Ja vien ir atbilstoši meteoroloģiskie apstākļi, var labi redzēt, ka sēņu daudzveidības mūsu nelielās valsts mežos (arī parkos, krūmājos un pļavās) nudien netrūkst. Mūsu sēnes – dažādas, daudzveidīgas, savdabīgas.
Pie savdabīgām, turklāt īpatnu nosaukumu "nesošām" sēnēm pieder arī tā dēvētie rumpuči. Iespējams, daudziem cilvēkiem,
nezinot, ka runa ir par sēņu valsts pārstāvjiem, vārds "rumpuči" asociētos ar rāpuļu vai abinieku klasi pārstāvošiem dzīvniekiem, teiksim, ar bruņurupučiem vai ar krupjiem.
Bet, kā jau minēts, rumpuči ir sēnes. Konkretizējot sistemātiski, tās ir askusēņu nodalījuma pārstāves no diskomicēšu klases kaussēņu rindas rumpuču dzimtas rumpuču ģints, kas latīniski nodēvēta skanīgā vārdā Helvella.
Rumpuči pieder Latvijā samērā reti sastopamu sēņu ģintij. Līdz šim pie mums atrastas 10 sugas. Vairākums no tām "izdzen" savus augļķermeņus vasaras nogalē un rudenī, tomēr ne visas (teiksim, kausa rumpucis top virszemē ieraugāms jau pavasarī un vasaras sākumdaļā).
Ir rumpuči, kuri skaitās ēdami (cepami pēc iepriekšējas novārīšanas), taču esot mazvērtīgi. Vairākums sugu gan atzītas par neēdamām. Lai vai kā – visi rumpuči lielākā vai mazākā devā satur toksiskas vielas, no kurām nevar pilnībā atbrīvoties, pat šīs sēnes termiski apstrādājot. Tas ir iemesls, kāpēc, dodoties apskatīt rumpučus, nav jāņem līdzi nedz grozs, nedz nazis, toties jācenšas neaizmirst mājās foto vai video kameru un visu meklēšanas procesa laiku jātur modras acis.
Atkarībā no konkrētās sugas Latvijā rumpuču augļķermeņi parasti atrodami dažādās kokiem vairāk vai mazāk apaugušās vietās, tomēr lielākā cerība šīs sēnes pamanīt mežos. Tās ir augsnes saprotrofi, atsevišķos gadījumos apdzīvo koksnes trupekļus.
Rumpuču virszemē ieraugāmās daļas – augļķermeņi – sastāv no kātiņa un cepurītes.
Gandrīz visu rumpuču sugu kātiņiem raksturīgs cilindriskums, lielākajai daļai tie dobi, elastīgi un vairāk vai mazāk krokaini. Kātiņa garums un resnums atkarībā no sugas ir visai atšķirīgs.
Augļķermeņa cepurītes forma – kāda nu kurai sugai: mēdz būt daždažāda. Lielai daļai sugu tā ir dobumaina. Atkarībā no sugas, augļķermeņa cepurītes mala ir vai nu brīva, vai pieaugusi kātiņam. Daudzu rumpuču sugu cepurītes formas diezgan pamanāma pazīme – vairāk vai mazāk izteikts sedlveidīgums. Vairākumam sugu cepurīte ir sakrokota vai viļņota, bet tā var būt arī kausveidīga.
Ne vien starp rumpuču sugām, bet pat katram īpatnim vienas sugas ietvaros cepurīte var būt visai atšķirīga.
Biežāk un vieglāk ieraugāmais no rumpučiem Latvijā ir krokainais rumpucis – sēne, kuras baltie, gaišdzeltenie vai krēmkrāsas augļķermeņi izaug virs substrāta un aug vasaras beigās un rudenī. Salīdzinot ar citām mūsu rumpuču sugām, šī suga tiešām ir bieži sastopama. Tā mājo gan dažādos mežos (tostarp nereti meža ceļu malās), gan piemērotās vietās cilvēku apdzīvotās teritorijās (pat pilsētās). Ja ieraudzīts viens šīs sēnes augļķermenis, visticamāk, ka tuvumā izlīdis vēl kāds.
Krokaino rumpuču augļķermeņi, atbilstoši nosaukumam, ir ļoti krokaini: cepurīte tiem rievota neregulāra, kātiņi – pamatā vertikāli. Kātiņa rievojums krietni intensīvs un dziļš. Cepurītes formā vairāk vai mazāk izteikti iezīmējas sedlveidīgums. Nelabvēlīgos apstākļos tā var nobrūnēt.
Virszemē ieraugāmie krokainā rumpuča augļķermeņi mēdz būt ļoti dažādi – cits no cita atšķirīgi. Ja cītīgi meklēsiet, iespējams, uziesiet daudz maz līdzīgus šos radījumus, taču vienādus krokotos skaistuļus gan nekad nesameklēsiet.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
