Īstenības izteiksme 15 minūtēs

"Ieslodzīti" mājokļos: Cilvēkiem ar invaliditāti nepieejams teju katrs Latvijas nams

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lasīšanas vēsture 19.gadsimtā. Lilijas Limanes eseja

Praktiski ieteikumi, kā izvēlēties veterinārārstu un sagatavot suni klīnikas apmeklējumam

Kā sagatavot suni klīnikas apmeklējumam? Vetārstu un saimnieku praktiski padomi

Viss, kas notiek ar suni, ir saimnieka atbildība, arī tas, cik droši suns jutīsies veterinārārsta kabinetā. Galvenais ir runāt ar ārstu un nepaļauties – cilvēki, kuri strādā ar dzīvniekiem, zina, ko vajag tieši sunim.

ĪSUMĀ:

  • Sunim Māršalam nepatīk svešu cilvēku pieskaršanās, bet saimniece atradusi veterinārus, kuri prot ar suni komunicēt.
  • Jaunais veterinārārsts: Universitātē māca komunicēt ar dzīvniekiem, taču vislabāk to iemācās praksē.
  • Dzīvnieku uzvedības eksperte iesaka suni iepazīstināt ar klīniku vēl pirms medicīniskas vajadzības - atvest uz klīniku, iedot kārumus.
  • Saimnieks ar ēdiena palīdzību sunim var iemācīt ļaut pieskarties ķepām, apskatīt ausis un zobus.
  • Pēc speciālista ieteikuma Ilze izmēģināja suņu audzināšanu ar sodīšanu. Tas nedarbojās. Tagad veiksmīgi apgūst pozitīvo apmācību.

Māršala nepatīkamā pieredze pie veterinārārsta

Māršals ir Holandes pīļusuns. Nokarenas ausis, balts kažoks ar lieliem rudiem laukumiem, spaniela tipa suns. Holandes pīļusuņa darbs ir nevis ķert vai atrast pīles, bet tās pievilināt. "Tās pīles ierauga viņa asti un seko viņam," skaidro Māršala saimniece Ieva.

Māršals un Ieva Mežaparkā

Pie ārsta Māršals neiet bieži, tikai parastās vajadzības – vakcīna vai pārbaudes, ja kaut ko jocīgu ir apēdis. Vienmēr iet uz vienu un to pašu klīniku, tur ir "profesionāli ārsti un visi saprot, kā vajag ar suni iepazīties un viņam pieskarties, dabūt kaut kādu akceptu no viņa”.

"Man vienmēr ir sagatavoti našķi, nevis parastie, bet tas "stiprākais līdzeklis" – gaļa, siers un kaltējumi." Klīnikā tos sunim mazos gabaliņos dod paši, prasa izpildīt kādu komandu, "lai saprot, ka vide ir parastā", arī ārsts paņem našķus un iedod sunim. "Arī paši cenšamies neuztraukties," paskaidro Māršala saimniece.

"Pie vienas ārstes pat bija tā, ka viņa [ļoti pārdomāti rīkojās], ka neskatās [sunim] acīs, no sāna pienāk klāt." Ja cilvēks šādi rīkojas, sunim nerodas sajūta, ka viņu provocē, apdraud.

Māršalam ne visai patīk, ka viņam pieskaras svešinieki. "Tāpat jau nav tā, ka viņu var mierīgi čamdīt visu, bet vismaz viņš atļauj pieskarties,” stāsta saimniece.

Reiz pie veterinārārsta vajadzēja tikt steidzami, bet ierastā klīnika bija ciet. Nācās braukt uz citu. "[Māršalam] bija problēmas ar vēderu, viņš jau tā sastresojies par visu. Mūs ieved kabinetā, kur jau bija četri pieci cilvēki, kas visu laiku staigāja apkārt. Tur nebija tās našķu sadraudzēšanās, vienkārši nāca uzreiz pārbaudīt un pieskarties viņam. Un tad viņš ierējās. Un tad bez kādas draudzības nodibināšanas viņi uzreiz nolēma, ka jāliek uzpurnis. Pirmo reizi viņš man tā piespiedās pie pleca un tā kā mazs bērns pārdzīvoja par to, kas viņam tikko nodarīts. Tas bija tāds ļoti emocionāls brīdis. Tad mēs sapratām, ka ir svarīgi, pie kāda ārsta dodies. Ne jau, ka viņi nebūtu profesionāli izdarījuši, bet tieši tā komunikācija, ka suns nav uzticīgs svešiem cilvēkiem, ir svarīgi, kā ārsts pieiet klāt sunim,” stāsta Ieva.

