Vaidavas ezers iekļaujas Gaujas Nacionālajā parkā, bet tā ekoloģisko stāvokli eksperti raksturo kā sliktu un ar tendenci pasliktināties. Te savā ziņā, kā stāstīja Latvijas Universitātes hidrobioloģe Laura Grīnberga, vainojams ir piekrastes aizaugums.
"Padomju laikos ielaida neattīrītus notekūdeņus un, kā jau daudzos ezeros, tas bija diezgan lielos daudzumos. Mūsdienās ielaiž attīrītus notekūdeņus, bet jāsaka, ka nevienus notekūdeņus nevar attīrīt pilnībā, līdz ar to tie ūdeņi ienāk un ezerā ienāk arī barības vielas, kas uzkrājas gultnē. Vaidavas ezeram ir raksturīga gan ūdens ziedēšana, kas ir ezera pārbarotības pazīme, gan arī otra lieta, ka aizaug piekraste," stāstīja Grīnberga.
Šoruden Vaidavas ezerā Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), īstenojot projektu "Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana", pļāva niedres, lai tādējādi mazinātu aizaugumu, niedres tika pļautas arī aizvadītajā gadā.
Kocēnu apvienības pārvaldes Īpašuma apsaimniekošanas speciāliste Linda Cielēna vērtēja, ka rezultāts ir: "Pilnīgi noteikti Tajās vietās, kur pagājušo gadu paspēja izpļaut, jau ir redzams, ka retāk aug ūdensaugi, un otra lieta, ko iegūs, ka neaizaugs šī ezera zona un neveidosies pastiprināti piedūņojums."
Šoruden ceturto gadu pēc kārtas niedru pļaušana ar Zivju fonda atbalstu tika veikta Burtnieka ezerā. Mērķis, kā stāstīja Valmieras novada Dabas resursu nodaļas vecākā vides speciāliste Evija Ozola, ir palīdzēt līdakām ar nārsta vietām.
"Zinātnieki ir izpētījuši, ka zivis Burtniekā nārsto ļoti labi, mazuļu ir daudz, tāpēc mākslīga zivju mazuļu ielaišana nav nepieciešama, taču tas, ko mēs varam darīt, ir rūpēties par to, lai šīm zivīm ir, kur nārstot. Tad viens no šiem variantiem, kā to darīt, ir pļaut ezerā ūdensaugus joslās, tādā veidā līdakai ir, kur droši iznārstot. Un, ja runā par makšķernieku lomiem, tad lomi gan šogad, gan pagājušajā gadā ir bijuši samērā labi, tā kā ceram, ka tas ir apsaimniekošanas pasākumu nopelns," atzīmēja Ozola.
Arī Burtnieka aizaugšanai pamatā iemesli ir tie paši, kas Vaidavā.
"Viens ir padomju laika nosēdumi, kas ir iekšā ezerā, nu šīs baltās zivis mums to visu rušina augšā barojoties, un tā tas viss aktivizējas un atkal ir ūdensaugiem, no kā baroties un augt. Otra lieta ir vēl ienākošais piesārņojums, kas ir gan mēslojums no lauksaimniecības zemēm, gan mežsaimniecības, gan arī sadzīves kanalizācija, kas arī kaut kur tiek iekšā," sacīja Ozola.
Lai attīrītu Latvijas ceturtā lielākā ezera aizaugumu plašākās teritorijās, kā uzsvēra Burtnieku apvienības pārvaldes vadītāja Kristīne Auziņa, vajag ļoti lielus resursus. Bet saistībā ar ezera krastu sakopšanu ir vēl kāda problēma – pašvaldībai piederošas zemes te ir maz.
Auziņa skaidroja: "Mums ir pie 100 īpašnieku, kam pieder zemes ap ezeru. Tie, kam ir bijuši kādi vēsturiskie kanāli, tie jau cenšas tur appļaut un sakopt, bet tad mēs nevaram runāt par ļoti lielām platībām, un Burtnieka kontekstā tā jau ir tā lielākā problēma un izaicinājums vienlaikus, ka, lai šeit būtu kāds efekts, visām darbībām jābūt ļoti liela mēroga."
Kāda kopumā šobrīd ir situācija ar Latvijas ezeriem, vērtēja hidrobioloģe Grīnberga: "Kritiska! Ir daudzi ezeri, kas tiešām aizaug ļoti strauji, jo barības vielu ir ļoti daudz. Tie, pirmkārt, ir ezeri, kas padomju laikos tika nosusināti, – ja ezerā ir 2–3 metri vidējais dziļums, tad aizaug pilnībā viss ezers, padomju mantojums ir ļoti spēcīgs. Pie fermām ir tā, ka ezeros laida vircu pa taisno iekšā. Ir ezeri, kuros ir nopludināti ļoti daudz notekūdeņu, un ir vēl trešā grupa ezeru, kur padomju laikos audzēja pīles vai zosis, bet pamatā pīles, kas vienkārši bija norobežots ezers un pīļu ferma. Tad padomājiet, kas tajā ezerā ir. Mums ir vairāki ezeri, uz kuriem paskatoties ortofotokartē, var redzēt, ka tur ir pilnībā, pilnībā aizaudzis ar ūdens augiem, ko ir grūti nosaukt par ezeru."
Hidroloģe gan atzina, ka ir novadi, kur ezeri tiek tīrīti no aizauguma un arī sabiedrība kļūst zinošāka. Mazāk arī esot privātmāju, kur notekūdeņi pa cauruli taisnā ceļā dodas uz ezeru.
