Latvijas dienasgrāmata

Cilvēku jūtu impērijas iekarošana jeb psihoterapeita tapšana

Latvijas dienasgrāmata

11. un 18. novembris dažādos laikos. Dainis Īvāns pārlapo savu un krustmātes dienasgrāmatu

Septiņi stāsti par patversmes "Ulubele" iemītniekiem

Diāna Elekse: Stāstot par dzīvniekiem patversmē, nevar nerunāt par viņu saimniekiem

Parasti šeit es jūs iepazīstinātu ar mūsu raidījuma varoni, stāstītu, cik krāsaina vai pelēka ir bijusi viņa nedēļa. Bet šoreiz raidījums būs mazliet citādāks. Raidījuma centrā nebūs cilvēks - lai gan stāstus vārdos, protams, ietērps cilvēks - bet gan dzīvnieku patversmes suņi. Šim Latvijas Radio raidījumam „Latvijas dienasgrāmata” izvēlējos doties uz Ulubeli, kur ik dienas uzturas ap 500 dzīvnieku.

Ierodoties Ulubelē, mūs uzreiz sagaida sunene Rekse. Es izvelku no kabatas kārumus, bet Rekse tos izbrāķē. Viņas deguns jau zina, ka manai pavadonei Diānai Eleksei, kurai uzticēts dalīties ar suņu stāstiem, kabatā ir kas garšīgāks – cīsiņi. Saņēmusi gardumu, Rekse dodas tālāk. Viņa ir vienīgā no patversmes suņiem, kuram atļauts brīvi pārvietoties pa teritoriju, viņa visus sagaida, apošņā un uzpasē.

Pārējie suņi atrodas voljēros – lielākā daļa tos dala savā starpā, bet ir suņi, kuri dzīvo vieni paši. Ir tādi, kuri, ieraugot cilvēku, priecīgi luncina asti un glaužas pie voljēra sienas, aicinot ciemiņu pakasīt viņam muguru. Ir tādi, kuri turas no cilvēka pa gabalu. Par katru no viņiem pie voljēra piestiprināta informācija – fotogrāfija, patversmes dotais vārds, vieta un laiks, kad suns atrasts.

Pie dusmīgākajiem suņiem arī pielikts brīdinājums “Uzmanību - kožu!” vai “Īpaši socializējams”. Iemesli dažādi – daži no suņiem visu dzīvi pavadījuši uz ielas un no cilvēkiem baidās. Citi no cilvēkiem baidās, jo visu mūžu ir ar tiem dzīvojuši. Daži iemācās no jauna uzticēties, citiem ar to iet grūtāk.

“Parasti cilvēkiem šķiet, ka patversme - tie ir dzīvnieki: suņi, kaķi, varbūt kāds trusis vai papagailis. Bet patiesībā es gribu teikt, ka dzīvnieku patversme ir stāsts par cilvēkiem," uzskata Diāna Elekse. "Aiz katra no šiem 500 dzīvniekiem, kas šeit ir nonākuši un palikuši, stāv kāds cilvēks. Iespējams, pat vesela ģimene, kuriem ir bijis vienalga, kuriem ir bijis kāds iemesls, kāpēc viņiem šķiet, ka var atstāt savu suni patversmē. Tātad viņu rīcības vai bezdarbības rezultātā suns vai kaķis ir nonācis un palicis patversmē. Mēs nevaram atraut tos stāstus par dzīvniekiem un nerunāt par viņu saimniekiem. Katram no dzīvniekiem, kas šeit nonāk, ir savs liktenis ne tik daudz viņu pašu vainas dēļ, bet viņu saimnieku vainas dēļ,”

Suņu Ulubelē ir aptuveni 200, tāpēc izstāstot, ka raidījumam vajadzīgi septiņi stāsti septiņām dienām, Diānu nostādu grūtas izvēles priekšā, jo stāsts ir katram no suņiem un kaķiem, kas šeit nonācis.

Piemēram, Bumbiņreksis patversmē dzīvo vairāk nekā desmit gadus un brīvprātīgos sagaida, padodot bumbiņas. Čelsija ir viena no mīlīgākajām patversmes suņu dāmām. Viņa viesus sagaida, kautri pieklibojot pie žoga. Un vēl un vēl, un vēl. Bet vieta tikai septiņiem stāstiem.

