Sintija Ambote: Monitoringa laika nogrieznis ir teju 20 gadi, tātad kopš 2005. gada tiek veikta šī uzskaite, un jaunākajā ziņojumā secināts, ka samazinājušās 27 putnu sugu populācijas. Vai varam kādus putnu sugu piemērus iztirzāt vairāk?
Viesturs Ķerus: Droši vien izcelšanas vērtas sugas būtu mežirbe un grieze, ja runājam par šiem uzskaišu rezultātiem. Mežirbe jau faktiski kopš uzskaišu pirmajiem gadiem uzrāda nepatīkami stabilu lejupslīdi. Grieze tagad ir pievienojusies tām sugām, kurām šeit uzrādās straujš samazinājums, bet vispār griežu populācija ir samazinājusies jau kādu laiku.
Bet mēs varam skatīties ne tikai periodā kopš 2005. gada, bet arī, piemēram, pēdējo desmit gadu griezumā. Un tur mēs redzam, ka arī citu lauku putnu, kā lukstu čakstīšu skaits samazinās. Lukstu čakstīte ir tāds parasts putns, bet tā ir saistīta ar viegli aizaugušām lauksaimniecības zemēm, nevis intensīvu ainavu. Tāpat arī, ja mēs skatāmies uz pēdējiem 10 gadiem, tad tītiņu skaits ir samazinājies, tas ir kaut kas pa vidu starp mežu un lauku putnu. Viņš ir tāds dārzu un mežmalu zālāju putns, no skata mazs brūnpelēki raibs putniņš.
Ir šie dati, kuros jūs redzat, ka ilgtermiņā samazinās putnu populācijas. Kas ir galvenie iemesli?
Ir svarīgi paturēt prātā, ka putnu uzskaišu, putnu monitoringa dati rāda tendences, bet neskaidro tās. Šī informācija ir kā termometrs ārstam, kas parāda temperatūru, bet diagnozi neuzrāda. Lai mēs zinātu, kādi ir iemesli šīm populāciju pārmaiņām, mums būtu nepieciešami dziļāki pētījumi par konkrētām sugām.
Attiecībā uz griezi šādi pētījumi ir savulaik veikti, tāpēc mēs zinām, ka grieze ir tāda suga, kurai vajag kaut ko pa vidu. Tāpēc šī suga ieguva no lauksaimniecības intensitātes mazināšanās laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Bet, ja viņa labprāt dzīvo atmatās, zālājos u.tml., tad griezei vienlīdz slikti ir gan tas, ka tā bijusī pļava aizaug un kļūst par mežu, kas griezei nav piemērots, un tikpat nepiemērota ir situācija, ja pļava tiek uzarta un kļūst par intensīvu aramzemi.
Tātad grieze ir viena no tām sugām, kas cieš no polarizācijas mūsu lauku ainavā, – intensīva mežsaimniecība vai intensīva lauksaimniecība.
Bet grieze ir tā, kurai vajag kaut ko pa vidu, un tādas putnu sugas ir ne viena vien. Tāpēc, ja mēs ejam tādā intensīvā virzienā, ka mēs katru dabai atstāto lauksaimniecības zemes hektāru tulkojam kā mums no mutes izrautu maizes kumosu, tad tajos laukos paliek arvien mazāk vietas putniem.
Un, skatoties vairāk uz Rietumeiropu, mēs redzam, ka tur tā lauku putnu populāciju lejupslīde ir sākusies jau 80. gados un lāgā nav apstājusies.
Mēs ejam ar aizturi līdzi tām valstīm, kas jau ir noplicinājušas savas lauku putnu populācijas.
Savukārt, ja mēs skatāmies uz mežiem, tad Rietumeiropas valstis savus mežus ir noplicinājušas stipri sen, vēl pirms sākās putnu uzskaites. Tāpēc šajās valstīs šobrīd mēs redzam putnu populāciju atkopšanos, jo tas ir sācies no ļoti zema atskaites punkta. Bet Latvijā un arī Skandināvijā kopumā mēs redzam parasto meža putnu lejupslīdi. Melnais stārķis jau ir kļuvis pārāk rets, lai šīs vispārīgās monitoringa programmas viņu aptvertu. Bet, runājot par mežiem, melno stārķi nevar nepieminēt – to mēs kādreiz uztvērām kā Latvijas mežu dabiskuma simbolu un tagad mēs redzam, ka
daudzviet Eiropā melno stārķu skaits palielinās, kamēr Latvijā viņu skaits joprojām, kā 90. gados sāka iet uz leju, tā turpina to darīt.
Kāpēc šāda situācija tieši Latvijā, jo reģions tātad ir kopīgs?
