Spalvas
Starp valodnieku skaidrojumiem diemžēl var atrast norādes, ka ar vārdu "spalva" drīkst apzīmēt matu uz cilvēka ķermeņa, bet ne uz galvas! Paldies Dievam, dominējošais daudzviet atrodamais valodnieku skaidrojums vārdam "spalva" lasāms apmēram tā: spalva ir ragvielas veidojums, kas sedz putna ādu vai putna ķermeni. Simtprocentīgi piekrītu! Neviens mani nepiespiedīs atzīt analoģiju, ka ar vārdu "mats" drīkst apzīmēt spalvu uz putna ķermeņa, bet ne uz galvas.
Mats ir mats, spalva ir spalva. Lai gan šie veidojumi darināti no vienāda izejmateriāla – ragvielas, tiem ir ne vien visai atšķirīgs veidols, bet arī daudzas atšķirīgas funkcijas.
Spalvas tātad sedz putnu ķermeni. Tām ir samērā sarežģīta uzbūve – katrai centrā atrodas lokans kāts, kura apakšpusē stiepjas rieviņa, kas palielina kāta izturību, tāpēc spalva liecoties nelūst. No spalvas kāta divos virzienos atiet plūksnaini zari jeb atzarojumi, kuri secīgi rindojas un cits citam pieāķējās ar daudziem mazāku sānzariņu āķīšiem. Tādējādi veidojas spalvas buras plātne. Daudzām putnu spalvām raksturīgs asimetriskums: bura vienā pusē platāka, otrā – šaurāka. Buras zariņi dažādu iemeslu dēļ mēdz atāķēties, taču putns, laižot darbā knābi, īslaicīgo bojājumu allaž saved kārtībā – saāķē zariņus atkal kopā. Putni ir ļoti čakli un cītīgi savu spalvu kopēji.
Putnu spalvas zooloģijā tiek dažādi klasificētas. Katram to veidam – savas īpatnības, īpašības, un galvenais – funkcijas.
Zīmīgākās spalvas ir segspalvas jeb kontūrspalvas, kas dakstiņveidā klāj putna ķermeni, aizsargājot to no ūdens un piešķirot dzīvniekam lidošanai piemēroto jeb aerodinamisko formu. Ļoti nozīmīgas ir vienmēr asimetriski veidotās spārnu lidspalvas, kas kopā ar astes stūrspalvām nodrošina putniem manevrēt spējīgu lidojumu.
Zem kontūrspalvām blīvi cita citai līdzās atrodas dūnas – pūkainas, mīkstas apakšējā slāņa spalviņas, kuru pamatuzdevums ir uzturēt nemainīgu, atbilstošu ķermeņa temperatūru.
Siltuma uzturēšanas nolūkos putni aukstā laikā mēdz spalvas sabozt. Jāpiebilst: spalvu tērps sargā savus īpašniekus ne vien no slapjuma, no sala, bet arī no ultravioletā starojuma un, kad vajag, no karstuma.
Putna spalvu visu kopumu dēvē par apspalvojumu.
Kā jau ragvielas veidojumiem piedien, spalvas nodilst (nolietojas), tāpēc putniem regulāri notiek spalvu maiņa – izkrīt vecās, vietā izaug jaunas. Vairākums no putniem savu apspalvojumu maina pakāpeniski, secīgi, taču daļai ūdensputnu "pārģērbšanās" noris strauji – tik strauji, ka tie tās laikā zaudē lidotspēju.
Tātad: apspalvojums putniem ir nepieciešams pirmkārt, bet ne tikai, aktīvai lidošanai.
Mati
Starp zīdītājiem jeb zvēriem, izņemot sikspārņu kārtas pārstāvjus, nav aktīvu lidotāju. Un pat lidotāju – sikspārņu – ķermeņus nesedz spalvas. Uz zīdītāju (tostarp cilvēku) ķermeņa, kā minēts, aug citādi ragvielas veidojumi: mati – tievi, elastīgi mati.
Katram matam ir divas daļas – dzīvā daļa jeb sakne, kas atrodas folikulā kustoņa ādā, un nedzīvā daļa jeb stiebrs, kas atrodas virs ādas. Mats visu dzīvnieka mūžu aug. Mata augšanu nodrošina tā dzīvās daļas šūnu dalīšanās.
Tāpat kā putnu spalvas, arī zīdītāju mati nav visiem dzīvniekiem vienādi. Daudziem matu segas virspusē uzkrītoši izceļas relatīvi rupji, gari, pavedienveida akotmati, zem kuriem slēpjas īsāki, mīkstāki, ciešāk blakus saauguši mati, kas veido tā saucamo pavilnu. Ap zīdītāju purnu, uz viņu lūpām (bieži vien arī citur uz ķermeņa) ir izvietoti tā saucamie vibrisi – specifiski taustes mati, kas paredzēti galvenokārt, lai analizētu objektus ļoti tuvā attālumā.
Ja uz zvēra ķermeņa aug izteikti rupji, stingri mati, tos mēdz dēvēt par sariem vai astriem.
Starp citu, ežu un dzeloņcūku adatas arī ir mati – jā! – evolūcijas pārveidoti mati.
Mūsu platuma grādos mītošie zvēri divas reizes gadā rudenī un pavasarī parasti "pārģērbjas", proti, maina matu segu.
Lielākās daļas zīdītāju matu galvenais (bet ne vienīgais!) uzdevums – pasargāt savus saimniekus no aukstuma, slapjuma, vēja, gružiem un, ja vajag, no karstuma. Jāpiebilst, arī no ienaidniekiem, teiksim, ja kāds zvērs saslien matus uz muguras stāvus, skaidrs, ka viņš vēlas izskatīties lielāks, lai mēģinātu nobiedēt ienaidnieku.
Zīdītāju visu matu kopumu dabaszinātnieku aprindās pieņemts dēvēt par apmatojumu. Par apmatojumu, nevis par apspalvojumu!
Zinot, kas ir spalva, kāda ir spalva, piekritīsiet, ka nevar taču būt zvēriņš ar kupli apspalvotu asti vai glīti apspalvotu purniņu, ka nevar būt cilvēks ar spalvainām kājām vai (un) spalvainām padusēm!
Tiesa, latviešu mēlē zīdītāju apmatojumu nereti mēdz dēvēt par spalvu – par "spalvu" (vienskaitlī), nevis par "spalvām" (daudzskaitlī). Tātad: nav nepareizi sacīt vai dziedāt "spoža spalva kumeļam". "Spalva kumeļam" – viss pareizi, jo zīdītāju klases apmatojumu kopumā latviski var dēvēt par "spalvu". Piebilde: latviski nav nepareizi zvēra apmatojumu saukt arī par "kažoku". Bet "spožas spalvas", arī "spožs apspalvojums" nedz kumeļam, nedz kādam citam zīdītājam nevar būt.
Izņemot zīdītājus, nevienam citam dzīvniekam matu (tātad arī apmatojuma) nav. Ja jums šķiet, ka redzat kādu vairāk vai mazāk matainu, teiksim, zirnekli, kukaini vai kādu citu būtni, atcerieties: viņu sedz nevis mati, bet ķermeņa virsējās kārtas matveidīgi izaugumi.