Trīs alabaji jeb Vidusāzijas ganu suņi

Skaisti lieli šķirnes suņi, kas visiem patīk un piesaista uzmanību, bet ir nonākuši patversmē un šeit arī palikuši. Kāpēc?

Stāsts ir gan bēdīgs, gan dusmas raisošs. Šie suņi uz ielas tika atrasti apmēram pirms pusotra gada. Ķērājiem aizbraucot pie suņiem, izrādījās, ka viņiem ir saimnieks, kurš tika arī atpazīts.

Kad patversme sazinājās ar saimnieku, viņš pateica - man šie suņi nav vajadzīgi, viņi ir pārāk veci. Labi vien ir, ka viņi pie jums patversmē, man būs jauni. Šie ir par vecu, lai būtu vaislas suņi.

Suņi visu dzīvi tika  izmantoti pavairošanai un, sasniedzot vecumu, vairs nevienam nebija īsti vajadzīgi. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ šobrīd pret saimnieku neko uzsākt nevar, bet visi trīs skaistie milzeņi ir patversmē. Viena ir 14 gadus veca mīļa un maiga rakstura omīte, kurai ir grūti paiet un ir problēmas ar kājām. Sunei ir daži brīvprātīgie draugi, kas regulāri brauc pie viņas ar gardumiem un dažādiem vitamīniem. Tomēr vecumdienas viņai jāpavada nevis mājās, bet patversmē.

Kašķītis jeb Roko

"Mēs runājam par to, ka nezinām, kāda bijusi šī suņa vai kaķa iepriekšējā dzīve. Mēs viņu ieraugām vai iepazīstam tajā brīdi, kad atrasts uz ielas vai nonācis patversmē. Tā ir arī ar sunīti, ko sauc par Roko, bet kādreiz viņam bija vārds Kašķītis," stāsta Diāna.

Roko tika atrasts pirms divarpus gadiem - mazs, vecs suņu vecītis, no kura bija palicis vairs tikai skeletiņš pilnīgi bez vilnas. Suņa ādiņa bija visa noklāta ar kašķa krevelēm. Piedevām sunītim bija audzējs sēkliniekos, kas bija tik milzīgs, ka vilkās pa zemi.

Kašķītis jeb Roko

Ļoti daudzi, ieraugot viņu, teica - beidziet mocīt dzīvnieku, varbūt šis ir tas brīdis, kad vajadzētu iemidzināt. Bet bija labā ziņa - par spīti tam, ka Kašķītis bija briesmīgā izskatā, sliktā veselības stāvoklī un ļoti baidījās no cilvēkiem, viņam bija laba ēstgriba, un viņš visādos veidos parādīja, ka ir gatavs cīnīties par sevi. "Sapratām, ja viņš ir gatavs, mēs arī esam gatavi. Tā tobrīd Kašķītis, tagad Roko, tika pamatīgi ārstēts, jo kašķi, tik ilgstoši ielaistu, nebija viegli izārstēt," stāsta Diāna.

Nav skaidrs, ko domājuši cilvēki, kuriem šis suns piederēja. Tā nolaist suni, tas ir vairāku gadu jautājums, nevis mēneša vai pāris. Turklāt Roko nebija jauns, viņš tobrīd bija vismaz desmit gadu vecumā - tātad visu mūžu nodzīvojis kopā ar cilvēkiem, kuriem pilnīgi vienalga par suņa izskatu vai sāpēm, kuras dzīvniekam sagādā milzīgais audzējs un iekaisusī āda.

"Reizēm, nonākot patversmē, suņa dzīve mainās tikai uz labu. Tagad viņš ir apvēlies, omulīgs suņuks, kurš priecīgi tek pretī cilvēkiem. Jā, viņš nekad nebūs tik drošs kā pārējie, jo desmit gadi, ko viņš ir nodzīvojis tādās mājās, ir ilgs laiks. Šeit, patversmē, viņš ir ļoti mainījies raksturā, ir daudz drošāks, priecīgs, ticis pie smuka kažoka. Viņam nav sajūtas, ka viņš ir nevajadzīgs un pamests, viņš ir sava veida voljēra pieskatītājs un šefs," atzina Ulubeles pārstāve.

