ĪSUMĀ:
- Profesors atzīst – Latvijas dzīlēs varētu slēpties Eiropai nozīmīgas bagātības.
- Piemēram, dzelzs, mangāns, titāns, kobalts, varš, cinks un vēl daži citi komponenti.
- Titāns, platīns, hroms, kobalts atzīti par kritiskām izejvielām Eiropas Savienībā.
- Profesors: Mēs jau esam stāvus bagāti, tikai jāprecizē, cik tieši liela ir bagātība.
- Lai saprastu, vajag veikt dziļurbumus. Pēdējie veikti 90. gadu sākumā.
- Tas ir dārgs process – viens dziļurbums maksā ap miljonu eiro.
- Būtiski arī zināt, vai šo derīgo izrakteņu iegūšana atmaksātos.
- Interese par derīgo izrakteņu pētīšanu ir, tāpēc arī tapis regulējums par zemes dzīļu izmantošanu.
Latvijas zemes dzīlēs atrodas vērtīgi derīgie izrakteņi
Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu ģeoloģijas katedras asociētais profesors Ģirts Stinkulis skaidroja, ka Latvijas teritorijas ģeoloģiskajai uzbūvei ir nosacīti trīs daļas.
"Ja mēs sākam no augšas, tad virsējā daļa ir kvartāra sega, galvenokārt ledāju veidoti nogulumi, virspusē kūdras veidojumi, ezeru nogulumi un tā tālāk. Tad dziļāk seko senā nogulumiežu sega, kas guļ slāni pa slānim – jaunākais virsū, vecākais apakšā. Tas, no kurienes mēs šobrīd reāli iegūstam derīgos izrakteņus, arī no šīs senākās nogulumiežu segas – ir no devona un no perma iežiem, tātad tie ir simtiem miljonu gadu seni veidojumi."
Mēs nonākam līdz dažādiem kaļķakmeņiem, māliem, smilšakmeņiem. Vēl dziļāk ir jau pavisam cita valstība, kas ir kristāliskais pamatklintājs. To vecums ir 1,6–1,8 miljardi gadu. Somijā un Zviedrijā šie ieži atsedzas arī zemes virspusē, bet Latvijā tie ir no dažiem simtiem metru līdz pat vairāk nekā kilometru dziļumā.
Jautāts, vai tā varētu būt taisnība, ka Latvijas zemes dzīles ir krietni bagātākas nekā citviet Eiropā, Stinkulis atbildēja apstiprinoši: "Kaut kādā ziņā tas tā noteikti varētu būt, vismaz saistībā ar šīm joslotajām dzelzsrūdām, tās ir pietiekami liels retums Eiropā un, cik zinu, tad Rietumeiropā tādu gandrīz nav."
Kā skaidroja profesors, šajās joslotajās dzelzsrūdās ir liels dzelzs daudzums – vairāk nekā 40%, kā arī mangāns, titāns, kobalts, varš, cinks un vēl daži citi komponenti.
"Mēs varam runāt, ka dzelzs un mangāns ir rūpnieciskās koncentrācijās. Mangāna daudzums, piemēram Staiceles atradnēs ir lielāks nekā 10%, kas ir ļoti daudz, savukārt Gārsenes atradnē, kas ir Sēlijā, – tur kobalts sasniedz rūpnieciskas koncentrācijas, līdz 1% aptuveni," norādīja Stinkulis.
Mangāns ir ļoti nozīmīgs metalurģijā, savukārt kobaltu izmanto dažādu elektroierīču izgatavošanai, piemēram, saules paneļiem.
Daļa no šajās dzīlēs iegūstamajiem materiāliem Eiropas Savienībā ir atzīti par kritiskajām izejvielām, piemēram, titāns, platīns, hroms, kobalts. Tādēļ, lai nākotnē varētu plānot iespējamo to ieguvi, ir jāveic kristāliskā pamatklintāja izpēte, lai noskaidrotu kāda veida rūdas un kādā apjomā Latvijā ir sastopamas.
Kam pieder zemes dzīles?
Kam pieder zemes dzīles – tas ir "ļoti specifisks regulējums, kas diezgan būtiski atšķiras no pārējās Eiropas", un arī pasaulē tāda veida regulējums nav bieži sastopams, atzina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
"Mums principā zemes dzīles pieder zemes īpašniekam faktiski līdz zemes kodolam. Vienmēr, ja ir nozīmīgi derīgie izrakteņi, tad ir noteikts pēc tā saucamā "royality" principa, cik tālu kas pieder valstij un cik tālu pieder zemes īpašniekam, un sadalīti šie slāņi kaut kādā līmenī vai dziļumā," skaidroja Vesere.
Ir pieņemti Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas paredz, ka nepieciešamības gadījumā var tikt noteikti valsts nozīmes zemes dzīļu apgabali, kuros var pētīt, cik, vai un kādi derīgie izrakteņi ir, un tālāk lemt, vai tos iegūt. Līdz šim, ja zeme ir privātīpašums, tad valsts no savas puses nebija tiesīga konkrētajā teritorijā veikt vai saskaņot paraugu ņemšanas darbus.
