Komandas darbs
Klubā "Baltijas ronis" tiek pētīta jūras karte un analizēti laikapstākļi Kurzemes piekrastei. Būs jādodas jūrā, uz vietu, kur sen nogrimis kuģis. Šoreiz tas nebūs zemūdens tūrisms, lai apskatītu vraku. Bet gan tehniskie darbi – ir jāizceļ pamestie zvejas tīkli, kurus dēvē par spoku tīkliem.
"Liela daļa objektu, pie tam labi saglabājušies, ir noklāti ar tīkliem. Attiecīgi kaut kādas daļas redzi, bet tu nevari kaut kur dziļāk paskatīties. Nevar izpētīt kaut kādas korpusa daļas, kas ir svarīgi, lai atpazītu, kas vispār tur ir. Tas ir tas, kāpēc mēs nirstam," pastāstīja kluba "Baltijas ronis" ūdenslīdējs Vents Lasis.
Gatavošanās sākas vairākas dienas iepriekš. Jāpārbauda akvalangi un jāsaliek inventārs. Galvenais ir drošība. Tīklu izcelšana ir sarežģīta un bīstama. Tā pa spēkam vienīgi tehniskajiem ūdenslīdējiem, kuriem ir speciālas zināšanas un tehnika.
"Pirmkārt, ir labi jājūtas tur apakšā, jāvar to darīt. Un otrs – noteikti divatā jādara. Tu vari neredzēt kādu tīklu virs tevis, vai kaut kur malā. Var aizķerties aiz kādas inventāra daļas, ko tu pat neredzi, nevari sataustīt. Tad atliek pārinieks, kurš tevi izgriež no turienes. Tāpēc pārāk tuvu tīkliem ikdienas niršanā nelienam, ja nav vajadzīgs," skaidroja Vents Lasis.
Šo vietu ūdenslīdēji apsekoja jau iepriekš, lai izzinātu situāciju un plānotu darbus. Velkoņa vraks, ap kuru sakrājušies nozaudētie tīkli, guļ četru kilometru attālumā no Engures ostas. To atrada jau pirms vairākiem gadiem. Tomēr neko iesākt nevarēja, jo tas ir tehniski sarežģīts process, kam vajadzīgi finanšu resursi.
Lai sasniegtu tīklus, nirējiem jāiegremdējas 20 metru dziļumā. Tas ir komandas darbs. Jābūt vismaz trim cilvēkiem: divi nirst un viens paliek laivā. Šī ir pirmā reize, kad no dzelmes viņi izcels "spoku tīklus".
"Pirms niriena vienmēr plāns tiek izveidots. Kāds ir dziļums, cik ilgi tur atradīsies, kad tu nāksi augšā, tas viss tiek sarunāts. Attiecīgi cilvēks, kurš laivā, viņš zina, kas tur notiek. Pēc laika apmēram kam vajadzētu būt. Savukārt ar pārinieku ir noteiktas zīmes, kas nozīmē: uz augšu, uz leju, gaidi, cik tev gaisa. Ar šīm zīmēm sazināmies," skaidroja Vents Lasis.
Atkarībā no dziļuma ir ierobežots laiks, cik var atrasties zem ūdens. 30 metru dziļumā tās ir 20 minūtes.
Magda Jentgena ir jūras vides eksperte Pasaules Dabas fondā. Niršana jau daudzus gadus ir viņas hobijs, kas palīdz darbā. Kā Madga saka, skatoties kartē, var šķist, ka Baltijas jūra ir maza. Bet, kad iebrauc jūrā, atrast tur kaut ko nav viegli.
"Baltijas jūra fiziski ir viena no grūtākajām vietām pasaulē, kur nirt. Mums ir vētras ļoti bieži. Redzamība Baltijas jūrā ir ļoti slikta, un, ja tev vajag atrast kaut ko, kad tu principā nevari redzēt metru uz priekšu. Tad arī viens kvadrātkilometrs ir masīva teritorija, ko pārmeklēt. Un, protams, arī temperatūras ir zemas. Baltijas jūrā visu gadu temperatūra pie jūras apakšā ir starp diviem un četriem grādiem, tā nepaliek īpaši siltāka. Līdz ar to šis biezais, lielais tērps, nevar tā peldkostīmā vienkārši ielēkt un ienirt, un atrast kādu tīklu.
Tā kā process laikapstākļu un jūras ekoloģijas dēļ principā ir ļoti, ļoti grūts," skaidroja Magda Jentgena.
Mikroplasmasa un nebeidzamie zvejotāji
Norādot uz pētījumu, Pasaules dabas fonda eksperte zināja teikt, ka Baltijas jūrā katru gadu tiek pazaudēti līdz 10 000 zvejas tīklu vai to fragmentu.
"Tas ir daudz. Vēl viena lieta, kas mums ir jāsaprot, tā ir plastmasa. Tātad viļņos, straumēs, atsitoties pret kuģiem, pret akmeņiem, tā sadalās mikroplastmasā. (..) To savukārt jau ir daudz grūtāk attīrīt, tas nonāk zivīs, par to ir diezgan daudz pētījumi. Un caur zivīm un ar tām jūras radībām principā mēs uzņemam arī sevī. Viens pētījums parādīja, ka vidēji cilvēks gadā apēd vienu pakaramo jeb nedēļā vienu kredītkarti. Tā kā tas ir tas mikroplastmasas daudzums, ko mēs uzņemam mūsu ķermeņos caur ūdeni, caur jūras produktiem vai vis kaut ko," sacīja Jentgena.
