Ekspedīcijā devāmies projekta "Dzīve pie jūras simtgades griezumā" ietvaros. Ideja radās, iepazīstoties ar 1938. gadā izdoto Viļa Veldres (pseidonīms) grāmatu "Dzīve pie jūras", kas atkārtoti izdota 1991. gadā. Šajā grāmatā Veldre apraksta piekrastes zvejnieku dzīves ritumu un prakses. Toreiz viņš ar velosipēdu apbraukāja Latvijas piekrastes zvejnieku ciematus 500 kilometru garā posmā. Šobrīd profesores Guntras Aistaras mērķis ir noskaidrot, kā zvejnieku dzīve ir mainījusies dažādu varu, zvejas sistēmu un klimata pārmaiņu ietekmē un kā varam iepazīt, saglabāt un nodot tālāk senču prakses, zināšanas un spēju sadzīvot ar daudzpusīgo jūru.
Profesores vadībā četras dienas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija studenti un mācībspēki kopā ar Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas "Dzīvesstāsts" koordinatori Gintu Elksni intervēja piekrastes zvejniekus un viņu ģimenes locekļus, zivsaimniecības ekspertus un vietējā tūrisma speciālistus. Šī bija pirmā no kopumā trim plānotajām ekspedīcijām, vācot piekrastes zvejnieku dzīves stāstus, atmiņas un zināšanas par zvejniecības vēsturi un praksēm, sociālekoloģiskām attiecībām starp cilvēkiem, zemi un jūru, klimata pārmaiņu novērojumiem un zivju ēdienu kulināro mantojumu.
No lauka piezīmēm
"Sarunas ar zvejniekiem, zvejnieku sievām un mātēm liecina, ka zvejnieka darbs laika gaitā ir mainījies un reizē nav mainījies nemaz. Tīkli, kas reiz ir bijuši tik pilni ar zivīm, ka sievietes tos tīrījušas visu dienu, tagad ir daudz tukšāki. Klimata pārmaiņas ietekmējušas zivju skaitu, daudzie liegumi – iespējas tās ķert. Piekrastes zvejnieki vairs nevar iztikt tikai ar zveju, daudziem ir citi ienākumu avoti, un zivju ķeršana, pārstrāde un tirgošana jau notiek ar tādu kā tūrisma piesitienu. Taču darbs, lai gan līdz ar moderno aprīkojumu kļuvis fiziski nedaudz vieglāks, tomēr ir tikpat bīstams. Jūru pieradināt nevar. Katrā ģimenē ir stāsts par kādu, kas nav atgriezies no jūras, un to pieminot, balsis kļūst klusākas un acis – skumjākas."
"Šeit, Dienvidkurzemē, atrodamas trīs stihijas – zeme, jūra, gaiss – kā robežvirsmas, kurās koncentrējas dzīvība un daudzveidība. Cilvēki raujas dzīvot pie jūras, te viss notiek," ekspedīcijas dalībniekiem stāstīja Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs un pētnieks Ēvalds Urtāns. Ekspedīcijas laikā viņa vadībā notika kontroltīklu monitorings – noķerto zivju izņemšana no tīkliem un apraksta izveidošana speciālā žurnālā.
No lauka piezīmēm
"Mēģinot izņemt zivis no tīkliem, saproti, cik šis darbs ir piņķerīgs un smags. Zivju nav daudz, un varu tikai iedomāties, cik ilgu laiku prasīja iztīrīt pilnu tīklu, tādu, kādu redzējām tīklu mājā piekārtu kā dekoru. Zivīm ir asas spuras, tās ir slidenas un glumas, rokas pēc šī darbiņa specifiski ož. Palēnām iemanos, bet šis nav darbs baltrocīšiem, tādiem kā man. Pētnieks stāsta, cik vecas ir zivis, ko mēs izpiņķerējam no tīkla. Miniatūra 5 cm butīte ir jau 1,5 gadus veca. Prāvāka – jau 5–6 gadi. Mēģinu saprast, cik ilgi tās zivtiņas, kuras mēs, svaigi nokūpinātas, ar gardu muti apēdam, ir peldējušas jūrā un dzīvojušas savu dzīvi. Neesmu vegāne, bet šis liek padomāt par savām izvēlēm ikdienā."
