ĪSUMĀ:
- Vides aizsardzības kluba Zemgales nodaļas vadītājs Valdis Lukjanovs gadiem cīnās par šo mežu.
- Kādas ir iedzīvotāju iespējas ietekmēt lēmumus saistībā ar ciršanas darbiem mežā?
- Dabas aizsardzības pārvaldei padomā risinājums, kas varētu nepatikt ne iedzīvotājiem, ne "Latvijas valsts mežiem".
Cīņa par savu mūža mežu
Viens no cilvēkiem, kas jau desmit gadus cīnās pret Vilku kalna-Krievkalnu meža masīva izciršanu, ir Vides aizsardzības kluba Zemgales nodaļas vadītājs Valdis Lukjanovs. "Šī ir mana dzīves telpa. Tāda tā ir ne tikai bikšainajam apodziņam, trīs pirkstu dzenim. Šeit arī es pastāvīgi uzturos. Šis ir mans dzīves mežs, mans mūža mežs. Šeit es esmu pavadījis savus 30 mežkopja darba gadus, un šī vieta man nav gluži bezpersoniska," emocijās dalījās Lukjanovs.
Krievkalnu meža masīvā mitinās jūras ērgļi, mazie ērgļi, baltmuguras dzeņi. Daļu no putnu ligzdām Valdis pats ir atradis, un ap tām šobrīd noteikti mikroliegumi. Bet tur, kur mikroliegumu nav, ir atļauts kokus zāģēt. Vilku kalna-Krievkalnu meži aizņem 300 hektāru lielu platību.
Uzņēmuma "Latvijas valsts meži" plāns ir ik gadu izcirst 26 hektārus. Desmit gados tie būs 260 hektāri. Uzņēmums sola, ka pēc 10 gadiem puse no mežiem šajā zonā būs 70 gadus veci un vecāki.
"Latvijas valsts mežu" Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas vadītājs Jānis Zitāns norādīja: "Tās teritorijas daļas, kurās ir aizliegta saimnieciskā darbība, tas viss tiek respektēts. Pirms aptuveni trīs gadiem mēs izstrādājām jaunu, individuālu apsaimniekošanas plānu, kur mēģinājām atrast kompromisus starp dažādām interešu grupām, tajā skaitā atsevišķiem vietējiem iedzīvotājiem, nevalstiskajām organizācijām, valsts institūcijām un pašvaldību. Šobrīd mēs saimniekojam šajā teritorijā atbilstoši likumdošanai, arī ar saviem brīvprātīgi izvirzītiem nosacījumiem, ar samazinātu mežizstrādes intensitāti."
Lukjanovs teiktajam nepiekrīt, sakot, ka konkrētajā mežā "Latvijas valsts meži" cērt tāpat kā jebkurā saimnieciskajā mežā Latvijas teritorijā. "Vidējā kailciršu platība ir gandrīz identiska tai, kādu cērt jebkur, kur nav nekādu ierobežojumu. Tā kā mežs ir vairāk saglabāts, viņi varētu cirst vairāk. It kā mēs varētu cirst dubulti šajā vietā, bet mēs cērtam tikai tikpat daudz cik jebkurā saimnieciskajā mežā. Un to viņi nosauc par bonusu. Tas nav nekāds bonuss," uzsvēra Lukjanovs.
Kā iedzīvotāji var ietekmēt lēmumus?
Šis nav pirmais gadījums, kad uzņēmums "Latvijas valsts meži" un arī privātie zemes īpašnieki nonāk krustugunīs ar vietējiem iedzīvotājiem. Tādas situācijas notikušas arī citās vietās. Tāpēc ir vērts saprast valstī pastāvošo kārtību ciršanas atļauju saņemšanai un iedzīvotāju iespējām aizsargāt dabas intereses.
Valsts meža dienesta mežzinis Māris Vilsons ciršanas atļaujas iegūšanas procesu ilustrē, atsaucoties uz Vilku kalna-Krievkalnu meža piemēru. "Iesniedzot iesniegumu, un administratīvā procesa kārtībā mums, Meža dienestam, ir viena mēneša laikā jāizvērtē, jāizsniedz apliecinājums. Ciršanas vecumu mežaudze ir sasniegusi. Mūsu likumdošana neveicina to, lai pasargātu šādas vecas mežaudzes, tā var būt pilnveidojama, bet tur neko Meža dienests nevar iebilst," skaidroja Vilsons.