"Protams, ka zemes īpašniekam pienāksies gan kompensācija par to, ka viņa zemes virskārta tiek ietekmēta un izmantota un, protams, viņam pienāksies atbilstoša maksa, lai viņš ir ieinteresēts un arī ieguvējs no tā visa," atzina Vesere.
Tagad vēl tiks lemts par iespējamo kompensāciju un samaksas mehānismu īpašniekam, ja tiešām viņa privātīpašuma zemes dzīlēs tiks iegūti derīgie izrakteņi.
Ģeoloģiskās izpētes darbi – laikietilpīgs un dārgs process
"Mēs jau esam stāvus bagāti, tikai jāprecizē, cik tieši liela ir šī mūsu bagātība, jo resursi ir apzināti – tie ir konstatēti vairākos desmitos urbumu," sacīja Stinkulis.
Urbuma diametrs ir desmit centimetri, un urbt vajag, lai saprastu, ko šis klintājs slēpj; tam palīdz arī ģeofizikālās metodes – zemes apstarošana no virsmas, kad mēra magnētisko un gravitācijas lauku. Pamatklintāju iežos atrast var teju visu, var būt arī zelta iegulas, bet pagaidām lielās koncentrācijas zelts Latvijas zemes dzīlēs nav atrasts.
Pēdējie dziļurbumi ir veikti 90. gadu sākumā. Pēdējās trīs desmitgades šie dziļurbumi nav veikti tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi dārgi – viens dziļurbums maksā aptuveni miljonu eiro.
Aplēses un dati
Visi dati par zemes dzīļu izmantošanu un izpēti tiek saglabāti vienkopus Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā (LVĢMC). Valsts ģeoloģijas fondā ir aptuveni 23 500 pārskati par zemes dzīļu izmantošanu – gan par ģeoloģisko izpēti, gan par zemes dzīļu monitoringu, dažādiem zemes dzīļu izmantošanas veidiem. Kartēs redzams dolomīta, ģipšakmens, kaļķakmens, kūdras izplatības areāls, smilts un smilts grants atradnes.
"Šie ir tie derīgie izrakteņi, ar ko mēs kā Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs strādājam ikdienā. Tātad mēs apkopojam informāciju gan par šo derīgo izrakteņu ieguvi, gan krājumiem, gan ģeoloģiskās izpētes datu kvalitāti, uzturam šīs informācijas sistēmas. Ja mēs runājam par iežu potenciālu tādu derīgo izrakteņu aspektā, kas šobrīd netiek iegūti un netiek arī pētīti pašlaik, tad tas ir tāds jauns izaicinājums arī mums – kādu informāciju mēs uzturēsim, kādu informāciju mēs sniedzam šobrīd, ko mēs varam izcelt no Valsts ģeoloģijas fonda ārā," skaidroja LVĢMC Zemes dzīļu daļas vadītāja Daiga Pipira.
Dzelzs rūdu apjoms agrāk ir aplēsts vairāku miljardu tonnu daudzumā, un vienīgā problēma ir lielais dziļums. Kristāliskā pamatklintāja virsma Latvijā ir nevienmērīga. Pie Strenčiem pamatklintāja virsma ir 300 metru dziļumā, bet pie Grobiņas, pie Rucavas – ap 1900 metru dziļumā. Dziļākais urbums – 1920 metri – ir veikts Grobiņā.
Joprojām pētnieciskās institūcijas apmeklē ģeoloģisko urbumu seržu glabātavu, ņem iežu paraugus un ar jaunajām izpētes metodēm pēta to mineraloģiskos un ķīmiskos sastāvus. Ar mūsdienīgām iekārtām iegūtie dati ir daudz precīzāki nekā iepriekš esošie.
"Protams, lai mēs noskaidrotu, vai šāds potenciāls tiešām mūsu zemes dzīlēs ir, ir nepieciešami papildu ģeoloģiskās izpētes darbi, kas ir laikietilpīgs un arī dārgs process. Viena lieta ir zināt, ka tas mums ir, otra lieta ir tiešām šis potenciāls derīgajam izraktenim vispār tikt izraktam un iegūtam – ekonomiskais izdevīgums. Jautājums ir par to, vai būs ekonomiski pamatoti šo derīgo izrakteni arī iegūt," uzsvēra Pipira.
Privātie investori izrāda interesi
Interese par derīgo izrakteņu pētīšanu un potenciālo ieguvi ir, un tāpēc arī ir izstrādāts normatīvais regulējums par zemes dzīļu izmantošanu.
"Diezgan daudz reižu privātie investori ir bijuši un izrādījuši šādu interesi. Bet jāsaprot viens – ja viņi pētīs, tad viņi pētīs ar konkrētu mērķi un gribēs arī iegūt. Un tad ir jāskatās uz visām šīm izmaksām, kas pienākas zemes īpašniekam, un tā tālāk. Tas nav vienas dienas jautājums," norādīja Vesere.
Nesen ir piešķirts Latvijas Zinātnes padomes finansējums rūdu izpētei, un mērķis ir tuvāko trīs gadu laikā pārbaudīt dziļurbumu paraugu serdes, lai zinātu, cik daudz mums ir šo derīgo izrakteņu.