Veterinārārsti visvairāk iemācās praksē

Suņiem, īpaši tiem, kuri ir nervozāki vai bailīgāki, neveiksmīgs ārsta apmeklējums var būt ne tikia vienkārši nepatīkama pieredze, tam var būt sekas. Dzīvnieks var negribēt uz to vietu doties vēlreiz, var daudz asāk izrādīt bailes, ja nejūtas droši.

Zinātne par dzīvnieku uzvedību ir attīstījusies. Arī Latvijā vairāk cilvēku māca savus suņus ar pozitīvām metodēm – atalgojot par vēlamo rīcību, nevis sodot dzīvnieku. Vai tas ienācis arī veterinārārstu izglītībā?

Veterinārārsts Gusts Indāns pēc sešiem mācību gadiem šogad absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti. Gusts Indāns ir viens no ārstiem, kas rūpējās, lai nu jau atkal priecīgajai kaķenei Rejai implantētu kāju protēzes. Viņai bija norautas pakaļkājas, iespējams, tika mednieku lamatās. Tā bija pirmā šāda operācija Latvijā.

"Tādas konkrētas specializācijas man šobrīd nav, bet tas, kur es esmu ieieinteresēts, ir tieši ķirurģija, ortopēdija, mazie dzīvnieki. Nākotnē arī centīšos šajā lauciņā darboties un izsisties tālāk,” stāsta veterinārārsts.

Gusts Indāns trešajā kursā sāka strādāt par ārsta asistentu un tagad jau pāris mēnešus ir ārsta amatā. Viņaprāt, visvairāk iemācās strādājot, tomēr arī universitāte pūlējās, lai jaunie ārsti saprastu, kā ar dzīvniekiem komunicēt.

Veterinārārsts Gusts Indāns

"Runājot tieši par dzīvnieku uzvedību, mums bija kurss “Etoloģija”, kas mācīja dzīvnieku psiholoģiju, komunikāciju ar dzīvniekiem, kā dzīvnieki savā starpā komunicē, kā mums ar dzīvniekiem komunicēt. (..) No pirmā semestra mēs jau dodamies uz fakultātes klīnikas stacionāru, kur ir dzīvnieku patversme, arī vēlākos kursos mēs dodamies strādāt uz klīniku, kur ir tieši komunikācija ar suņiem un kaķiem. Bet stacionārā ir gan govis, gan kazas, zirgi, gan aitas, bija arī ēzelis, ik pa laikam bija alpakas. Viņiem visiem ir kaut kādas uzvedības manieres, knifiņi.

Studijas universitātē sniedza iespēju komunicēt gan ar tādiem dzīvniekiem, kuri ir īpašnieku dzīvnieki, kas ir visu mūžu socializēti ar citiem dzīvniekiem, cilvēkiem, gan ar patversmes dzīvniekiem, kam ir varbūt izstrādājušies aizsardzības mehānismi.

Klīnikā ir vēl viens faktors – dzīvnieks var būt draudzīgs, apmācīts, bet, ja viņam kaut kas sāp un ir liels diskomforts, pēdējais, ko viņš vēlas, ir komunicēt ar kādu. Un tad reizēm izskatās, ka tie veterinārārsti netiek vispār ar tiem dzīvniekiem galā, bet [..]" saka Indāns.

Kā sagatavot suni veterinārārsta apmeklējumam?

