Paņemot ģimenē dzīvnieku, jārēķinās ar atbildību daudzu gadu garumā. Tā, piemēram, šinšilas dzīvo pat līdz 25 gadiem, un meitenei, 15 gadu vecumā uzņemoties rūpes, var nākties savu dzīvi saskaņot ar šo dzīvnieciņu pat līdz 40 gadu vecumam. Tajā laikā meitene ne tikai pabeigs vidusskolu un augstskolu, bet var izveidot savu ģimeni un tikt pat pie mazbērniem. Tikmēr par dzīvnieciņu gadiem ilgi būs jārūpējas - gan dodoties komandējumos, gan ģimenes ceļojumos.
Katrā ģimenē reiz pienāk brīdis, kad bērns paziņo, ka viņš grib kaķīti, sunīti vai citu dzīvnieciņu. Šajā brīdī vecāki ir nopietnas izvēles priekšā - no vienas puses gribas bērnam sagādāt prieku. Arī rūpes par dzīvnieciņu mācīs bērnam būt patstāvīgākam, atbildīgākam, veidos viņa personību. No otras puses - tas ir liels risks. Var gadīties, ka bērns jau pēc dažām dienām zaudēs interesi par jauno mājas mīluli, tad visas rūpes gulsies uz jau tā aizņemtajiem vecākiem. Var izrādīties, ka izvēlētais dzīvnieks nebūt nav tāds, kā saimnieki sākumā iztēlojušies.
Dace un Marta nebija iesācējas dzīvnieku turēšanā, viņām jau bija pieredze. Tad tika pieņemts lēmums par jauna dzīvnieciņa iegādi. Tika meklēts bērniem draudzīgs, mīļš un pūkains, tāds, ko var paņemt rokās. Rakstā bija teikts, ka burunduks ir mīļš un draudzīgs, ka visi burunduku īpašnieki ir laimīgi un priecīgi. Sākumā tā arī bija. Bet tad Martai vajadzēja uz nedēļu aizbraukt uz bērnu nometni.
Pēc atgriešanās burunduks uzvedās pavisam citādi. Dace konsultējās ar ekspertiem, taču arī viņi tā īsti nevarēja pateikt, kas mainījis burunduka uzvedību. Iespējams, bezmiegs. Proti, dabā burunduki guļ ziemas miegu, bet dzīvoklī viņš to, protams, nedara, tāpēc dzīvnieciņš ir neierastos apstākļos, stresā.
Patversmes "Dzīvnieku draugs" darbiniecei Laurai Karnītei līdzīgi stāsti ir ikdiena - pie patversmes durvīm atkal ir atstāts trusis. Pirmajā brīdī šķiet neticami, kā kaut ko tik jauku var pamest, bet trusim ir diezgan spēcīga smaka, viņš rada ļoti daudz atkritumu, grauž visu pēc kārtas, truši ir jūtīgi pret ādas slimībām, tāpēc diezgan bieži slimo.
Iegādājoties lielākus dzīvniekus - suņus vai kaķus, cilvēki parasti izvēlas vizuāli - pērk tajā brīdī populārākās šķirnes, neiepazīstoties ar šķirnes aprakstu un īpatnībām.
Tieši tas pats attiecas arī uz čivavām, Jorkšīras terjeriem. Sabiedrības dāmas viņus sēdina rokassomiņās un apkarina ar briljantiem, bet patiesībā viņi nav nekādi dīvāna sunīši, bet žurku mednieki. Viņi mēdz būt agresīvi.
No cilvēku nezināšanas bieži ciešot arī šinšilas. Cilvēki iedomājas, ka iegādājas ko žurciņai līdzīgu, taču šinšila dzīvo 25 gadus.
Tas nozīmē, ja 15 gadus veca meitene sev iegādājas šinšilu, tad viņa faktiski sev izvēlas dzīves draugu. Par šinšilu viņa varēs beigt rūpēties tikai 40 gadu vecumā, tad, kad viņai jau varbūt būs mazbērni.
Jo dzīves gājums - vidusskola, augstskola, pirmās laulības, otrās laulības, bērni, mazbērni, visi ceļojumi un komandējumi – pilnīgi viss būs jāsaskaņo ar šinšilu.
Kā pirmo dzīvnieciņu Laura Karnīte iesaka žurciņu. Vēl cilvēki bieži aizmirst, ka dzīvnieciņš ir jābaro un jākopj pēc iegādāšanās un arī tas maksā naudu. Viņam vajadzīgs būris, pārtika, guļvietas siens, tualetes granulas, kāda spēļmantiņa - tas viss maksā naudu.