Šajā situācijā iegūst biznesa intereses, jo oficiāli nav konstatētas kādas īpašas dabas vērtības, tātad, sasniedzot noteiktu meža vecumu, cirst ir atļauts. Jautāts, vai Valsts meža dienesta mežzinis var paspēt pēdējā brīdī šādu procesu apturēt, Vilsons atbildēja noraidoši, jo līdzekļu taupīšanas nolūkos noteikts, ka ir jāizvērtē riski, uz kurām vietām mežziņi brauc apsekot situāciju dabā un kuros gadījumos pietiek tikai ar datubāzes sniegto informāciju – ja tajā nekas nav minēts, tad izsniedz apliecinājumu.
Apsekot dabā visas vietas pirms mežizstrādes darbiem mežziņiem nav nedz laika, nedz resursu, tāpēc jāpaļaujas ir uz cirtēju godaprātu, ka mežā aizsargājamu dabas vērtību nav.
Uz jautājumu, vai vismaz šādos gadījumos iedzīvotāji var būt tie, kas pēdējā brīdī aptur procesu, Zitāns atbildēja, ka iedzīvotāji tiek informēti, ja saimnieciska darbība ir ieplānota pie pašas mājas.
"Ja tur neviens nedzīvo uz vietas, tad tas īsti nav iespējams. Ja ir kaut kāds koku puduris, kas tieši piekļaujas, un iedzīvotājs ļoti vēlas, lai tas tiek saglabāts, mēs esam atvērti sarunām. Nav nekādu problēmu pamainīt plānus," viņš sacīja.
Tātad, ja teritorijai, kuru iecerēts cirst, blakus nav māju, tad panākt situāciju par labu dabas interesēm ir pavisam grūti. To, ka ir ieplānoti kādi mežizstrādes darbi, iedzīvotāji parasti var pamanīt pēc oranžām līnijām uz kokiem vai arī brīdī, kad mežā jau ir iebraukusi zāģēšanas tehnika un koki krīt. Teju vienīgā iespēja kaut ko saglābt ir, ja izdodas izveidot mikroliegumu.
Piemēram, ja vietējie iedzīvotāji kopā ar ornitologu atrod melnā stārķa ligzdu, tad ciršanas darbus apturēs un kādu mazu gabaliņu no ieplānoto hektāru nociršanas izdosies izglābt.
Bet vai ir iespējams saprātīgs kompromisa risinājums Vilku kalna-Krievkalnu mežiem – tā, lai apmierinātas ir gan ekonomiskās, gan dabas intereses?
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode skaidroja, ka savulaik tā vieta bijusi definēta kā rekreācijas meži –, kā meži, kur saimniecisko darbību neveic tik intensīvi. Konflikts tur eskalējas ik pa laikam.
Domā risinājumus
DAP pirms dažiem gadiem diskutēja ar "Latvijas valsts mežiem", vai šeit nevajadzētu ierīkot "Natura 2000" teritoriju. Tas nozīmē, ka dabas vērtības te ir, turklāt šis meža masīvs ir unikāls Zemgales reģionam. Toreiz kopsaucējs netika atrasts, jo šī ir arī rekreācijas zona iedzīvotājiem. Liegums nedarīt pilnīgi neko nestrādās, jo cilvēki tāpat šeit pārvietosies, tāpēc jāmeklē cits risinājums.
"Tas vēl ir jautājums, vai iedzīvotāji būs apmierināti ar to, ja Valsts meži caur savu praksi nosaka speciālus noteikumus. Es pieņemu, ka tas varētu nepatikt, jo tur valda savstarpēja neuzticēšanās. Jautājums ir arī par to, ka varbūt pašvaldība varētu izveidot vietējas nozīmes teritoriju, jo tādā veidā saglabātu vietējiem iedzīvotājiem tās rekreācijas resursus un iespējas pastaigām. Taču izskatās, ka ieinteresētības par to nav," skaidroja Strode.
Dabas aizsardzības pārvaldei padomā risinājums, kas, visticamāk, nebūs īsti pa prātam ne iedzīvotājiem, ne "Latvijas valsts mežiem", proti, nepieciešams izstrādāt speciālus noteikumus meža apsaimniekošanai šajā teritorijā, daļā teritorijas nosakot liegumu kaut ko zāģēt, daļā atļaujot, un vēl daļā atļaujot veikt izlases cirtes un aizliedzot kailcirtes. Šāda plāna izstrāde ir smagnējs process, kas prasīs vēl aptuveni gadu, un Dabas aizsardzības pārvalde norāda, ka "Latvijas valsts meži" par esošo situāciju ir informēti.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
