Publiskajā telpā nav bijušas plašas diskusijas par globālo puķu biznesu un tā skeletiem skapī. Kas cilvēkiem, kuriem šis temats nav ikdienas aktualitāšu vidū, būtu par to jāzina un jāsaprot?
Lielākā daļa ziedu, ko šeit, Latvijā vai Eiropā, pērkam, nāk no jaunattīstības valstīm, piemēram, Kenijas, kas ir trešā lielākā ziedu eksportētājvalsts pasaulē. Kenijas situāciju pārzinu nedaudz labāk, jo esmu tur pabijis un par šiem jautājumiem interesējies.
Puķu bizness ir cieši saistīts ar dažādiem sociāliem, cilvēktiesību jautājumiem, ar vides piesārņojumu, ko rada šī ārēji it kā nevainīgā lieta – ziedu audzēšana.
Pēdējos aptuveni 10 gadus Kenijā šiem aspektiem pievērsts daudz uzmanības tāpēc, ka tur veidojas konflikti starp vietējiem iedzīvotājiem un puķu audzēšanas uzņēmumiem un darbiniekiem.
Mēs zinām, ka daudz ziedu nāk no Nīderlandes, bet patiesībā tā mūsdienās vairāk ir nevis ziedu audzētājvalsts, bet starpnieks, kur šie ziedi nonāk no citām pasaules valstīm, un tad no turienes tiek tālāk pārdoti. Galvenās lietas, par ko uztraucas Kenijā, ir ar ziedu biznesu saistītais milzīgais ūdens patēriņš.
Viens no lielākajiem ziedu audzēšanas punktiem ir pie Naivašas ezera, kas savulaik ir bijis putnu vērošanas punkts, bet pieaugošā ziedu biznesa dēļ ūdens līmenis strauji krities, ietekmējot gan putnu populācijas, gan arī zvejniekus, gan citas lietas. Tiesa, pēdējos gados ūdens līmenis ir atjaunots, veicinot ekosistēmas atjaunošanos.
Uztraukumu raisa arī dažādu pesticīdu, minerālmēslu un citu lauksaimniecības ķimikāliju radītais piesārņojums, jo daļa no šīm vielām tiek noskalota ezerā.
Piesārņojumu rada arī plastmasas lietojums – lauki tiek pārklāti ar plastmasas plēvēm, taču tās vairumā gadījumu pēc tam vienkārši tiek sadedzinātas turpat uz vietas atklātos ugunskuros, radot gaisa piesārņojumu.
Jautājumi ir arī par to, cik zinoši ir ziedaudzētavu darbinieki, lai sevi pasargātu no piesārņojuma, vai viņiem nodrošināti aizsardzības līdzekļi, speciālais apģērbs. Kopumā šajā reģionā strādā vairāk nekā 50 000 cilvēku no visas Kenijas, un ir aktuāli dažādi jautājumi – kādos mājokļos viņi dzīvo, kas notiek ar šo cilvēku ģimenēm un bērniem. Darbinieku vidū ir daudz sieviešu – ļoti samilzušas problēmas, kas saistītas ar seksuālo uzmākšanos.
Ko es kā cilvēks, kurš dzīvo Rīgā un vēlas kaut ko pasākt, lai tā neturpinās, varu darīt un par kurām puķēm man jādomā, kuras ir tās drošās un kuras tad labāk neiegādāties, un ko vispār darīt?
Pieļauju, ka lielākā daļa tulpju varbūt nāk no Eiropas, bet rozes un citi grieztie ziedi ir tie, kas parasti nāk no trešās pasaules valstīm.
Viens no veidiem, kā pārliecināties, vai ziedu audzēšanā un piegādes ķēdē ievēroti vides un sociālie standarti, ir dažādi marķējumi, jo ziediem, līdzīgi kā pārtikas produktiem, arī ir godīgās tirdzniecības marķējumi.
Diemžēl Latvijā tādus ziedus esmu redzējis reti. Piemēram, "ICA", kas ir veikalu tīkla "Rimi" īpašnieki, Skandināvijas valstīs pilnībā nodrošina ziedus ar šiem marķējumiem, taču Latvijā viņi šādu politiku nepiekopj.
Cik sen pasaulē par to runā? Jo daudz kas ilgu laiku ir norma, un tad kaut kādā brīdī notiek paradigmu maiņa, un normalitāte tiek pārskatīta.
Ētiskie aspekti Rietumu patēriņā aktualizējušies jau no 60. gadiem, no hipiju laikiem, kad uzmanība problēmām daudzās valstīs tika pievērsta, izvēršot šo preču boikotu. Vēlāk tika boikotēti arī konkrēti uzņēmumi par cilvēktiesību pārkāpumiem.
90. gados daudzi varbūt atceras kampaņas sporta modes biznesā, piemēram, "Nike" tika aktīvi kritizēts par dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem Āzijas valstīs, kā rezultātā uzņēmums mainīja savu stratēģiju un mēģināja laboties.
