Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda "Hintereis" pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos.
"Hintereis" stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā.
Ņemot vērā, ka "Hintereis" stacija atrodas klints malā un apmēram 300 metrus virs ledāja virsmas, pētniekiem katru dienu turp un atpakaļ bija jāmēro šis augstums pa stāvu klinšu nobiru. Tā ir stāva, slidena, un pārvietoties pa to ir visai bīstami, tāpēc bija nepieciešams ne tikai ekipējums klinšu kāpšanā, bet arī specifiskas zināšanas. Tas pētniekus gan neatturēja ievākt nepieciešamos datus.
"Mēs aizbraucām uz turieni nomērīt ledus biezumu un mēģināt izpētīt, kāda ir šī ledāja iekšējā struktūra, – vai tas ir vairāk silts ledus, auksts ledus," norādīja Švinka.
"Termins "silts ledus" parasti rada daudz jautājumu. Redziet, ledus temperatūra var būt ļoti mainīga. Tie var būt daudzi desmiti grādu mīnusā, bet var būt arī nulle. Kad temperatūra sasniedz šo kušanas punktu, tad ledus kūst, un tajā ir sastopams ūdens. Tātad temperatūra gandrīz visur sasniedz nulle grādus, un ledājs kūst ne tikai no virsas, bet arī pamatnē un iekšā ledājā," skaidroja Lamsters.
Šī bija pirmā reize, kad LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieki veica pētījumus Alpu ledājos, jo līdz šim ekspedīcijas norisinājās Arktikā un Antarktikā.
"Viens no mūsu mērķiem bija aprēķināt tā ledus tilpumu, kurš tur ir palicis. Tā mēs varam uzlabot klimata un ledāju modeļus un saprast, kad tiešām šis ledājs nokusīs," norādīja Lamsters.
"Mēs veicām mērījumus ar ģeoradaru, kas aktīvi izstaro elektromagnētiskos viļņus, un mēs iegūstam atstarojumus no tās vietas, kur beidzas ledājs, kur ir atšķirīga caurlaidība. Iegūstot to atstarojumu, mēs varam pateikt, cik biezs ir šis ledus slānis konkrētajā vietā. Šos profilus saliekot kopā un novērojot visu ledāju, mēs varam pateikt, cik kurā vietā ir biezums un uztaisīt 3D modeli no tā," skaidroja Džeriņš.
Alpu kalnos ledāji kūst strauji. Līdzšinējo pētījumu prognozes paredz, ka pēc apmēram 30 gadiem Alpos nebūs vairs puses no tur esošā ledus.
"Ja mēs skatāmies kopumā uz planētas vēsturi, protams, ledus laikmetu un starpledus laikmetu iestāšanos lielā mērā nosaka orbitālie faktori, Zemes orbītas izmaiņas. Arī pārējie faktori uz Zemes, kā mainās virsmas atstarotspēja, okeāna cirkulācija un tā tālāk. Bet šīs straujās pārmaiņas, kuras faktiski sākušās jau no iepriekšējā gadsimta vidus, – tās viennozīmīgi ir cilvēka darbības rezultāts, kas saistās gan ar ogļskābās gāzes, gan citām emisijām, kas jau izraisījušas temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā vienu grādu," skaidroja Lamsters.
Iespējamās nākotnes modeļi var atšķirties, jo pētnieki izmanto dažādus parametrus, bet jaunākajās publikācijās prognožu loks jau ir krietni sašaurinājies.
"Mēs jau ar diezgan lielu varbūtību varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pats liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus. Faktiski mēs runājam par ledājiem visā Eiropā, bet Alpos un Norvēģijā situācija ir diezgan līdzīga. Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs," pauda Lamsters.
Kādam var šķist, ka pāris ledāji kalnos neko būtiski neietekmē, bet patiesībā to kušana ir daļa no katastrofām, kas lēnām notiek jau šodien.
"Teiksim, mums var uzkrāties daudz ūdens, tas var noplūst, mums atsedzas nogāzes, kas ir nestabilas, kas atkal izraisa nogruvumus. Tās ir tādas dabas katastrofas, kas, no vienas puses, protams, ir lokālas. No otras puses, ledāju kušana paaugstina jūras līmeni ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo vairāk ledāju nokūst, jo Zeme kopumā kļūst arī siltāka. Ja mums ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Tātad jo ātrāk ledāji kūst, jo arvien straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," uzsvēra Lamsters.
Prognozes ir drūmas un reālas. Lai arī kādus nākotnes scenārijus neradītu, ir skaidrs, ka Alpu ledāji turpinās kust, un to izmainīt nav iespējams.
"Faktiski, ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāzes un citas emisijas jau rītdien pilnībā, tas šo situāciju nemainītu, tāpat par vismaz 70% šie ledāji nokusīs. Var teikt, ka to liktenis diemžēl jau ir izlemts," secināja Lamsters.