"Citreiz tas ir tā, ka tev ir 20 minūtes, un suns rūc un rej, un pieci asistenti guļ virsū, un tad noņem asins paraugu. Nu, tā ir realitāte," stāsta veterinārārste, dzīvnieku uzvedības speciāliste Jevgēnija Ostroga, “protams, ja ir laiks, es domāju, ka katram no mums ir daudz patīkamāk strādāt, ja mēs varam normāli sarunāt ar dzīvnieku, lai sunītis pierod, lai sunītis nebaidās, un tu vari pienākt klāt un darīt visu mierīgi."

"Un es domāju, ka liela atšķirība ir arī tām skolām, kurām cilvēks tic, ko cilvēki ir mācījušies. Jo ir tās, kas vairāk strādā ar kārumu un to, ka mēs mācām sunim kaut ko darīt. Ir tie, kas strādā ar to, ka suns pats izmēģina dažādu uzvedību, un mēs apbalvojam tikai to, kas mums der. Ir skolas, kur vairāk runā par to, ka sunītim jāliek elektriskās kakla siksnas vai žņaudzošas siksnas un cilvēkam jādominē pār suni. Es domāju, ka katrai teorijai ir tiesības pastāvēt, vienkārši mums katram jāizvēlas tas, kas ir tuvāks. Man vieglāk strādāt ir tad, ja mēs strādājam pozitīvi,” saka Ostroga.

Iepazīties ar veterināru

Veterinārārste arī stāsta par labo praksi, kā kucēnu pieradināt pie veterinārklīnikas: “Cilvēki citreiz paņem kucēnu, viņi nezina neko, viņi nāk aprunāties. Man ļoti patīk tādi cilvēki un tādi suņi. Viņi atnāk, nekas nav jādara, man nav jāsāpina tas dzīvnieks, nav uzreiz jādur mugurā kaut kādas šprices. Viņi tur kucēnu rokās, mēs runājamies, viņš pierod pie smaržām. Un tad varbūt mēs uzliekam viņu uz galda pirmajā reizē, varbūt ne. Ja viņš ir drošs un viņš grib ēst, un es gribu viņu pacienāt un viņš drīkst to darīt, tad mēs ēdam uz galda un spēlējamies drusciņ. Un viņi iet mājās.”

Taču ir arī gadījumi, ka nāk jau pieaudzis bailīgs, agresīvs suns, kuram ir nopietnas veselības problēmas. “Un es nevaru pateikt – ziniet, šodien mēs paēdīsim, paspēlēsimies un rītdien jūs nāksiet. Varbūt rītdien tā sunīša vairs nebūs. Tad ir uzpurņi, un saimnieki suni tur, un mēs mēģinām palīdzēt tam dzīvniekam,” stāsta veterinārārste.

Saimniekiem, kuri atved suni uz vakcināciju, Ostroga lūdz nākt ar dzīvnieku uz klīniku arī tāpat vien: “Atnāk ar saviem kārumiem, pabaro suni un aiziet prom. Ne visiem ir tam laiks. Bet, ja cilvēkiem ir laiks, viņi dzīvo netālu no klīnikas, tas ir superīgi, ja viņi to var izdarīt."

Ja suns izskatās nedrošs, pirmajā reizē nav pat obligāti iet iekšā klīnikā. To var izdarīt nākamreiz. Piemēram, atnāk un nosver suni. “Varbūt palūgt kādam no klīnikas personāla pacienāt suni. Ne vienmēr suns grib ēst, kad ir stresā. Līdz ar to ir jāredz tā robeža, līdz kurai mēs ejam tajās pirmajās reizēs,” stāsta Ostroga.

Veterinārārste gan iesaka pirms tam pārliecināties, ka klīnikā tajā brīdī nav kādu infekciju.

Saimnieki pārsvarā esot atsaucīgi un arī paši nāk ar kārumiem un kabinetā dod tos sunim, palūdz ārstei pacienāt suni, prasa, vai var nelikt suni uzreiz uz galda, bet palaist pastaigāt pa telpu, izošņāt visu un ļaut nomierināties.