Melnais stārķis ir tāda sarežģīta suga, kuru ietekmē ļoti daudzi faktori. Reizēm tiek vainoti apstākļi Āfrikā vai viņu migrācijas ceļi uz Āfriku, bet tieši tā – ja problēma būtu tajā, tad citās Eiropas valstīs arī melno stārķu populācija samazinātos.
Bet acīmredzot citur Eiropā, kur nu tie meži ir palikuši, tur tos vairāk saudzē.
Pie mums meži tiek arvien intensīvāk izcirsti, un ne velti mēs esam nonākuši pat līdz Satversmes tiesai. Tāds fragmentēts, traucēts mežs, kurā sāk trūkt lielu un vecu koku, tas kļūst melnajam stārķiem nepiemērots.
Mēs varam lielīties ar formālu meža platību uz papīru, bet ne viss, ko mēs saucam par mežu juridiski, ir mežs arī no melnā stārķa skatupunkta.
Turklāt melnais stārķis nav atkarīgs tikai no meža – kā mazais ērglis vai peļu klijāns, kuram šobrīd klājas vissliktāk. Melnais stārķis ligzdo mežā, bet barojas citur – upēs, grāvjos, ūdeņos. Tātad melno stārķi ietekmē arī tas, kādā stāvoklī ir mūsu ūdeņi. Taču acīmredzot tas lielākais negatīvais faktors ir tas, kā tiek saimniekots mežos. Pat tad, ja tā ligzda netiek fiziski nocirsta, tad mežsaimnieciskās darbības radītais traucējums var kļūt liktenīgs melnajam stārķim, jo viņš ir tramīgs un atstāj ligzdu, dzirdot tehnikas rūkoņu. Arī, ja viņš pēc tam izlemj atgriezties ligzdā, tad tas var būt par vēlu, jo varbūt krauklis jau ir apēdis viņa olas.
Turpinot vēl par mežiem, tad mežirbe ir vēl spilgtāks piemērs, jo mežirbe ir ļoti nometnieciska suga, kas nekur uz Āfriku nelido un visu gadu pavada tepat Latvijā. Šīs putnu populācijas lejupslīdē mums ir grūti atrast kādus citus vainīgos.
Kas ir tas indikatīvais rādītājs, kā mežirbju populācija ir samazinājusies šajos teju 20 gados?
Šobrīd mežirbju populācija ir samazinājusies par vairāk nekā 90%, salīdzinot ar 2005. gadu.
Un kurā vidē sugām šobrīd kopumā klājas sliktāk – lauku vai meža sugām?
Mēs redzam pēc meža putnu un lauku putnu indeksu vērtībām, ka mežu putniem šobrīd klājas sliktāk nekā lauku putniem. Un arī kopumā šajā periodā mežu putniem klājas sliktāk, jo sākotnēji pirmajos 10 gados lauku putnu populācijas bija stabilas vai pat augošas, bet meža putnu populācijas kopējā tendence ir negatīva.
Tāpat ir vērts piebilst, kas arī raksturo mežu putnu problēmas, ka viens no monitoringu virzieniem ir plēsīgo putnu monitorings, kur kolēģi ir izanalizējuši un redz, ka,
jo vairāk suga ir saistīta ar netraucētiem lieliem mežiem, jo sliktāk viņai klājas.
No plēsīgajiem putniem tā 90% lejupslīde populācijā ir ķīķim, kas ir tāda suga, kurai nepatīk ligzdot mežmalā, bet jābūt mežā iekšienē.
Bet, lai nebūtu tikai bēdu stāsti, jāpiemin, ka
plēsīgo sugu populācijās ir uzlabojumi tām sugām, kas barojas ūdeņos.
Teiksim, jūras ērgļu populācija joprojām aug, un jūras ērglis ir tāds piemērs dabas aizsardzības veiksmes stāstam un arī tam, cik ļoti ilgs laiks ir vajadzīgs, lai līdz veiksmes stāstam nonāktu, jo jūras ērgļu populācija tāpat kā daudzu citu zivjēdāju populācija ir savulaik ļoti cietusi gan no tiešas iznīdēšanas, gan no piesārņojuma ar DDT.
Tad, runājot par to, kā mainīt situāciju, lai uzlabotu šos putnu populāciju datus, cik ļoti to var ietekmēt arī kādi konkrēti politiski lēmumi dabas aizsardzībā?
Smags jautājums, jo tā kā acīmredzami galvenie dzinējspēki, kas samazina šīs putnu populācijas ir tas, kā mēs apsaimniekojam savu zemi, tad, protams, politiskiem lēmumiem ir ļoti liels svars. Bet jūs jautājat par politiskiem lēmumiem dabas aizsardzībā, taču lielākoties putnus ietekmē lēmumi lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.
Tad ir šo lēmumu neesamība tieši dabas aizsardzībā?
