, kur pieņemts Klimata likums, piemēram, Meksikā.
Jānis Ikaunieks: Mani visvairāk pārsteidz, ka tā ir ne tikai Zviedrija, Norvēģija vai tamlīdzīgi, bet arī Bulgārija, Malta, kur šāds likums jau ir apstiprināts. Man arī liekas, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi – mēs iezīmējam to gala mērķi, to pieturu, uz kuru mēs dodamies. Liela daļa no šīm aktivitātēm vai pat investīcijām vides tehnoloģijās nav tik katastrofāli lielas, mums vienkārši ir jāsaprot, ko mēs izvēlamies, pa kuru ceļu mēs ejam. Tāpēc ir nepieciešams šāds likums, kas mums konkrēti pasaka, uz kurieni mēs ejam, un pieņemam lēmumus atbilstošākus, pareizākus; tērējam naudu daudz lietderīgāk, neieguldot to lietās, kas mums ir [ilgtermiņā] nedraudzīgākas. Ir būtiski, ka klimatneitralitāte ir nosprausta kā gala mērķis 2050. gadā.
Varbūt jūs varētu iezīmēt teritorijas, ko Klimata likums plāno skart?
Jānis Ikaunieks: Lielāko daļu no emisijām veido enerģijas sektors. Tā ir gan ražošana – mēs sadedzinām kurināmo, ražojot elektrību un siltumenerģiju, gan patēriņš – transports, ēkas, daudzdzīvokļu sektors un tamlīdzīgi. Taču, protams, ir jādomā arī par pārējiem sektoriem, piemēram, atkritumu nozari, to teritoriju izmantošanu, kur ir iespēja CO2 piesaistīt. Jādomā arī par mūsu ikdienas paradumiem.
Mūsu patēriņa paradumi, piemēram, vai iegādājamies mobilo telefonu katru gadu, nosaka CO2 emisiju lielumu valstīs, kur šie produkti tiek ražoti.
Primāri mums jātiek galā ar to, ka enerģiju mēs ražojam tīru.
Vai cilvēkiem ir iespēja kaut ko ieteikt, lai uzlabotu likumprojektu, vai arī šis process jau ir noslēdzies?
Linda Zuze: Pirmā likumprojekta publiskā apspriešana noslēdzās jau pagājušā gada rudenī. Tagad mēs redzam jau tādu mazliet uzlabotu likumprojekta versiju, kas ir papildināta ar dažādiem ieteikumiem.
Šis process it kā ir noslēdzies, taču, no otras puses, ir diezgan skaidrs signāls no ministrijas (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM)), ka vēl joprojām darbs pie šī likuma notiek.
“Zaļā brīvība” kopā ar Pasaules Dabas fondu plāno izsludināt tādu mazu uzsaukumu, ja nu gadījumā kādam ir vēl kāds [argumentēts] ieteikums, ko noteikti vajadzētu izskatīt, pirms šis likumprojekts tiek pasludināts par pieņemtu. Sekojiet līdzi informācijai mūsu sociālajos tīklos, mēs izziņosim.
Jānis Ikaunieks: Lai arī oficiālā procedūra ir noslēgusies un šobrīd tiek koriģēta esošā likumprojekta redakcija, es piekrītu, ka komunikācija par šādu likumu ir svarīga. Nosacīti maz cilvēku šobrīd zina, ka Klimata likumu plāno pieņemt. Šis likums būtiski ietekmēs mūsu visu nākotni līdz 2050. gadam. Reti kurš iedzīvotājs skatās ministriju mājaslapās un komentē sabiedrības līdzdalībai nodotos dokumentus. Arī šis raidījums ietekmēs cilvēku informētību, un noteikti ir vērts rakstīt gan “Zaļajai brīvībai”, gan Pasaules Dabas fondam, gan VARAM.
