ĪSUMĀ:
- Vēja enerģija tiek uzskatīta par vienu no zaļākajiem enerģijas iegūšanas veidiem.
- Pēc ekspertu vērtējuma Latvijas teritorija ir piemērota vēja parku izveidei, tomēr projekti uz priekšu nevirzās.
- Vēja parku izveides ieceres pavada iedzīvotāju protesti; to pamatā bieži vien ir dažādi mīti un puspatiesības.
- Valsts atbalsta programmas vēja parku būvei nav paredzētas.
- Vēja parku būvēšana jūrā ir dārga; kara Ukrainā dēļ iekārtu pašizmaksa būtiski kāpusi.
- Zemgales līdzenumi, pēc ekspertu vērtējuma, būtu piemērota vieta vēja parku būvniecībai, tomēr problēmas rada kadastrā norādītie viensētu pamati, tāpēc šīs vietas automātiski tiek atzītas par nederīgām.
- Rezultātā visvieglāk ir vēja parkus attīstīt mežos, nevis lauksaimniecības zemēs, kas būtu vislētāk un ekonomiski vispamatotāk.
- Valsts uzņēmumi "Latvenergo" un "Latvijas Valsts meži" plāno vēja parkus būvēt mežu teritorijās; sola ikviena nocirstā koka vietā iestādīt jaunu.
Kas traucē?
Latvija ir līdzena, vēja te netrūkst, un mums ir arī salīdzinoši mazs iedzīvotāju blīvums. Eksperti lēš, ka Latvija vēja parkiem varētu atvēlēt ap 300 hektāru savas teritorijas, kas kopumā nav nemaz tik liela platība. Starp citu, Latvijā esot piemērotākas vietas vēja parkiem nekā mūsu kaimiņvalstīs.
"Jo mums būs vairāk zaļās elektroenerģijas Latvijā, ko mēs paši saražosim, jo mums samazināsies imports. Šobrīd apmēram vēl kādus 30 procentus vidēji gadā importējam no citām Eiropas valstīm, pārsvarā no Ziemeļvalstīm," norādīja Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) valsts sekretāres vietniece Līga Rozentāle.
Vēja enerģija tiek uzskatīta par vienu no zaļākajiem enerģijas iegūšanas veidiem. Vienas no pirmajām vēja turbīnām Latvijā tika uzstādītas pie Igaunijas robežas. Iespējams, toreiz, iebraucot Latvijā, igauņi domāja – kāda moderna un attīstīta valsts. Taču tagad viņi mums ir aizsteigušies priekšā. Arī vēja parks, kas atrodas netālu no Liepājas un ir būvēts pirms gadiem 20, šobrīd pieder igauņiem – šo Grobiņas parku pirms kāda laika iegādājās Igaunijā reģistrēta kompānija. Latvijā pirms gada tika atklāts jauns vēja parks Ventspils pusē, un arī tas pieder tam pašam Igaunijas uzņēmumam. 20 gadu laikā ir izveidoti arī daži pavisam mazi vēja parciņi, bet tas arī viss.
"Ja mēs izbrauksim ārpus Latvijas, vienalga vai ziemeļiem, vai dienvidiem, mēs redzēsim, ka vēja parku tur ir daudz vairāk. Ja mēs aizbrauksim uz Lietuvu, mēs redzēsim, ka tur ir virs 700 megavatiem uzstādīta jauda, kas ir piecreiz vairāk nekā Latvijā," pauda Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs.
Bet kas mums Latvijā traucē šo zaļo enerģijas veidu attīstīt?
Vēja parkus var būvēt tur, kur tos tālāk būs iespējams pieslēgt augstsprieguma tīklam. Dažādi vēja parku attīstītāji Latvijā jau rezervējuši aptuveni 6000 megavatu jaudas, bet reāli dzīvē ieviesti tikai aptuveni 100 megavati. Projekti uz priekšu nevirzās. Nu jau kādu laiku virmo ideja Baltijas jūrā no Pāvilostas līdz Jūrkalnei uzbūvēt pamatīgu vēja parku. Ietekmes uz vidi novērtējumam Latvija un Igaunija no Eiropas kopā saņēmušas 18 miljonu eiro finansējumu.