"Protams, ir gadījumi, ka atnāk ar sunīti, kuram žņaudzoša metāliska siksna. Viņš sēž un sāk rūkt vai smilkstēt, un uz viņa uzbļauj. Un tad, kad es pajautāju, vai drīkst pacienāt – nē, nekādā gadījumā, jo viņš pieradīs ēst no svešiem un viņu saindēs. Bet, manuprāt, [..] arvien vairāk cilvēku grib suni – draugu. Ne tikai sev, bet arī citiem – kompanjonu, ar kuru tu vari iziet ārā, aizbraukt uz kafejnīcu, būt visur un tev nav jābaidās, ka suns nokodīs kādam roku,” saka dzīvnieku uzvedības speciāliste.

Ar suņa pacienāšanu ārste vēlas, lai klīnikas apmeklējums būtu maksimāli patīkama situācija dzīvniekam: “[Suns] zinātu, ka te baro un šeit ir forša vieta, te viņu pacienās, neko traku nedarīs. Suns saista vietu, smaržas ar kaut kādu situāciju.”

Jevgēnija Ostroga un suns Bronta

Pacietība un iedrošinājums

Bet palīdzēt vajag visiem suņiem, arī tiem, kuriem ārsta apmeklējums sagādā milzu stresu. Tad ārsti var sunim iedot nomierinošus līdzekļus, ar kuru palīdzību dzīvnieks kļūst miegaināks.

To daudz biežāk iesaka kaķu saimniekiem. Arī ārstes kaķis Ernesto Čegevara jeb Če ir viens no kaķiem, kuriem klīnika rada milzīgu stresu. "Mājās es varu viņam ielikt katetru vēnā, izdarīt visu. Klīnikā es nevaru viņam pieskarties. Nemaz. Es nevaru viņu izņemt no būra ārā. Parasti mēs ieliekam katetru mājās un iedodam narkozi, pirms ienākam klīnikā,” stāsta Ostroga.

Jevgēnijas Ostrogas kaķis Če

Viņai ir arī suns – Bronta, kuras dzīve cilvēku pasaulē nebija viegla, joprojām dažkārt nav. "Bronta man ir īpašs bērns. Toreiz [organizācija] "Dzīvnieku SOS" brauca uz dārziņiem, jo tur bija suņu bari, kas dzīvoja savvaļā. Viņa bija tāds mežonītis. Tad es viņu paņēmu sev. Es toreiz sāku mācīties Jelgavā [Latvijas Lauksaimniecības universitātes] pirmajā kursā, un viņa dzīvoja ar mani kopmītnēs. Viņa gāja uz lekcijām līdzi, tad mēs mācījāmies, kas ir apkārtējā pasaule,” atceras veterinārārste.

Jevgēnijas Ostrogas suns Bronta

Ostroga atzīst, ka darbā ar Brontas bailēm tika pieļauts daudz kļūdu: "Viņa bija ļoti bailīga, viņa baidījās principā no visa. Piemēram, no mašīnām. Tas, ko es mēģināju toreiz darīt, es mēģināju vest viņu pie mašīnas un parādīt, ka tas, lūk, nav nekas traks – redzi, nekas nenotiek. Un aiznest viņu bez maz vai līdz tai mašīnai un mēģināt viņai tur iedod kādu našķi. Loģiski, ka viņa neko neņēma – viņai bija paniskas bailes. Es arī neko neēstu, ja man būtu jāsēž, nezinu, blakus čūskai, no kuras man dramatiski bail. Es domāju, ja man toreiz būtu tādas zināšanas, kā ir tagad, būtu citādi. Bet, kā bija, tā bija, joprojām mēs esam kopā, Brontiņai būs 15 [gadu] novembrī, un tagad viņa ir ļoti pieklājīgs pilsētas suns."

Brontai ļoti nepatika, ka viņai pieskaras, to ar saimnieces palīdzību iemācījās. Video ārste kopā ar savu Brontu parāda, kā tikt līdz tam, ka suns ļauj nogriezt nagus, apskatīt ausis, zobus. Atslēga šajā gadījumā ir mazos gabaliņos saplucināts ēdiens – kamēr cilvēks sunim pieskaras, suns ēd no plaukstas.