Šāda veida jautājumi vismaz pēdējos 50 gadus ir aktuāli, vismaz kaut kāda daļai sabiedrības. Kaut kādā mērā šie jautājumi pēdējos gados tiek arī integrēti lēmumu pieņemšanās atsevišķu uzņēmumu un valstu līmenī, tādējādi var teikt, ka atbildība, kas līdz šim tika pilnībā uzvelta konkrētam indivīdam un mājsaimniecībām, izdarot savas patēriņa izvēles, šobrīd jau pārdalīta ar atbildību korporatīvā, valsts pārvaldes līmenī.
Vai arī Latvijā valsts līmenī ir pieņemti kaut kādi normatīvie akti, kas veicina vai neveicina cilvēktiesību pārkāpumus Kenijā vai citās jaunattīstības valstīs?
Nē, Latvijā neesmu redzējis, ka to aktīvi kaut kādā veidā izmantotu, nav neviens īsti, kas par to iestātos. Globālā griezumā Ārlietu ministrija varētu būt tā, kurai vairāk būtu jāuzņemas šī loma, bet Latvijas gadījumā es to neesmu manījis.
Zinu, ka, piemēram, Igaunijā līdztekus citām Rietumeiropas valstīm tajā pašā iepirkumā diezgan aktīvi gan pašvaldību, gan valsts līmenī šie godīgās tirdzniecības principi tiek iestrādāti. Varbūt Latvijā trūkst sabiedriskā pieprasījuma, varbūt nevalstiskās institūcijas izdara nepietiekamu spiedienu. Šķiet, arī politiķiem pašiem nav bijis svarīgi pievērsties šiem jautājumiem.
Kā citās valstīs risina šo problēmu?
Lielākoties tā ir paļaušanās uz šiem marķējumiem. Ļoti daudzas tirdzniecības ķēdes savos veikalos apņēmušās tirgot tikai godīgās tirdzniecības ziedus. Tāpat zinu daudzas pašvaldības, kas Lielbritānijā, Nīderlandē un it sevišķi Vācijā savos iepirkumos integrē ētiskos apsvērumus un arī apņemas izmantot tikai ziedus, kas ir sertificēti ar godīgās tirdzniecības marķējumu.
Vai ir kaut kādi modeļi, kaut kādas idejas, kā to risināt citādi, ne tādā tik ļoti iznīcinošā veidā? Tā, lai mums būtu gan pārtika, gan kaut kāds prieks, bet tas nebūtu ar tādu ārkārtīgi negatīvu ietekmi principā uz mums pašiem?
Mūsdienu biznesam raksturīgās izstieptās piegādes ķēdes lielā mērā izraisa šīs problēmas, jo patērētājs ir ļoti attālināts no ražotāja.
Mums ir ļoti grūti iedomāties, saprast, kas tad tur īsti notiek un kādi ir tie apstākļi, kādas ir tās situācijas, tāpēc pirkt no vietējiem zemniekiem, vietējiem ražotājiem ir viens no veidiem, kā šos jautājumus var risināt.
Kā mēs pārtiku pērkam tiešās pirkšanas pulciņā, jo mēs gribam pārliecināties no kurienes mums tā pārtika nāk, tad ir jautājums, vai tie vietējie ražotāji var izaudzēt tos ziedus. Ļoti svarīgs aspekts ir cena, jo Kenija, Kolumbija, Malaizija un citas valstis, kur darbaspēka izmaksas ir ļoti zemas, spēj arī nodzīt cenas uz leju un ļoti lēti nodrošināt to skaistumu.
Bet vai tīri teorētiski ir kaut kādas sviras, kas to varētu mainīt, jo skaidrs, ka globālās piegādes ķēdes pastāv tieši tāpēc, ka ir grupas, kas ir atklājušas to efektivitāti, jo tas ir lētāk un izdevīgāk. Taču skaidrs, ka tas ilgtermiņā nav lētāk, jo kāds cits par to samaksā. Tajā pašā laikā daudzu globālo korporāciju gada budžets ir daudz lielāks par daudzu valstu gada budžetu – tad vai vispār ir kaut kādi mehānismi, veidi, kā to varētu mainīt?
Domāju, ka daudz jau mainās un uzlabojas. Tajā pašā Kenijā attiecībā uz dažādiem seksuālas dabas pārkāpumiem ir bijis diezgan liels progress, manuprāt, tieši tāpēc, ka ir bijuši vairāki skandāli, kas ir izskanējuši ne tikai Kenijā, bet arī Eiropā, kur ir gala patērētāji.
Iekļūstot tādā skandālā, uzņēmums riskē zaudēt līgumu ar kādu lielu tirdzniecības ķēdi.
Un tad jau arī šie uzņēmumi sāk vairāk uztraukties, piedomāt, meklēt idejas, kādā veidā viņi var kaut ko uzlabot un tādējādi soli pa solim situācija mainās un attīstās uz labo pusi.