"Vides fakti" tikās ar Voldemāru Dūdumu, kurš dzīvo Sārnatē, netālu no Jūrkalnes. Lai gan viņš savā būtībā esot vēja parku atbalstītājs, šeit viņš tos nevēlas redzēt. Viņaprāt, plānotais attālums 15 kilometri no krasta ir par tuvu.
"Norvēģijā parkus būvē 160 kilometrus no krasta, Anglijā 40, 50, 60 kilometrus no krasta. Neviens nebūvē blakus. Un tad atkal kļūst skaidrs, kādā veidā mēs konkurējam ar Angliju vai Norvēģiju šinī biznesā. Mēs ignorējam vietējos, – uzbliež maksimāli tuvu krastam, sanāk maksimāli lēti, un mēs tādā veidā izkonkurējam tos stulbos angļus un zviedrus. Sūnu ciema bizness tas ir," pauda Dūdums.
Šiem argumentiem daļa piekritīs, daļa arī nepiekritīs, bet sausais atlikums, ir tāds, ka vēja parkus te, visticamāk, tā arī neuzbūvēs.
"Ir pat investori, kas pēdējā laikā sākuši atteikties no šiem parkiem jūrā. Mēs zinām, ka no Latvijas aizgājis prom "Orsted", Dānijas valsts uzņēmums, kurš ir lielākais pasaules jūras vēja parku attīstītājs un saskaras šobrīd ar ļoti lielām finansiālām problēmām. Kara Ukrainā dēļ ir sabojātas piegāžu ķēdes, un šo iekārtu pašizmaksa ir uzkāpusi tik būtiski, ka principā elektroenerģijas pašizmaksa jūrā ir palikusi ļoti nekonkurētspējīga," norādīja Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs.
Tātad, ja jūrā nevar, tad jābūvē dziļāk sauszemē. Dūdums šādu ideju atbalsta, bet citur iekšzemē parasti vēja parku ieceres pavada iedzīvotāju protesti. Kādam šķiet, ka zāle zem vēja turbīnām neaugs, vēl kādam šķiet, ka vēzi no tām var dabūt.
"Parasti negatīvs viedoklis ir tiem cilvēkiem, kas vēja turbīnas vai nu vispār dabā nav redzējuši, vai nu braukuši viņām garām, vai par viņām lasa tviterī. Ja mēs sāktu diskusiju viens pret viens ar kādu no šiem protestētājiem un argumentēti ietu cauri visiem šiem uzdotajiem jautājumiem vai šaubām, mēs, visticamāk, pēc pusstundas nonāktu pie tā, kad argumenti otrā pusē beigtos," sacīja Nāburgs.
Tikmēr Indra, kuras ģimene dzīvo aptuveni 600 metru attālumā no vēja turbīnas, norādīja, ka Grobiņas vēja parks netraucējot, taču, ja būtu vēl tuvāk, diez vai patiktu.
"Vispār ir pierasts. Jau cik gadu viņi te ir. No sākuma paps uztraucās, mums te stārķa ligzda ir, viņš domāja, vai stārķis atlidos. Nekādas problēmas stārķim nebija, atnāca," pastāstīja Indra. Viņas dēls nodarbojas ar lauksaimniecību, pie turbīnām kultūraugi aug.
Zemgale piemērota, bet...
Pēc ekspertu vērtējuma, Zemgales līdzenumi arī būtu piemērota vieta vēja parku būvniecībai. Turklāt te apkārt plešas lauksaimniecības zemes. Tieši lauksaimniecības zemēs vēja turbīnas uzstādīt būtu vislētāk. Apkārt jau ir infrastruktūra, atliek tikai būvēt, netraucējot dabai un apkārtnes iedzīvotājiem.
