Eiropas Komisija šogad apstiprināja glifosāta tālāku lietošanu lauksaimniecībā, kas radīja pretējas un visai saasinātas reakcijas lauksaimnieku un vides organizāciju starpā.
"Principā glifosāts ir herbicīds, kuru plaši lieto, lai ierobežotu nezāles, pārsvarā daudzgadīgās. Tam ir augsta efektivitāte, pieejama cena tirgū, tāpēc to plaši izmanto. It kā runā, ka daži negodīgi to lieto, lai samazinātu mitrumu ražā, izsmidzinot to pirms ražas vākšanas, kas nebūtu atļaujams variants. Bet, ja glifosātu lieto rudenī, – tad, kad tas atbilst vajadzībām un prasībām, tam nevajadzētu atstāt ļoti lielu iespaidu," norādīja Zagorska.
Mūsdienu lauksaimniecība brīžam šķietami liek izvēlēties – raža vai ilgstpējība globālā mērogā. Līdzšinējie pētījumi un prognozes attiecībā uz Latvijas lauksaimniecības teritorijām izskatās visai labas, taču citviet pasaulē joprojām lauksaimniecībā tiek izmantotas vielas, kas potenciāli var iespaidot visu ekosistēmu – ne tikai augsni, kurā tās nonāk.
"Nav gluži tā, ka augu aizsardzības līdzekļi nonāk tikai augsnē. Notiek vairāki procesi. Kaut kāda daļa no augu aizsardzības līdzekļiem arī iztvaiko no augu virsmas. Kaut kāda daļa arī tiek nonesta no mērķa laukuma, ja smidzinātājs brauc, bet uzpūš vējš vai vēl kaut kas notiek. Tad kaut kāda daļa, atkarībā no kultūraugu augšanas stadijas, nonāk arī saskarē ar augsni," skaidroja Zagorska.
Lietojot augu aizsardzības līdzekļus uz kailas augsnes, to procents, kas nonāk saskarē ar augsni, protams, ir lielāks, un tie lielākoties ir herbicīdi. Ja augu aizsardzības līdzekļi tiek lietoti tad, kad augs jau attīstījies, procentuāli tie saskarē ar augsni nonāk daudz mazāk.
"Tas, ka pesticīdi nonāk saskarsmē ar augsni, ir loģiski, un tas arī notiek. Arī mēs veicam dažādu paraugu analizēšanu un atrodam augsnē pesticīdu, augu aizsardzības līdzekļu atliekvielas, bet, vai tas ir labi vai slikti, tas ir atklāts jautājums.
Atliekvielas ir un būs, bet jautājums ir, kādu iespaidu tas atstāj uz organismiem, piemēram, uz tur dzīvojošajām sliekām vai apkārt lidojošām bitēm un tā tālāk," atzina Zagorska.
Katrai vielai sadalīšanās laiks atšķiras, turklāt ierasti atšķiras to sadalīšanās laiks ūdenī, augsnē vai produkcijā. Tas tiek noteikts pie vielu reģistrācijas. Reģistrējot augu aizsardzības līdzekļus, visi šie parametri tiek ņemti vērā un izvērtēti. Tiek radīti noteikumi, kā, kad un kam tās drīkst lietot.
"Bet notiek visdažādākie procesi, – vai nu tā viela sadalās augsnē, vai ieskalojas dziļākajos slāņos. Kaut kāda daļa tiek uzņemta ar augu saknēm, kaut kas tiek arī absorbēts. Daļa vielu sadalās arī ar mikrobioloģisko organismu palīdzību. Sliktākais scenārijs ir, kad atliekvielas nonāk ūdeņos, upēs, ūdenstilpnēs tiešā veidā, kad, neievērojot labu praksi, tās tiek smidzinātas un ar gaisu aiznestas līdz ūdenstilpnei," norādīja Zagorska.
Vēl riskants scenārijs ir, ka augu aizsardzības līdzekļi ūdenstilpnēs var nonākt netieši, tiem nonākot dziļākā augsnes slānī un pakāpeniski sasniedzot pazemes ūdeņus.
"Latvijā esam veikuši četru gadu pētījumu. Pirmajā gadā veicām vienkārši monitoringu pa dažādām kultūraugu grupām un skatījāmies, kādas atliekvielas atrodam. Pēdējos gados mēs tagad koncentrējamies uz vairāk audzētām kultūrām, – tie ir kvieši un augi, kas iet augu maiņā kviešiem. Jā, mēs atrodam atliekvielas, bet jautājums, ko tas skaitlis mums dod? Piemēram, no 34 paraugiem 19 paraugos tika atrastas atliekvielas, bet tās koncentrācijas nebija augstākas par noteiktajām riska devām, jo, kā jau es minēju, pie vielu reģistrācijas tiek vērtēts risks," skaidroja Zagorska.
Pētnieku ievāktos paraugus salīdzinot ar noteiktajiem vielu kritiskajiem apjomiem augsnē, tika secināts, ka kaitīgumu videi nav iespējams konstatēt – viss notiek likuma regulas kārtībā.
"Pamazām mums arī tas saraksts ar vielām paliek arvien mazāks, ko drīkst lietot. Kaitīgākās vielas, vai nu tās tiek pavisam aizliegtas, vai tās atļauj lietot tikai slēgtās telpās, vai tikai kaut kādos ļoti īpašos nosacījumos," uzsvēra Zagorska.