Rufuss

Tie, kas sociālajos tīklos seko līdzi likteņa varā pamestu dzīvnieku stāstiem, zina Rufusu - suni, kas nonāca patversmē pirms apmēram mēneša. Arī šeit bija līdzīgs stāsts - izģindis skelets, pilnīgi pliks ar krevelēm un vātīm apaudzis suns. Grūti bija pat pateikt, kas tā par šķirni un cik liels dzīvnieks ir, jo suns bija sarāvies kā mūmija.

Galu galā izrādījās, ka tas ir šķirnes suns - šņaucers ar visiem ciltsrakstiem. Bezatbildīgie saimnieki dzīvnieku bija atstājuši tik bezpalīdzīgā stāvoklī, ka dzīvnieks nespēja pastāvēt pats par sevi. Šobrīd tiek darīts viss, lai suni atkoptu, lai viņš atgūtu svaru, izārstētu ādas slimību, kas ir ne tikai briesmīgi ielaista, bet arī lipīga.

Rufuss

Latvijas Radio viesošanās laikā varēja redzēt, ka Rufuss pamazām sāk atkopties, atgūt izskatu, noskaņojumu un raksturu. Šim stāstam beigu vēl nav. "Redzēsim, kā ies. Nevaram vēl priecāties, ka viss ir kārtībā, ja suns ir tik tālu nobadināts un novārdzināts. Vēl var būt daudzas un dažādas problēmas," sacīja Diāna.

Reiss

Reiss nonāca Ulubelē šajā vasarā. Dzīvnieku policijas pārstāve patversmi informēja, ka kaimiņu mājās saimnieks cietsirdīgi izturas pret suni un to sit. Suns sasists tik tālu, ka apkārt staigājis asiņainu galvu. Suns nācis pie žoga, un bijis redzams, ka viņam zobi karājas pa muti ārā.

Nekavējoties tika izsaukta pašvaldības policija, kas suni nogādāja klīnikā. Pēc ilgākas apskates un rentgena ārsti pateica, ka Reisam vairākās vietās ir lauzts žoklis. Visticamāk, saimnieks viņu bija sitis ar dzelzs stieni. Kad suni atveda uz patversmi, viņš bija negatīvi noskaņots pret cilvēku - rūca, rādīja zobus un šķita, ka nelaidīs nevienu sev klāt. Pagāja laiks, līdz Reiss saprata, ka cilvēki var būt arī labi - var ne tikai sist, bet arī pabarot, samīļot un parūpēties.

Tagad Reiss ir omulīgs un priecīgs suns, kuram viss ir veiksmīgi sadzijis.

"Jāpievērš uzmanība viņa veselībai, bet izskatās, ka Reiss ir piedevis cilvēkiem. Viņš ir sapratis, ka cilvēks ir mīlestība. Nezinu, kā būtu, ja parādītos iepriekšējais saimnieks, un es ļoti ceru, ka nekad viņu sastapšanās nenotiks, bet šis ir gadījums, ka viņam nākamā dzīves pieredze būs daudz labāka nekā iepriekšējā," teica Diāna.

Džīna

Džīna nonāca Ulubelē kā kucēns. Viņas mamma pēc dzemdībām nomira, atstājot dažas dienas vecus kucēnus. Mazie nonāca patversmē, kur Džīnas brāļi un māsas izauga par lieliem, skaistiem un staltiem suņiem.

Džīna

"Ar Džīnu bija tā, ka kaut kur divarpus mēnešu vecumā viņa pamodās, un viņas pakaļkājas bija paralizētas. Mēs nevarējām saprast, kas noticis. Tika veiktas visas iespējamās analīzes, bija ārstu apskates, paralīzei nebija nekāda pamata. Bija ļoti skumji skatīties, kā mazs, ļoti zinātkārs un priecīgs kucēns velk savu pakaļpusīti. Viņa nevarēja paiet ar priekšējām kājiņām, pakaļkājiņas kā divi kociņi vilkās līdzi. Nekas nebija zudis no viņas zinātkārās dabas, bet viņa to nevarēja apmierināt, skrienot, apskatoties," atminas Diāna.