"Zemgalē salīdzinoši šis arī māju izvietojums un lauku platība šķiet priekšnoteikums, lai tādu vēja parkam piemērotu teritoriju varētu atrast varbūt daudz vieglāk nekā tādā vairāk mozaīkas veida ainavā kaut kur Kurzemē vai Vidzemē. Kopumā no vides viedokļa ir ļoti svarīgi, lai atjaunīgās enerģijas projekti nevirzās tālāk mazāk skartās dabas teritorijās, bet ir tuvāk savietojami ar industriālajām un aktīvāk izmantojamām teritorijām," sacīja biedrības "Zaļā brīvība" eksperte Krista Pētersone.
Bet vēja parku te nav. Viena daļa no Zemgales lauksaimniecības zemēm Dobeles, Bauskas un Jelgavas novados ir atzīta par nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritoriju, kas primāri būtu izmantojamas lauksaimnieciskajai ražošanai. Tie ir 3% no visas kopējās lauksaimniecības izmantojamās zemes Latvijā. Vēl nesen Zemkopības ministrija (ZM) Ministru kabinetam (MK) sagatavojusi informatīvo ziņojumu, kurā saka – šeit būvēt neļausim.
Lai gan pie vēja turbīnām var nodarboties ar lauksaimniecību, tomēr ministrija saka – nē. Protams, nav tā, ka šī ziņojuma dēļ Latvijā nebūs vēja parku, bet tas ieskicē kopējo nostāju valstī – "jā, enerģiju vajag, bet ne pie mums, ne pie manas mājas vai ne manā atbildības sfērā. Būvējiet kaut kur citur."
Dobeles pusē "Vide fakti" tikās ar vietējo zemnieku Juri Cīruli, kurš dzīvo pavisam netālu no nacionālas nozīmes lauksaimniecības teritorijām. Viņam nebūtu iebildumu uz savas zemes izvietot vēja turbīnas, un viņš ir pārliecināts, ka tādā veidā zemes platību ražas audzēšanai īpaši nezaudēs.
"Mana iekšējā, dziļā pārliecība ir tāda, ka vienalga, ko mēs darām rūpniecības vārdā Latvijā, tas viss jādara, jo mūsu "klibā" vieta visā tautsaimniecībai ir rūpniecība. Es pats esmu bijis enerģētiķis, ražoju biogāzi, elektrību savā laikā. Enerģētika ir pa plecam zemniekam. Tikai man tā doma ir tāda, ka noteikti jāveido kaut kādas kooperatīvas struktūras, vienam to celt nav pareizi," pauda Cīrulis.
Viņš uzskata, šajā visā vajadzētu iztikt bez ārvalstu investoriem, lai peļņa paliktu Latvijā. Šeit jāpiemin, ka daudzus vēja parku projektus Latvijā vēlas attīstīt investori no Igaunijas un Lietuvas. Viņi te redz reālas peļņas iespējas. Bet Latvijas zemnieks viens pats to nepacels – sākumā vajadzīgas pārāk lielas investīcijas. Tomēr valsts atbalsta programmas šim mērķim nav paredzētas.
"Interese, kas šobrīd valstī ir par vēja parku attīstība, ir tik liela, ka mēs īsti neredzam nepieciešamību, kāpēc būtu vajadzīgs ieviest vēl kādu valsts atbalstu, jo tad mēs vienkārši nonāktu tajā situācijā, kāda bija vēsturiski ar obligāto iepirkumu, kas gala beigās ir jāsedz katram gala lietotājam," skaidroja Rozentāle.
Bēdīgā pieredze ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK) šim ir pārvilkusi svītru. Atliek vien ārvalstu investori vai arī vēja parkus būvēt vēl kaut kur citur.
Vēja parki mežos
Valsts uzņēmumi "Latvenergo" un "Latvijas Valsts meži" plāno vēja parkus būvēt mežu teritorijās.
