Dabas pērles
1923. gada 10. jūlijā "Valdības vēstnesī" tika publicēts "Saraksts Nr.3 mežu novadiem un zemes gabaliem, kuri pieskaitāmi parkiem un dabas pieminekļiem". Sarakstā ar 11. numuru bija minēts Šlīteres dabas piemineklis 1100 hektāru platībā.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte pārgājienam parkā apģērbusies kārtīgi – garās biksēs un brienamos zābakos. Viņa Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai rādīja vietas, kas apmeklētājiem nav pieejamas jeb aizbrienamas. Viena no šādām vietām, piemēram, ir Dāvida ala.
Slīterē jūnijs ir lakšu un mēneseņu ziedēšanas laiks. Lakši ir meža loki ar spēcīgu ķiploku smaržu un lapām kā maijpuķītei. Baltie lakšu ziedi visu zemi sedz kā baltiem palagiem. Savukārt violetā mēnesene smaržo pēc naktsvijoles.
"Mēs šo saucam par piekto gadalaiku," skaidroja DAP vecākais eksperts Kristaps Vilks, " Un vēl mēs šo vietu saucam par ziemeļu lietus mežiem. Te ir mitrs mikroklimats un sajūta kā īstā lietus mežā."
Laužoties cauri kritušajiem kokiem un papardēm cilvēka augumā, sajūta ir kā īstos džungļos. Vilks stāstīja: "Mēs šobrīd esam Slīteres zilajos kalnos, un tie ir kanoniska vērtība. Te ir vecs platlapju mežs, viena no vecākajām dabas aizsargājamajām teritorijām Latvijā. Ne par velti ir šis Šlīteres dabas piemineklis. Šajā Baltijas ledus ezera senkrastā ir daudz maigāks klimats. Te var dzīvot tādas sugas, kas citur nevar izaugt kā relikti. Un visbeidzot – liela loma ir teritorijas vēsturei. Padomju laikos te bija strikti ierobežota cilvēku plūsma."
Visticamāk, tas viss bija gana vienaldzīgs mistiskajam Dāvidam, pēc kura nosaukta ala. Dāvids bijis laupītājs. Sāmīte stāstīja: " Savulaik te, uz lielās kraujas laupītājs Dāvids kurināja ugunskurus. Un viņa banda kuģus apzaga. Un visus dārgumus stiepa uz šo alu, kura reāli nav pat ala. 5 kilometrus stiepa, jo jūra no šejienes nav tuvu."
Ala ir smilšakmens atsegums. Tajā lasāmi arī dažādi apmeklētāju atstāti uzraksti. Vecākie ap 1810. līdz 1820. gadu. "Tā kā mums vēl ir cerība atrast lielo zeltu", piebilda Sāmīte.
Grava, kuras krastos ir Dāvida ala veido nogāžu sistēmu un dod mājas augiem, kas citur neaug. Piemēram, efejas.
DAP pārstāvis Vilks gan sirdī ir kukaiņu un tauriņu cilvēks. Viņš stāstīja, ka vasaras vidū Slīteres nacionālajā parkā būšot kārtīgs kukaiņu festivāls.
Vieta, kas iekrita sirdī
Tikmēr daudzu tik ļoti iemīļotais, sevi par "putnologu" dēvējošais Vilnis Slīterē strādā no agras jaunības. Viss sācies Rojā. Viļņa draugs kādreiz teicis: "Klau, nu, ko tu tai fabrikā piepelnies? Nāc uz Šlīteri!" Jaunais Skuja bija beidzis jau trešo kursu, bet divus ornitologus gan rezervātam nevajadzēja, tāpēc viņš žigli pārkvalificējies.
Skuja stāstīja: "Es pārvērtos hidrobiologā un sāku kāst ūdeņus. Bet man tā doma bija, ka būšu "putnologs". Un pēc gada jau bijām divi!"
Skujas lielā mīlestība bija kraukļi. Taču vispār šajā apkaimē grūti nemīlēt putnus, jo Kolkas ragā putnu migrācijas laikā ir daudz lidoņu. Neskaitāmas sugas.
"Nu, es taču biju no Rojas. Tā nav nekāda sīka vietiņa. Tāpēc es domāju – ak Dievs, kā iespējams dzīvot Slīterē? Autobuss divas reizes dienā, bet kaut kā šī vieta man iekrita sirdī. Un tā es esmu šos 40 gadus darījis visu. Bijis gan zinātniskais līdzstrādnieks, gan mežsargs, pat sabiedriskās attiecības bīdījis. Ko tik neesmu darījis," atcerējās Skuja.
Sāmīte Latvijas Televīziju veda uz vēl kādu unikālu vietu. Bijusī degvielas uzpildes stacija. Tā gan sen vairs netiek lietota, bet pašas uzpildes iekārtas ir saglabājušās.
Slīteres nacionālā parka lielākā vērtība ir neskartā daba. Meži, kuros gadu simtiem nav dzirdēts zāģis. Bāka, kas ir unikāla arī tāpēc vien, ka ir vistālāk sauszemē esošā bāka, kas gan vairs netiek izmantota kuģu satiksmei, bet joprojām ir izcils skatu tornis, lai redzētu plašo apkaimi.
Ilggadējā pētniece Ērika Kļaviņa stāstīja: "Kad vadām ekskursijas, bērnus aizvedu uz to krauju un tā sajūta ir "vau"! Neko nav jāstāsta. Tas ir tas, ko sajūt, kas ir laime, kas ir mīlestība? Tas jau arī nav aprakstāms vārdiem. Un Slītere ir vienīgā vieta tāda Latvijā!"
"Kas tad te ir palicis? Administrācija un 3 ēkas? Bet kādreiz te cilvēki ir dzīvojuši daudz! Te pat divi veikali bijuši," zināja stāstīt parka jaunais reindžers jeb dabas sargs Madars Burnevics. Viņš ir vecākais valsts vides inspektors, kurš ceļojumā uz Aļasku sapratis, ka daba ir viņa aicinājums.
"Tur tikai dažas vecākas tantes palikušas, var teikt – pēdējie mohikāņi. Bet pašlaik mukšana uz pilsētām ir beigusies. Cilvēki atgriežas," pauda Burnevics.