"Piekrastes zvejniecībai ir dziļa kultūrvēsturiska nozīme, taču zvejnieku zināšanas un vietējās prakses ir apdraudējuši padomju zvejnieku kolhozi un piesārņojums, industriālā pārzveja, Eiropas zvejas liegumi, jaunas invazīvās sugas un klimata pārmaiņas. Gados vecāki zvejnieki var pastāstīt par tēvu un vectēvu praksi Latvijas laikā, savu pieredzi zvejnieku kolhozos un neatkarības gadu zvejniecības atdzimšanu. Viņi ir paaudžu paaudzēs dziļi saauguši ar jūru, pārzina gan tās mainīgo ekoloģisko stāvokli, gan to, kā izdzīvot politisko pārmaiņu laikos. Savukārt piekrastes saimnieces māk pagatavot plašu zivju ēdienu klāstu, kas maz pieejams citās Latvijas daļās," stāsta profesore Aistara. "Jauniešu un sabiedrības iesaiste šo dzīvesziņu vākšanā ieinteresēs tos izmēģināt šīs prakses un turpmāk iesaistīties jūras saudzēšanā un piekrastes ciemu atdzīvināšanā."
No lauka piezīmēm
"Piekrastes zvejnieki ir dažādi – vieni nāk no zvejnieku dzimtām, un viņu stāstos jūtamas paaudzēm krātas zināšanas, kas tiek nodotas tālāk un izmantotas. Taču ir arī tādi, kas iet jūrā "uz savu roku." Viņu dzīve ir pilsētā, bet hobijs – jūrā. Kad vajag zivis vai naudu, viņi iet jūrā. Kā mēs uz veikalu vai ledusskapi. Attiecības ar jūru, ar zvejas vietām, tās pastāv. Taču, līdzīgi kā aprakstījuši pētnieki citās valstīs, attiecības ar zivīm nemana. Vienīgā reize, kad novērojām kaut kādu piesaisti zivīm, to personalizāciju, bija Liepājas tirgū, kur viens vienīgs tirgotājs bija devis savai produkcijai vārdus. "K/k skumbrijas Leontīnes rullīši", "K/k karpa Berta ar ķiplokiem", "k/k asari Arkādiji" un vēl daudzi citi. Tas esot sācies kā joks, ko izdomājuši bērni, un tā turpinājies, stāstīja pārdevēja.
Ūdas, klāvs, ķocis – kādreiz tie bijuši darbarīki, bet tagad liecina par pagātni Nīcas muzejā. Arī moliņi – pāļu atliekas, kas bieži redzamas Dienvidkurzemes piekrastē, ir pirmkārt taisīti, lai aizturētu jūraszāles – visvērtīgāko mēslojumu piekrastes smilšainajā augsnē. Māju jeb īpašuma zīmes – kokā iegriezti raksti, vispirms radušās, lai "rezervētu" jūraszāles – kurš pirmais ieradies un tās ieraudzījis, uzmetis savu zīmi, lai draugs un kaimiņš zinātu – šeit jau aizņemts. Kādreiz zvejniekam palīdzēja visa ģimene, sievas, bērni, kas gan lika zivtiņas ūdās uz āķiem, gan tīrīja zivis. Tagad sievu pārziņā ir mārketings un tirdzniecība, mūsu satiktās sievas ir arī galvenās runātājas, jo kurzemnieku vīri ir mazrunīgi. Sievas vāra arī zupu. Bute, akmensbute, zandarts, lasis, asaris un vimba – šīs visas ir zivju zupā, kuras vārīšanā dalību ņem arī studenti."
Ieguvēji no šādām ekspedīcijām ir arī studenti, kuriem šī bija lieliska iespēja izmēģināt sevi pētniecībā un praksē pielietot apgūtās metodes. Lauka pētījumi etnogrāfiskajās ekspedīcijās dod gan jaunas zināšanas un pieredzi, gan iedvesmu turpināt studijas.
Nākamās ekspedīcijas notiks 2024. gada vasarā. Katrā ekspedīcijā plānotas vietējās kultūras, ekoloģijas un metodoloģiskās ievadlekcijas, iedzīvotāju intervēšana un piekrastes nodarbju līdzdalīga novērošana. Rezultāti tiks apkopoti V. Veldres grāmatas "Dzīve pie jūras" turpinājumā gan latviešu, gan angļu valodā, kā arī akadēmiskajās publikācijās angļu valodā, apgāda "SERDE" tradīciju burtnīcā par piekrastes zveju praksēm un "Dzīvesstāsta" mājaslapā. Projekta noslēgumā plānots Jūras zinību festivāls ar meistarklasēm – tīklu likšanu jūrā, zivju apstrādi, kūpināšanu un gatavošanu, piekrastes zvejnieku zināšanu nodošanai tālāk.
Projektu finansiāli atbalsta Latviešu fonds un Centrāleiropas Universitāte.
