Vai visiem kukaiņiem ir mājas?
Bezmugurkaulnieku un bezmugurkaulnieku tipu jeb augstāka ranga grupu ir ļoti daudz, un tās ir ļoti dažādas. Līdz ar to, protams, arī kukaiņu dzīvesveids ir dažāds.
"Uz kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, protams, iedarbojas tie paši spēki kā uz mums vai kā uz tiem dzīvniekiem, kuriem ir iekšējais skelets, un, protams, tie izaicinājumi vai uzdevumi, ar kuriem saskaras, piemēram, kukainis vai gliemezis, līdzinās tiem, ar kuriem saskaramies mēs katru brīdi," stāstīja Teļnovs.
Proti, tā ir nepieciešamība atrast savu pozīciju telpā, pārvietoties reizēm pa sev nepazīstamu reljefu, un gan mums, gan kukaiņiem, gan gliemežiem to ir svarīgi izdarīt ar iespējami augstāku efektivitāti.
"Bezmugurkaulniekiem ir tādas sugas, kuriem mājas tik tiešām ir. Kā piemērs ir mums visiem labi pazīstamās skudras vai lapsenes, tātad – kurām ir pūznis, uz ko tās atgriežas. Skaidrs, ka vienai otrai vabolei ir mājas – zem akmens vai kādā kritalā, trūdošā koksnē. Savukārt liels vairums ir tādu sugu, kuru vietas, kur kukainis vai tārps pavada nakts laiku, kad viņš nav aktīvs, ir nepastāvīgas," norādīja Teļnovs.
Šīm sugām mājas ir visur, kur ir pārtika. Kad gliemezis atrod ēdienu, tas paēd un turpat zem kāda baļķa arī izvēlas pavadīt diennakts gaišo laiku, pēc tam turpinot savu ceļu tālāk.
Vai kukaiņi prot novērtēt attālumu?
Kukaiņiem noteikti piemīt spēja novērtēt attālumu un savu teritoriju, bet noteikti ne visiem, atzina Teļnovs.
"Es neņemšos tagad apgalvot, ka, piemēram, tārpi mūsu dārzā novērtē attālumu, ko viņi spēj vai kas viņiem jāpaveic noteiktā laika periodā, bet, no otras puses, mēs ļoti labi zinām, ka bites lido kaut kādu noteiktu attālumu no savas ligzdas vai skudras diennakts gaišajā laikā spēj pacelties konkrētu skaitu reižu koka lapotnē un tur savākt laputis, pabaroties un nokāpt lejā, atnest to visu uz ligzdu," stāstīja Teļnovs.
Tāpat ir kukaiņi, kas var uzvesties teritoriāli. Daudzi, iespējams, būs novērojuši, ka spāres virs dīķa virsmas nereti dzenā viena otru – lielākā spāre dzenā mazākās. Tas nozīmē, ka šai spārei ir teritoriāla uzvedība – viņa pārzina konkrēto dīķi, tas nosacīti ir viņas mājas, un viņa to aizsargā.
"Daudzas kukaiņu un bezmugurkaulnieku sugas spēj novērtēt attālumu. Protams, ir jautājums, kādā veidā viņi to izdara. Diez vai viņi kā cilvēks paņem lineālu un izmēra to. Kukaiņiem tas notiek pilnīgi savādāk – ir gan iedzimtais, gan dzīves laikā programmējamais materiāls, kādā veidā kukainis vai gliemezis uztver vidi viņam apkārt, cik viņš ir norāpojis, nolidojis, ko viņš ir redzējis un sastapis pa ceļam, lai to ceļu varētu pēc tam atkārtot," skaidroja Teļnovs.
Kā kukaiņi orientējas?
Pēc būtības maņu orgāni, protams, visiem bezmugurkaulniekiem ir – acis, taustekļi, dzirdes orgāni un ne tikai. Vēl salīdzinoši nesen, bet kopumā ļoti ilgu periodu zinātnes vēsturē pētnieki bija diezgan ierobežoti metodēs, kā izpētīt tieši kukaiņu orientēšanās jautājumu.
"Tieši pēdējos gados, attīstoties visādām tehnoloģijām, pētniekiem ir izdevies noskaidrot par atsevišķām bezmugurkaulnieku grupām, kā notiek to orientēšanās vidē. Agrāk tika uzskatīts, kas arī nav nepareizi, ka, piemēram, skudra varētu orientēties vairāk pēc tās taciņas, kuru ligzdas biedrs ir atstājis, bet pēdējos dažos gados ir noskaidrots, ka īstenībā skudrām orientēšanās mehānisms telpā ir daudz sarežģītāks," stāstīja Teļnovs.
Ja agrāk tika uzskatīts, ka skudras orientējas pēc smaržas un ķīmiskajām vielām, ko pēc sevis atstājusi cita skudra, tad tagad ir noskaidrots, ka skudrām ir tā sauktais saliktais orgāns – iekšējo neironu kopa, kas modulē gan iedzimtās, gan apgūtās zināšanas un norādes par atrašanos telpā.
"Faktiski skudrai skrienot pa taciņu, tā nepārtraukti skenē apkārtējo vidi, un skenēšana notiek arī ar acīm, bet ir arī visādi matiņi, sariņi uz skudras ķermeņa, kas palīdz skudrai katru brīdi noteikt ķermeņa pozīciju telpā, kā arī dažādu orgānu pozīciju, piemēram, vai galva ir pagriezta pa labi, pa kreisi, uz augšu vai leju," skaidroja Teļnovs.
Tas viss tiek apstrādāts neironu kopā, un, skudrai rāpojot pa savu ceļu vai taciņu, visa telpa jeb apkārtējā vide "ierakstās". Atgriežoties šajā vidē, skudra var izmantot tās pašas zināšanas, lai saprastu, kurā vietā uz taciņas viņa atrodas, kurā pusē ir pūznis un kurā pusē ir barības avots. Līdzīgi ir ar mušām, kuru ķermenis arī ir klāts ar smalkiem matiņiem jeb sariem.
"Tās tiešām nav tās vienkāršākās lietas, bet svarīgi ir tas, ka tieši pēdējos gados ir noskaidrots, ka smaržai un ķīmiskām vielām, jā, tām ir ļoti liela nozīme, bet ir arī citas maņas, kas palīdz bezmugurkaulniekiem orientēties telpā un atrast savu ceļu," norādīja Teļnovs.
Aizraujoši stāsti par kukaiņiem