Gāja laiks, ārsti nevarēja vienoties, ko darīt. Pēc vairākiem mēnešiem parādījās piedāvājums pamēģināt adatu terapijas kursu. Ulubeles pārstāve saka, ka adatu terapija bija tā, kas Džīnu piecēla kājās. Jau pēc pirmās reizes bija fantastisks efekts, patversmē redzējuši, ka viņa var pacelties, iztaisnot muguriņu un nostāvēt uz pakaļkājām.

Šobrīd Džīna staigā un iet pastaigās. Viņai  gan kājās jāvelk īpaši zābaciņi, un savas fiziskās formas dēļ Džīna nekad nebūs tāds pats suns kā pārējie. "Bet, kā sakām, ja kaut kas tiek atņemts, kaut kas tiek dots. Viņai ir fantastika gudrība un viedums, viņa ir ārkārtīgi orientēta uz cilvēku, viņai ļoti patīk cilvēki. Viņa ir ļoti smuka un mīļa."

Džīnu adoptēt var tikai tajā gadījumā, ja nākošais saimnieks nodrošina visus apstākļus, kādi sunei ir patversmē. Džīnai ik nedēļu vajadzīga adatu terapija, speciālas nodarbības katru dienu, un pastaigās jāvelk īpašie zābaciņi. Tāpat viņai vajadzīga īpaša pārtika un vitamīni. Arī dzīves apstākļiem ir jābūt tādiem, lai nav jākāpj pa kāpnēm katru dienu un lai kompānijā nav aktīva suņa, kas mudinātu uz aktīvu skriešanu un dauzīšanos.

Patversmes seniori

Nedēļas nogale veltīta patversmes senioriem, kuru šeit netrūkst. Mazāko senioru voljēri mazliet atšķiras no citiem - tur ir salikti daudzi dīvāni, kas noklāti ar siltiem plediem. Gandrīz kā mājās. Bet tikai gandrīz.

Diemžēl cilvēki uzskata, ka dzīvnieki ir lietas, kuras var paņemt, kad ir vajadzīgas, un izmest ārā, kad vairs nevajag. Vistrakāk ir tad, ja cilvēks daudzus gadus nodzīvo kopā ar suni vai kaķi, bet, kad dzīvnieks kļūst vecs, bezspēcīgs, viņam sākas veselības problēmas, prasās lielāka vai īpaša aprūpe, tiek aizvests kaut kur patālāk no mājas un izmests ārā.

Senioru māja

"Ļoti bieži patversmē nonāk gados veci dzīvnieki. Mēs varam tikai zīlēt, vai saimnieks viņu vienkārši ir pametis un negrib vairs redzēt, vai arī viņš ir aizgājis no mājas un nevar atrast ceļu atpakaļ," teica Diāna.

Cilvēkiem ir iesakņojies mīts, ka veci suņi aiziet nomirt. Ja tā būtu patiesība, patversmes nebūtu pārpildītas ar opīšiem, senioriem, kuri it kā ir aizgājuši nomirt, bet patiesībā vienkārši nav varējuši atrast ceļu atpakaļ. Veciem dzīvniekiem ir tādas pašas problēmas kā cilvēkiem. Viņiem zūd atmiņa, zūd maņas, slikti dzird, slikti redz un saož. Reizēm gadās, ka sunītis apmaldās vai apjūk takās, kur viņš visu mūžu ir staigājis. Viņam šķiet, ka viņš iet uz mājām, bet patiesībā iet pilnīgi pretējā virzienā. Diemžēl saimnieki viņu nemeklē, domādami: "ak, aizgāja nomirt".

Ja suns ir nonācis patversmē, viņš noteikti vairs nevar aiziet uz mājām. Vēl ļaunāk - viņš nevar pateikt, ne kā viņu sauc, ne kur dzīvojis, ne kas ir viņa saimnieks. Suns patversmē raud un pārdzīvo. Iespējams, bēdājas arī saimnieks. Taču viņi tā arī nesatiekas, jo cilvēkam neienāk prātā, kur viņiem jāmeklē savs pazudušais dzīvnieks.

Tā pie mums ir nonākuši daudz opīši. Peksis, vecs, vecs taksītis, kas atrasts uz ielas, pa pusei akls, nedzirdīgs, bet pietiekami mundrs, lai izietu pastaigā, un pietiekami skumjš, lai saprastu, ka viņš vairs nav mājās, ka nav vairs saimnieka. Kāpēc saimnieks viņu nemeklē, mēs to varam zīlēt.