Taču tajā pašā laikā uzņēmumiem jānotur arī konkurētspēja, zemā cena. Kā to izdarīt, ja visu laiku paaugstina standartus? Kā balons, kuram ir daudz caurumu, – mēs spiežam tos ciet, bet gaiss nāk ārā tāpat. Un, kā tu jau teici, lētā prece, ko mēs kā patērētāji gribam, ir tikai šķietami lēta, jo parasti tas nozīmē, ka kādam tajā visā procesā nav samaksāts – par vides piesārņojumu vai par padarīto darbu, kaut kādiem pārkāpumiem.
Varbūt ieskicējam to ainu soli pa solim visā ķēdes garumā – par visām blaknēm un cenām, ko maksā kāds cits, un izmaksām, ko sedz kāds cits.
Kenijas gadījumā jau minēju vairākas vides problēmas, tajā skaitā ūdens līmeņa svārstības Naivašas ezerā, mazinot zvejnieku iespējas nopelnīt sev iztiku.
Konkurencē par ūdeni zaudē arī citi apkārtējie iedzīvotāju, piemēram, masaji, klejotāju cilts, kas tajā reģionā dzīvo un gana lopus. Viņi ir ļoti atkarīgi no gruntsūdeņu pieejamības, ūdens trūkums spiež viņus pamest apgabalus, kur viņi dzīvojuši tūkstošiem gadu. Pamatmaksātāji ir vietējie iedzīvotāji, kuri pie it ne kā nav vainīgi, un viņi arī neko neiegūst no šī biznesa.
Un tad ir darbinieki, kas, no vienas puses, iet uz peļņu, uz algu, jo citas alternatīvas, kur strādāt varbūt nemaz nav, bet samaksā viņu ģimenes un bērni par to, ka neredz savus vecākus.
Tad vēl vides piesārņojuma radītās izmaksas, kas saistītas ar tām pašām lauksaimniecības ķimikālijām, kas pēc tam nonāk apkārtējā vidē un tajā pašā ezerā, un tālāk caur gruntsūdeņiem tas jau var nonākt pašā teritorijā.
Arī mēs kā patērētāji pesticīdus ziedos saņemam jau arī šeit uz vietas.
Ziedi tiek vesti ar lidmašīnu vai ar kuģi, un aviācijas ietekme uz klimata pārmaiņām arī ir ļoti liela, salīdzinot ar citiem transporta veidiem, tādējādi maksājam mēs un nākamās paaudzes.
Kā var atpazīt "Fairtrade" preces?
Ir vairāki godīgās tirdzniecības marķējumi, "Fair Trade International" droši vien ir plašāk pazīstamais.
Let's wrap up our week dedicated to women with a critical component of the #Fairtrade movement: our producers.
— Fairtrade Intl (@FAIRTRADE) March 12, 2021
From Kenya to Indonesia, here are four women producers sharing their experiences: https://t.co/NLWgFjR3Wa#IWD2021 #SDG5 #GenderEquality pic.twitter.com/KsF3RjUD90
Man diemžēl Latvijā gadījies vien pāris reizes atrast ziedus ar godīgās tirdzniecības marķējumu. Viena no tādām reizēm bija iepriekšējā mācību gada sākumā – pie skolas mazajā kioskā mēs atradām "Fairtrade" marķētas rozes. Bet tas nav tā sistemātiski, ka mēs zinām, ka varam aiziet uz kaut kādu vietējo veikalu un tur nopirkt godīgās tirdzniecības ceļā izplatītus ziedus.
Mēs varētu ieteikt lielveikalu ķēdēm, piemēram, "Maxima", "Rimi", "Stockmann", ka, tirgojot "Fairtrade" preces, tiem ir iespēja sevi pozicionēt kā sociāli atbildīgu uzņēmumu.
Pilnībā piekrītu, un man šķiet, tas ir arī veids, kā ziedu pasaulē daudz kas ir mainījies, jo šīm lielajām tirdzniecības ķēdēm ir gandrīz vai monopolistiska situācija tirgū. Piemēram, Latvijā "Rimi" un "Maxima" kontrolē turpat pusi no visa mazumtirdzniecības apjoma, un, ja gribi kaut kur kaut ko tirgot, tad tev jābūt šajās lielveikalu piegādes ķēdēs.
Ja izvirzītu prasību, ka šīs veikalu ķēdes tirgo tikai ētiskā un godīgā ceļā audzētus ziedus, tas uzreiz būtu liels spēriens visiem, kas [ziedus] piegādā, importē un ražo.
Tieši strādāt ar lielveikaliem, manuprāt, ir viens no tādiem prātīgākajiem darbiem. Patērētājs ikdienā vairāk kontaktējas ar lielveikalu, un tam varam prasīt – kāpēc nevaru te nopirkt ziedus, kas atbilst manām ētiskajām prasībām?