Pārmaiņas var nebūt ātras, iespējams, nav jāmēģina uzreiz sunim pieskarties, tikai pietuvināt roku. Vajag laiku un pacietību. Šāda veida pieeja ir viena no suņu apmācības metodēm, kurā suns netiek sodīts par nepareizu darbību. Tā vietā ar uzslavu, prieku un atalgošanu tiek iedrošināts darīt tā, kā cilvēks vēlas.

Saimnieka atbildība

Ilze ir divu patversmē adoptētu suņu – Gretas un Cukura – īpašniece. Viņa izmēģinājusi dažādas suņu mācību metodes, līdz nonākusi pie pozitīvajām.

"Mēs [sākumā] izvēlējāmies variantu, kas ir tuvāk, mūsu pilsētā. Tika uzsvērts, ka sunim nepieciešama disciplīna: tiklīdz kaut ko dara nepareizi, siksna ir jāparauj. Nedrīkst ņemt no svešiem kārumus – par to vajag uzsist [sunim] pa degunu. Tajā brīdī tev, protams, liekas, ka tas nav pareizi, no otras puses – tu uzticies, ir šis speciālists, kas tev saka, ka tā vajag darīt. Tā bija viena no lielākajām kļūdām, kuru es sev nevaru tik viegli piedot,” stāsta Ilze.

Gretai pieaugot, sāka novērot agresiju pret citiem suņiem. “Viņa rej, uz divām kājām nostājas. Tādā agresīvā veidā parāda, lai tas suns nenāk klāt. [Darot to, ko treneris ieteica,] es viņai daru vēl sliktāk. Es viņu papildus satraucu. Tas vienkārši nestrādā,” stāsta saimniece.

Otrs suns – Cukurs – ir pilnīgi citādāks nekā Greta – bailīgs. "Viņš bija nedrošs, bija piedzīvojis vardarbību no iepriekšējā saimnieka." Arī ar Cukuru vēl izmēģināja Gretas sākotnējo mācību metodi, suns Cukurs to nespēja pieņemt. "Tajos brīžos, kad viņam kaut ko stingrāk teica, viņš vienkārši noslēdzās. Viņš vispār nereaģēja, nesaprata vairs vispār, ko tu gribi no viņa. Ar viņu tādā veidā neko nevarēja sarunāt,” stāsta saimniece.

Greta un Cukurs atpūšas

Ar Cukuru tagad viss ir diezgan vienkārši – viņš ēdiena dēļ ir gatavs uz visu. Pats iekāpj vannā, nogāžas uz zemes un ļauj griezt nagus, paies garām citam sunim un to pat nepamanīs, ja cilvēkam rokā būs kārums. Ar Gretu ir grūtāk – strādājot ar viņu, vajag ļoti garšīgus kārumus un vairāk laika.

Kopš saimniece sākusi pozitīvo apmācību, pagājuši seši mēneši. Ilzei ir skaidrs, ka darbs ar suni nekad nebeidzas: "Es gribu, lai suns dara kaut ko tāpēc, ka viņam tas patīk. Man ar viņu ir jāsadarbojas, nevis jābūt pretējās frontēs. Es jūtu, ka mūsu attiecības mainās. Arī ar Gretu – vairāk uzticas, pati meklē acu kontaktu. Suns zina, ka viņš nesaņems sodu, viņš zina, ka nāks un saņems tikai labo, palīdzēsi. Ja mēs varam viņam parādīt, kā darīt labāk, viņš arī mēģina to darīt."

Gretas un Cukura saimniece Ilze iesaka cilvēkiem iespējami daudz uzzināt par treneri, kas noskatīts suņa mācībām: kāda cilvēkam izglītība, ar kādām metodēm tiek strādāts, ko par treneri saka tie, kuri bijuši. Palūdziet atļauju klātienē bez suņa paskatīties, kā treneris strādā ar citu suņu saimniekiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti