Vairākumam ļaužu, izdzirdot vārdu "bite", visticamāk, tūdaļ nāk prātā mājkukaiņi – stropos mājojošas, medu un citus labumus gādājošas, kā arī sāpīgi dzeļošas "klasiskās" bites – parastās medusbites jeb mājas bites. Pamatoti. Tomēr ne visas bites dzīvo saimēs, ražo medu un sāpīgi dzeļ.
Latvijā mājo vairākās dzimtās sarežģīti sistematizēti, par bitēm dēvēti, ārēji zināmā mērā līdzīgi, pie mums diemžēl maz pētīti plēvspārņi, kuru sugu kopskaits, starp citu, esot rēķināms simtos. Un ticiet vai ne, bet lielākajai daļai no tiem piemīt vientuļu kukaiņu statuss.
Vientuļo bišu kompānijā pie mums nokļuvušas dažādas bites. Populārākās ir smilšbites, zīdbites, slaidbites, kailbites, pūkbites, griezējbites.
Pildot ikviena dzīvnieka pamatuzdevumu, kā jau tas vientuļam radījumam raksturīgi, šo sugu kukaiņu mātītes par saviem topošajiem pēcnācējiem gādā individuāli, pirmkārt, katra pati sarūpē "bērnistabas", kurās dēt oliņas. Atkarībā no sugas ligzdas var tapt ierīkotas dažādās vietās. Dominē augsnē izraktas aliņas. Daža suga mitekļus jaunajai paaudzei izveido ejās un iedobumos koku celmos un sausokņos, cita – gliemežnīcās. Tiek izmantotas arī spraugas ļaužu darinātās būvēs un dažādos priekšmetos. Ir kukaiņi, kas izvēlas nokaltušu krūmu stumbrus, citi – druknu, dobu lakstaugu stublājus, no kuriem biežāk (bet ne tikai) nolūko kazeņu dzimtai piederīgos un niedres.
Jau visai agri pavasarī, līdzko vide iesilusi, vientuļās bites pamazām ķeras pie darba.
Visuzkrītošākās, vieglāk pamanāmās ir zemes racējas (Latvijā no tām diezgan bieži sastopamas čaklās vairāku sugu smilšbites un zīdbites). Šo kukaiņu mātītes veido pazemes tuneļus ar vienu vai vairākām kamerām. Ik kamerā, protams, jāsarūpē barība (ziedputekšņi vai nektāra ziedputekšņu maisījums), kas būs iztikas avots pēcnācējam, kad tas izšķilsies no oliņas.
Ziedputekšņu transportēšanai bites izmanto galvenokārt matveidīgos izaugumus, kas dāsni klāj viņu pakaļkājas. Vienīgi griezējbišu dzimtas pārstāvēm putekšņu vākšanai un pārvietošanai paredzētie veidojumi atrodas citur – vēdera apakšpusē.
Pēc oliņu iedēšanas un ligzdu piepildīšanas ar ēdienu ieejas tiek aizdarītas. Ar to viss beidzas. Par kāpuriem nevienas vientuļo bišu sugas mātītes nerūpējas.
Taču zīmīgi, ka evolūcija radījusi samērā daudz vientuļo bišu sugu, kuru mātītes, gādājot par nākamajiem pēctečiem, izmanto kleptoparazītismu, proti, viņas iedēj oliņas citu sugu vientuļo bišu sagatavotās ligzvietās. Te pirmkārt jāmin slaidbites un kailbites. Šo kukaiņu bērni pārtiek no tā, ko aliņu racējas sarūpējušas saviem pēcnācējiem. Visiem kāpuriem barības nepietiek. Parasti izdzīvo parazīti...
Jebkuras sugas vientuļo bišu vīriešu dzimuma dzīve ir salīdzinoši bezrūpīga, taču arī īsa. Vienīgais tēviņa pienākums – meklēt un atrast neapaugļotu mātīti, apaugļot to. Kad pienākums izpildīts, tā mūžs drīz beidzas.
Pat neilgi darbojoties augājā, abu dzimumu vientuļās bites dabā tomēr veic ļoti nozīmīgu uzdevumu – apputeksnē ziedus.
Aizraujoši stāsti par dabu un kukaiņiem