Arī tas. Un arī tas, ka mēs uzskatām, ka dabas aizsardzība ir kaut kas atrauts no mežsaimniecības un lauksaimniecības. Un arī tas, ka griezei nav traktora, ar ko aizbraukt pie Saeimas. Lai gan mums it kā ir sapratne, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība nozīmē dabas daudzveidības saglabāšanu. Taču tad, kad nonāk līdz politiskiem lēmumiem, tad mežsaimniecības lēmumi ir par to, kā audzēt un iegūt koksni, un lauksaimniecības lēmumi ir par to, kā audzēt dažādas kultūras. Bet ar dabas aizsardzības lēmumiem, es teiktu, ka Vides ministrija tradicionāli ir bijusi daudz mazāk klātesoša jautājumos, kas skar mežsaimniecību un lauksaimniecību, nekā vajadzētu būt. Un šiem vides jautājumiem jau patiesībā vajadzētu būt integrētiem visos jautājumos par zemes apsaimniekošanu.
Stāsts nav tikai par griezi vai mežirbi, šie putni ir tikai tādi indikatori tam, kas notiek. Tas parāda kopējo daudzveidības noplicināšanu.
Pat ja mēs skatāmies tā ļoti prasti saimnieciski, tad no bioloģiskās daudzveidības ir atkarīga mūsu spēja pielāgoties dažādiem apstākļiem, piemēram, tām pašām klimata pārmaiņām. Ja mēs audzējam daudzveidīgus mežus, kas ir arī labi daudzveidīgām putnu sugām, tad ir lielāka iespēja, ka šie meži arī pārdzīvos klimata pārmaiņas, lai kādas tās būtu. Ja mēs audzējam vienas sugas un vecuma mežus, tad var izrādīties, ka egle pēc 100 gadiem Latvijā vairs sevišķi labi nejutīsies un tad mums ir lieli zaudējumi gan ekonomiski, gan no dabas daudzveidības viedokļa.
Bet problēma reizēm ir tajā, ka uz šiem jautājumiem skatās atrauti. Tajā brīdī, kad rodas kaut kādas vides problēmas mežsaimniekiem vai lauksaimniekiem, tad atbilde ir nevis mēģinjumi pielāgot saimniekošanu un darīt to videi draudzīgi, bet tiek prasītas kompensācijas vai vides prasību mīkstināšana. Tas tā kā tādā galējā versijā: ja zvejnieki izsmeļ visas zivis un to vairs nav, tad viņi dusmojas uz valdību vai Briseles birokrātiem, nevis sāk domāt par to, ka varbūt vajadzēja saudzīgāk zvejot.
Kā Ornitoloģijas biedrības pārstāvji raugās nākotnē, redzot pašreizējās putnu populāciju samazināšanās tendences. Vai kritums turpināsies, un kas ir tie paši galvenie tiešie riski un ietekmes arī uz cilvēku, mazinoties daudzveidībai?
Runājot par nākotni, īpaši attiecībā uz mežiem man liekas, ka mēs esam tuvu kaut kādam lūzuma punktam, kur mēs varam aiziet pa diviem ceļiem. Vai nu mēs varam iet pa intensīvas mežsaimniecības "ātri izaudzē un ātri nocērt" ceļu, kur arī droši vien ar laiku sabiedrība pieradīs un vienkārši pieņems, ka mežā nedzīvo putni, bet vienkārši pastaigājas ar suņiem. Un otrs virziens, kur es gribētu cerēt, ka mēs aiziesim, ir tāds, ka mēs beidzot sākam domāt par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un mežu dabiskošanu, nevis samākslošanu.
Tāpēc es gribētu skatīties attiecībā uz mežiem nākotnē optimistiski, bet, vai ir pamats tā raudzīties arī uz laukiem, es neesmu pārliecināts. Jebkurā gadījumā man šobrīd izskatās, ka tuvākajos gados gan optimismam pamata nav.
Runājot par ietekmēm uz cilvēkiem, atkal ir jāpatur prātā, ka putns ir tikai rādītājs, kas parāda to, ka mūsu lauku un mežu ainavas kļūst arvien noplicinātākas. Taču, ja runājam tieši par putnu skaita samazināšanos, tad ir skaidrs, ka tas nav būtisks cilvēku uztura objekts, tādēļ mēs nebūsim mazāk paēduši, bet mēs zinām, ka putniem ir būtiska loma cilvēka garīgās veselības uzturēšanā. Mēs zinām, ka mūsdienas ir stresa pilnas, un atceramies, ka kovida pandēmijas laikā mēs visi gājām dabā atpūsties, bet, to pazaudējot, īpaši labi var just aizbraucot uz ārzemēm komandējumā uz kādu citu Eiropas valsti, kur ir maz mežu un tur var fiziski reizēm just diskomfortu.
Pazaudējot Latvijas dabas daudzveidību, mēs varam pazaudēt, ja tā var teikt, māju sajūtu šeit, Latvijā.
