Lazda jeb parastā lazda ir tā saucamais vienmājnieks – augs, uz kura attīstās divu veidu viendzimuma ziedi, proti, uz viena un tā paša krūma (pat zara) veidojas gan putekšņus nesošie vīrišķie ziedi, saukti par spurdzēm, gan arī sievišķie ziedi.
Nokarenie, cilindriskie vīrišķie ziedi, kas jau rudenī izveidojas lokano, izturīgo zaru galos, ja ziemā nav apsaluši, pavasarī izstiepjas garāki, piebriest, iekrāsojas koši dzelteni – izplaukst. Ziedošas lazdu spurdzes ir uzkrītošas, iztālēm viegli pamanāmas.
Toties, lai ieraudzītu izplaukušus miniatūros sievišķos vairošanās orgānus, cilvēkam visai cieši jāpietuvojas lazdai un rūpīgi jāaplūko tās zari: jācenšas saskatīt ārpus brūnsārtajām pumpurveida ziedkopām izlīdušās ziediņu gaišsarkanās drīksnas – putekšņu uztvērējas.
Labvēlīgos apstākļos no sievišķajiem ziediem vēlāk izveidojas un augustā, septembrī nogatavojas lazdu augļi – rieksti. Tie nenogatavojas vienlaicīgi – pat vienā krūmā vienkop var atrasties gan gatavi, gan gandrīz gatavi, gan visnotaļ "zaļi" rieksti.
Tiesa, lai gan lazdas ir aukstumizturīgas – viegli pacieš nedaudz negatīvu temperatūru –, ziedēšanas laikā uznācis stiprs sals spēj ziedus nobeigt.
Lazdām ir arī citi pāridarītāji: dažs – populārs (teiksim, vāvere, sīlis, varbūt riekstrozis), dažs impozants (piemēram, lazdu tinējsmecernieks un riekstu smecernieks, kura gaļīgos kāpurus tautā aplam dēvē par "riekstu tārpiem").
Vairāk vai mazāk lazdām mēdz kaitēt vēja trūkums ziedēšanas periodā. Lazdas ir svešapputes augi: apputeksnēšanās notiek ar vēja palīdzību. Tieši tāpēc tās zied pirms lapu saplaukšanas – lai lapas netraucētu vējam ieskrieties. Stiprs vējš mēdz nest lazdu ziedputekšņus kilometriem tālu. Bet ne vienmēr vējš ir gana stiprs tad, kad lazdām to vajag.
No tiem sievišķajiem ziediem, kuri neapputeksnējas, izveidojas bezkodolaini jeb tukšie rieksti. Tukšie rieksti agri nobirst – pirms paguvuši nogatavoties apputeksnēto ziedu rieksti.