Liepājas pusē sastaptā Indra turbīnas mežā gan neatbalsta:" Vai Latvijā vajag izcirst mežus, vai tad nevar citur uzlikt?" Izskatās, ka nevar, jo gandrīz visur citur būs protesti un iebildumi. Daba, kā zināms, protestē klusējot.
Problēma ir tā, ka valstij un investoriem tā arī nav izdevies iedzīvotājiem izskaidrot ieguvumus. Teorētiski, jo vairāk elektrības saražo, jo tās cena ir lētāka elektrības biržā. Bet, tā kā investoru galvenais uzdevums ir nopelnīt pēc iespējas vairāk, nav nekādu garantiju, ka tā tiešām būs. Ir nepieciešams reāls ieguvums, secināja "Vides fakti". Ja ar šo visu valsts garantēti spētu nodrošināt zemākas elektrības cenas, tas nozīmētu visas ekonomikas attīstību, jo iedzīvotājiem paliktu vairāk naudas uz rokas, ko tērēt, piemēram, tajā pašā Jūrkalnes kafejnīcā. Savukārt uzņēmumi var lētāk saražot preces Dobelē un pēc tam tās eksportēt uz citām zemēm. Bet, kamēr tā nav, tikmēr esam iepalikuši no kaimiņiem, un tagad mēģināsim iet mežu virzienā.
AS "Latvenergo" pārstāve Ilvija Boreiko skaidroja, ka šajās teritorijās ir daudz mazāk privātmāju, turpretī Zemgales lielo līdzenumu lauksaimniecības zemēs, kur mājas neredz, realitātē kadastrā ir informācija par viensētu pamatiem. Ja kadastrā ir rakstīts, ka tur ir ēka, lai gan patiesībā nav, tad būvēt vēja parku nedrīkst. Mežu teritorijās ir dārgāk, bet, acīmredzot, tajās vēja parku projektus ir vieglāk dabūt cauri. Atbilstoši "Latvenergo" stratēģijai līdz 2030. gadam plānots uzstādīt atjaunīgo energoresursu ražojošās iekārtas ar kopējo jaudu 2300 megavati. Plānots, ka, īstenojot stratēģiju, kopējais saražotais atjaunīgās enerģijas apjoms, kurā papildus jau tagad saražotajai elektrībai ietilps arī vēja un saules enerģija, veidos 7 teravatstundas, kas ir līdzvērtīgs šā brīža visas Latvijas gada elektrības patēriņam.
"Mēs skatāmies uz izcirtumiem, lai pēc iespējas samazinātu to apjomu mežu, ko mums nāktos izcirst, būvējot vēja parkus. Bet, protams, mēs apzināmies, ka kaut kādā mērā koku ciršana notiks. Tas, ko mēs esam savā projektā apņēmušies, ka ikviena nocirstā koka vietā mēs arī attiecīgi iestādīsim citu," solīja Boreiko.
Ornitologs Pēteris Daknis uzskata, ka pirms būvēšanas ir jāizvērtē, kur vēja parki vismazāk ietekmē putnus: "Viens ir jūrā, otrs ir lauksaimniecības zemēs, un trešais ir tur, kur meža platības. To nevarēs saklasificēt šādi pēc trīs nosauktajā vietām, jo ir lauksaimniecības zemes, kur, piemēram, migrācijas laikā veļas pāri simtiem tūkstošiem putnu. Un ir lauksaimniecības zemes, kur visu gadu praktiski nekas nenotiek putnu dzīvē."
Tātad, ja visu dara pareizi, arī mežos var būvēt, bet pie nosacījuma, ka tiek izvērtēti visi vides aspekti.
"Jo vairāk mēs vēja parkus Latvijā redzēsim, jo lielāka praktiskā saskarsme mums ar viņiem būs, jo lielāks akcepts par vēja parkiem kopumā būs. Tā vairs nebūs liela tēma, par ko runāt," ir pārliecināts Vēja enerģijas asociācijas vadītājs.