Līdzīgs ir Ulbrokas dīķī iekritušā opīša, kas patversmē ieguvis vārdu Nemo, stāsts. Suns gāja padzerties vai arī tika iegrūsts dīķī. Tā kā dīķim bija stāvas malas, viņš ar savām vecajām kājiņām neesot varējis vairs tikt ārā un ar pēdējiem spēkiem cīnījās, lai nenoslīktu. Laimīgas sagadīšanās dēļ garām gāja cilvēki, kas nepalika vienaldzīgi, ieleca dīķī, izvilka opi ārā un atveda uz patversmi.

Upesciema opis Nemo

Par spīti tam, ka Ulbroka ir dažu soļu attālumā no patversmes, ka gan Cilvēcības skoliņas bērni, gan brīvprātīgie līmēja sludinājumus apkārtnē, neviens nav pieteicies, ka tas ir viņa suns. Vai nu saimniekiem ir vienalga, vai viņš ir priecīgs, ka vecais, uzticamais draugs ir nonācis patversmē. Ko pārdzīvo šis Ulbrokas opis, ko viņš domā par saviem saimniekiem, kā viņus gaida, to mēs nezinām.

Ulbrokas opis Nemo ir skumjākais no visiem suņiem, ko Latvijas Radio redzēja patversmē. Parasti suņi reaģē uz cilvēka klātbūtni – citi nāk klāt, citi rej, citi slēpjas. Bet, pieejot pie Nemo voljēra, - nekā. Suns pat nepacēla galvu.

Fredo un Liza

Ja sakām, ka patversme ir pārceltuve starp slikto pagātnē un labo nākotnē, cerot, ka tā ir salīdzinoši īss brīdis, ir gadījumi, kad patversmē suņi un kaķi paliek ilgu laiku. Tā ir gadījies Fredo un Lizai, kas Ulubelē dzīvo jau 11 gadus. Viņi ir vieni no pirmajiem Ulubeles iemītniekiem, taču viņiem vienkārši nav paveicies, un patversmes apmeklētāji viņiem paiet garām. Varbūt iemesls tāds, ka Liza ir kautrīga, bailīga, viņa nekad neskries pretī pirmajam atnācējam, ar viņu ir jāiedraudzējas un jāiepazīstas. Ne visi ir gatavi ziedot laiku, lai iepazītos ar suni pirms vešanas mājās.

Tāpat kā cilvēki ir dažādi, arī suņi un kaķi ir dažādi. Tie ir gan introverti, gan ekstraverti. Arī tādi, kuriem vajadzīgs laiks, lai  iepazītos, lai uzticētos, lai saprastu -, jā, tu esi mans cilvēks. Ne tikai, lai cilvēkam būtu laiks saprast, jā, tas ir mans suns.

Liza ir tāda, kas varbūt aizies maliņā, noslēpsies, neskries pretī. Fredo ir ļoti komunikabls, viņam patīk bērni, bet arī viņam visi ir pagājuši garām. Šobrīd var teikt, ka abi ir opīša statusā. Seniori, kas vecāki par astoņiem gadiem. Cilvēki ļoti bieži, ejot garām senioru voljēriem, novēršas, domā, ai, tie jau patversmes inventārs.

"Cilvēki šajā gadījumā vairāk pažēlo sevi, nevis opīšus. Cilvēki domā, cik tad nu viņi ilgi dzīvos, pēc dažiem gadiem aizies, tad man būs sevis ļoti žēl, viņu žēl. Nepadomājot par to, ka tie divi, trīs gadi būtu brīnišķīgs kopābūšanas laiks un to jūs uzdāvināt viņiem. Tas ir daudz vairāk vērts nekā tās asaras pēc tam," sacīja Diāna.

Rakstot šīs rindiņas un veidojot scenāriju, man pie kājām laiski guļ abi mani suņi. Mazliet izlutināti. Vienmēr gaida, kad kāds no saimniekiem dosies ledusskapja virzienā. Vai viņiem ar mani ir paveicies? Nezinu, bet man noteikti ir paveicies ar viņiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti