Jūras dzelmē gan sprāgstvielas, gan bīstamie ķīmiskie ieroči
Šajā nedēļā Lietuvā, Palangā, norit Eiropas Komisijas rīkotā starptautiskā konference par piesārņojumu Baltijas jūrā, kur viens no apspriežamajiem jautājumiem ir tieši jūrā nogremdētā munīcija. Tā jūrā nonākusi Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, bet kādi tieši ir šie objekti, kādā veidolā tā munīcija tur atrodas – kastes vai vienkārši izbārstīti artilērijas šāviņi, bumbas, granātas?
Anda Ikauniece: Tas ir laikam tas, kas ir vislabāk zināms. Formāts ir bijis gan munīcija kastēs, gan tāpat, bet pārsvarā tās ir bijušas aviācijas bumbas, un lielākā daļa ir bijuši tā saucamie konvencionālie ieroči, artilērijas šāviņi. Tur ir vienkārši pulveris un masa, kas sprāgs.
Taču ar konvencionālo munīciju arī ir problēmas, jo tai viens no palaišanas aģentiem ir dzīvsudrabs, kurš ir viens no toksiskākajiem metāliem, jo, kļūstot par organisko formu, dzīvsudrabs ir ārkārtīgi toksisks un bīstams ādai, redzei, zarnu traktam, rada neiroloģiskus traucējumus. Ne velti dzīvsudraba samazināšanai ir veltīta vesela konvencija. Tādā ziņā tie konvencionālie ieroči arī nav tikai tādi sarūsējuši metāla gabaliņi.
Kāds vēl ir tas ķīmiskais sastāvs šajā nogremdētajā munīcijā, kā tas reaģē ar ūdeni, proti, vai kaut kas jūrā arī tiek neitralizēts vai viss ir kaitīgs?
Vajadzētu izšķirt konvencionālos jeb parastos ieročus no ķīmiskajiem ieročiem par kuriem savukārt ir zināms, ka to Baltijas jūrā ir no 45 līdz 62 tonnām, un to nogremdēšana turpinājusies vismaz līdz septiņdesmitajiem gadiem, un par Padomju Savienību klīst runas, ka arī astoņdesmitajos gados.
Ķīmiskajā munīcijā vislielākās bažas ir par sinepju gāzi jeb iprītu, kas arī rada iedarbību uz redzi, ādu un neiroloģiju, un tie ir stipri apdegumi un funkciju traucējumi. Tas ir lielākais bieds, bet ir arī trinitrotoluols vai tas, ko pazīstam kā TNT, un vēl dažas vielas, kuras ir mazākās koncentrācijās un ūdens vidē vairāk tiek neitralizētas un neizplatās tik ļoti kā dzīvsudrabs. Taču iprīts, jā, tas veido savienojumus, veidojas arsēna savienojumi, kas ir toksiski.
Nogremdēšana notikusi nu jau vairāk nekā pirms 50 gadiem, un čaulas no metāla tagad korodē, rūsē un jūk ārā.
Tas jau rada tās bažas, ka tā vielu koncentrācija jūras vidē var palielināties.
Baktērijām iespēja uzēst, bet daudz jautājumu par ietekmi uz jūras ekosistēmu
Tad cilvēkam tas tiešais kaitējums ir apdegums, par ko ir bijušas arī ziņas, ka zvejnieki no citām valstīm ir guvuši apdegumus saskarsmē ar šo munīciju. Bet kādi ir kaitējumi tieši jūras ekoloģijai?
Vairums kaitīgo vielu principā ūdenī ir tik mazās koncentrācijās, ka cilvēkam tiešais kaitējums būs ļoti reti, nu, tiešām tad, ja izvelk šo šāviņu nelaimīgā kārtā.
Taču šie savienojumi akumulējas barības ķēdēs un,
ja šī akumulācija ir pietiekami augsta un viela ir toksiska, tad kaut ko no barības ķēdes tas var izjaukt, un tur ir tā lieta, kas nav vēl skaidri zināma.
Ir daži pētījumi Baltijas jūrā par to, ka novērota paaugstināta koncentrācija, šķiet arsēna savienojumiem, zivīs un gliemenēs, kas ir atradušās tuvu šīm munīcijas nogremdēšanas vietām, bet pētījumi ir veikti mazāk nekā pirms 10 gadiem, tāpēc mums nav tāda skatījuma laikā, kas ir noticis vai kas ir mainījies. Mums ir teorētiski pieņēmumi.
Baltijas jūrā ir diezgan maz sugu, jo sāļums, īpaši Latvijas ūdeņos, ir ne šāds, ne tāds. Tāpēc mums jau ir piemēri ar to pašu mencu, ka, ja mēs tai jau tā sliktos dzīves apstākļus pasliktinām ar toksiskām vielām, tad mēs vienkārši varēsim tikai sūdzēties, ka nozvejas arvien krītas un jūra nekļūst tīrāka.
Tāpat, piemēram, gliemenēm, kurās ir konstatēti šie arsēna savienojumi, ja tas kaut kā izmaina to spējas kaut ko darīt, tad kāpēc mums tas ir svarīgi, – jo gliemenes ir vieni no galvenajiem jūras pašattīrīšanas veicējiem ekosistēmām un, ja šī funkcija nedarbojas, tad, nu, ļoti slikti, es teiktu, un nevienas attīrīšanas iekārtas to neglābs.
Vai ir kādas aplēses par to, cik daudz un cik ilgi šis piesārņojums jau ir līdz šim akumulējies kādās barības ķēdēs?
Lielākā problēma, ka mums nav īsti zināms, kādā ātrumā tās vielas izdalās no korodējošām munīcijas čaulām.
Ir skaidrs, ka piecdesmitajos gados ietekme vēl bija nekāda, tad nākamais vilnis arī astoņdesmitajos gados no tiem šāviņiem, kas nogremdēti septiņdesmitajos gados, tā ietekme arī vēl bija nekāda. Kurā brīdī, kādā ātrumā – tie visi vēl ir neatbildēti jautājumi.
Ir gan domas par to, ka klimata izmaiņas, kas saistās ar ūdens temperatūras paaugstināšanos, veicinās munīcijas koroziju un vielu izdalīšanos.
Taču, no otras puses, ja tur tajos ķīmiskajos sastāvos ir organiskās vielas, ir novērots, ka baktērijas jau piemērojas un spēj to patērēt un veidot savu biomasu, izmantojot šīs ķīmisko aģentu vielas.
Baktērija to uztver kā iespēju uzēst, un tas dod iespēju tai radīt tūkstošiem citu baktēriju.
Un tomēr tā ir baktēriju biomasa, kas var iesaistīties tālāk barības ķēdē, un tas toksiskais savienojums būs jau pārveidots, tas vairs nebūs akūti toksisks vai nebūs vispār vairs toksisks.
Bet tas, ka šīs baktērijas savairojas vairāk, tas rada jaunu slodzi jūrai?
Tas, protams, atkal ir jautājums, vai tas radīs izmaiņas barības ķēdē, par ko mēs patlaban varam tikai raustīt plecus un teikt "varbūt".
Bet katrā ziņā tiek uzskatīts, ka lielāka baktēriju biomasa jūrā ir mazāks kaitējums nekā tās tieši toksiskās vielas.
Par savu jūras daļu mums jārūpējas pašiem
Tad šobrīd labākais risinājums ir šīs nogremdētās munīcijas izcelšana ārā no jūras?
Varētu teikt, ka par to domas dalās. Tā kā es esmu diezgan piesardzīga šajās lietās, tad es labprāt tomēr gribētu noskaidrot vēl vairākus jautājumus, kas attiecas uz Latvijas teritoriju un tiem apstākļiem, kuros Latvijas teritoriālajos ūdeņos šīs bumbas ir nogremdētas, pirms mēs kaut ko ceļam laukā.
No praktiskā viedokļa tajās vietās, kur šīs bumbas ir salīdzinoši sekli iegremdētas un ir risks tās aizķert ar zvejas rīkiem vai nepieciešams kaut ko būvēt iekšā jūrā, tad tur, iespējams, ir nepieciešama šī celšana ārā un neitralizācija, bet tas ir ļoti dārgs pasākums.
Vācija ir pirmā valsts, kura šim mērķim ir atvēlējusi 100 miljonus eiro, lai uzsāktu aktīvu jūras atveseļošanu un munīcijas neitralizāciju.
Visā Baltijas jūrā vai tikai Vācijas teritoriālajos ūdeņos?
Savos ūdeņos. Mēs katrs rūpējamies par savu pagalmiņu, un Vācijai ir daudz šīs munīcijas, gan Ziemeļu jūrā (kopumā vairāk nekā miljons tonnu), gan Baltijas jūrā (kopumā 300 000 tonnu).
Vai vajadzētu būt šādām robežām, runājot par jūras attīstīšanu, vai tomēr jābūt starptautiski lielākai sadarbībai?
Jā, protams, mēs mēģinām jūru apsaimniekot, kaut kā vienojoties, bet tā darīšana vai nedarīšana ir atkarīga no katras nacionālās valsts. Būtu ērti, ja kāds atrisinātu visas problēmas mūsu vietā.
Taču, ja Latvijā par to ir tikai runāts un domāts, bet darīts lāgā nav nekas, tad tas ir uzdevums mums pašiem.
Par savu jūras daļu mums jārūpējas pašiem, lai arī cik ļoti tā nebūtu saistīta ar visu pārējo jūru.
Baltijas jūrā munīciju gremdēja gan Vācija, gan Padomju Savienība. Kuras ir ar munīciju vispiesārņotākās vietas Baltijas jūrā?
Tā ir Bornholmas ieplaka, kur tā dziļākā vieta ir pāri par 460 metriem, kas ir Dānijas un Vācijas tuvumā, un tad tā saucamā vieta Belta šaurums, kas arī vairāk ir pie Dienvidbaltijas. Un arī Gotlandes ieplaka, kas ir vairāk nekā 250 metru dziļumā starp Zviedriju un Latviju Baltijas jūrā.
Tās ir tās dziļākās vietas, kur ir mērķtiecīgi tā munīcija gremdēta, jo līdz septiņdesmitajiem gadiem tas ir bijis legāls, ātrs un salīdzinoši lēts veids, kā tikt vaļā no munīcijas.
Vajadzētu noskaidrot, kas tad Latvijas ūdeņos īsti ir un kas notiek
Cik daudz ir zināms par mūsu teritoriju Baltijas jūrā, vai ir informācija, ka arī pie mums jūras dzelmē ir šī munīcija?
Pirms intervijas es izlasīju vēlreiz Ārlietu ministrijas slēdzienu par šo jautājumu 2018. gadā, un tur bija aprakstītas trīs vai četras sanāksmes, un vismaz divās no tām es arī piedalījos – par to, kā saaicināt kopā visus iespējamos Latvijas ekspertus par šiem jautājumiem, un nebija skaidras pārliecības, vai Latvijas teritorijā ir šī munīcija jūrā vai nav.
Tas, ko mēs zinām no HELCOM materiāliem – liels potenciāls, ka Latvijas ūdeņos tā ir. Taču vispār galvenā vieta, kas uz mums attiecas, ir tā Gotlandes ieplakas Austrumu daļa, kur ir tikusi gremdēta munīcija.
Tāpēc mums vajadzētu noskaidrot, kas tad mums īsti ir un kas notiek, lai saprastu, cik tas ir degoši, cik steidzīgi un cik bīstami.
Ir zināms, ka tieši Gotlandes ieplakā tie apjomi nav bijuši ļoti lieli – ap 600 tonnām, kas uz tiem kopējiem tūkstošiem ir maz, jo Bornholmā ir stipri sliktāk.
Taču pastāv vēl arī tas risks ar sekundāro izplatību, jo kastes arī peld un it kā tās vietas kopumā ir zināmas, bet mazāk zināmas izkliedes vietas, kur šīs kastes vēl ir nokļuvušas. Tas, ka mēs zinām tik maz, protams, apgrūtina visu.
Bet vai tuvākā nākotnē ir zinātniekiem paredzēta kaut kāda jūras kartēšana tieši šīs munīcijas meklēšanai mūsu teritoriālajos ūdeņos?
Mēs nupat esam iesaistījušies Baltijas jūras valstu konsorcijā ar domu, ka arī Latvija beidzot varētu noskaidrot precīzi kaut ko vairāk par ieročiem un munīciju, kas varētu būt nogremdēta.
Mums ir doma savākt vispirms visus iespējamos datus, kādi eksistē arhīvu materiālos, un varbūt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir kādas ziņas, ar ko viņi būs ar mieru dalīties ar zinātniekiem. Un tad drīzāk, ja mēs uzzinām kaut ko konkrētu, tad varbūt nevis skenēt to apkārtni, bet doties uz konkrēto vietu un ievākt paraugus, lai noteiktu to ietekmi.
Mēs tad gūtu vairāk informācijas nevis par to, cik un kurās vietās, bet cik bīstami un kāda ir ietekme, kāds risks pastāv šobrīd. Kad mums piedāvāja šo iespēju, mēs labprāt piekritām.
Kas vada šo konsorciju?
Iniciatori ir no Polijas Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta, kas jau iepriekš bija priekšgalā līdzīgiem projektiem, kuros mēs nepiedalījāmies.
Kā jūs vērtējat, vai šim jautājumam Latvijā nacionālā līmenī ir jābūt vairāk dienas kārtībā, vairāk prioritātei?
Man, godīgi sakot, vispār gribētos, lai jūra Latvijai vairāk ir dienaskārtībā, nevis tikai paziņojumos, ka esam jūras valsts.
To jūras ekosistēmas ietekmi mēs lielākoties ikdienā nejūtam, jo esam sauszemes iemītnieki un mums tas neinteresē. Kā tas regulē vietējos laika apstākļus un klimatu, mums ir grūti ikdienā novērtēt, bet ne tikai šajā jautājumā, es domāju, Latvijai vajadzētu kompleksāk pievērsties tiem jautājumiem, kas sasitās ar jūru, nevis izlikties, ka tas uz mums neattiecas.