Turklāt tas, ka tīkls ir pazaudēts vai citādi nonācis jūrā, nenozīmē, ka tas beidz zvejot.
"Mēs ļoti bieži redzēsim tajā zivis. Citreiz putnus, kuri nirst pēc zivīm, jo tie arī saķeras. Un citreiz arī roņus. Jebkurš dzīvnieks principā var ieķerties tīklā, un atrast ceļu uz ārpusi no šī tīkla var būt ļoti, ļoti grūti. Tā ir viena lieta. Otra lieta – šie tīkli turpina peldēt pa straumi, līdzi aizķeras uz kaut kurieni. Tie dara diezgan būtisku kaitējumu šai videi," skaidroja Jentgena.
Arī Vents Lasis apliecināja, ka "spoku tīklos" ir noķerti gan roņi, gan zivis: "Beigti grunduļi, dažreiz dzīvi, mencas dažādās sadalīšanās stadijās. Ja ir dzīvs, izgriežam ārā, ja var. Esmu roņus redzējis beigtus, kas papeldējuši apakšā, netiek vairs ārā."
Baltijas jūru mēdz dēvēt par piesārņotāko jūru pasaulē. Iemeslu ir daudz. Eitrofikācija, jo ūdenī nonāk pārāk daudz barības vielu – slāpeklis un fosfors no lauksaimniecības notekūdeņiem. Vēsturiskais ķīmiskais piesārņojums no Otrā pasaules kara. Un plastmasas piesārņojums.
Kā pirtī ar lukturīti un bez pamata zem kājām
Kā stāsta nirēji, sagriezt tīklus gabalos ar šķērēm vai nazi nav viegli. Smagie pinumi var būt satinušies kārtu kārtām, tur var būt troses, zvejas traļu gabali.
"Tu fiziski nestāvi, katra kustība tevi kaut kur pārvieto. Jāstrādā ar pleznām, un tas papildu enerģiju tērē. Otra lieta, ka tev nav pie kā turēties. Tu peldi ūdenī, katra tava kustība tevi pārvirza uz vienu vai otru pusi," skaidroja Lasis.
Šo darbu sarežģī sliktā redzamība: "Mēdz būt, ka ir redzami pāris metri. Mēdz būt, ka uz tausti notiek. Šajā gadījumā bija kaut kur ap metru, pusotru. (..) Apakšā ir tumšs, un, ieslēdzot gaismu, visas sīkās daļiņas kļūst baltas. Un iedomājamies turku pirti (..) un gaismu nav, bet ir lukturītis rokā. (..) Un tu nevis stāvi, bet gaisā atrodies un ar katru roku kustību tu kaut kur pārvietojies."
Galvenais – vienmēr jāpatur prātā, ka šādi tīkli ir nāvējošas lamatas arī nirējam.
Vents Lasis atklāja savu pieredzi: "Ap 20 vai 30 metru dziļumā. Redzamība gandrīz nekāda. Vienkārši gar bortu turoties, ej un skaties, kas tur ir, vai kaut kas nav nokritis. Ar domu apiet kuģim apkārt. Un vienā brīdī es redzu, ka man blakus ir tīkls, vertikāli karājās. Tas nozīmē, ka kuģa korpuss ir V veida. Un tīkls karājās tur, un tajā vietā, kur tīkla nebija, es palīdu tam apakšā. Un tagad es nezinu, kas tur ir. Lēnām, lēnām, atpakaļgaitā, un viss kārtībā, bet pirmais brīdis tāds..."
Tīklu meklēšanā iesaistīt dronus
"Zvejniekiem nav intereses bieži vien pazaudēt tīklu. Tie ir diezgan dārgi, tāpēc zvejnieki, kas tiešām zvejo legāli un seko noteikumiem, parasti tāpat vien nepazaudē tīklus. Tāpēc
pasaulē šie "spoku tīkli" bieži ir saistīti ar nelegālo zveju. Jo tie tiek atstāti mirkļos, kad nelegālie zvejnieki sāk bēgt," pastāstīja Magda Jentgena.
Kad tīkli ar gaisa maisu palīdzību uzpeldējuši, tos piesien pie laivas. Ūdenslīdēji uzdevumu izpildījuši. Spoku tīkli vēl jāaizvelk līdz krastam. Laiva uz priekšu virzās lēni.
Kad laika apstākļi ļaus un būs finansējums, "spoku tīklu" meklēšana un izcelšana, visticamāk, turpināsies. Esot norādes par vēl vienu tīklu Engures piekrastē.
"Pēc nostāstiem zinām, ka ir vecs, pamests stāvvads, bet tas jāatrod. Tas ir pamests tajā zonā, kur nenotiek rūpnieciskā zveja, un tur nav precīzas koordinātes. (..) Mums pagaidām nav izdevies sameklēt," pastāstīja Engures ostas pārvaldnieks Jānis Megnis.
Šim darbam svarīgi ir cilvēkresursi, bet palīgā varētu nākt arī droni. "Skaidrs, ka te ir lauks, kur darboties ar zinātniekiem, lai varētu aprīkot dažādus zemūdens dronus ar vajadzīgajām iekārtām, lai to varētu darīt jau drons. (..) Sadarbībā ar Tehnisko universitāti vietējie zvejnieki gatavojas iesniegt projektu par inovatīvu ievirzi, inovatīviem produktiem, ar kuriem varētu iezīmēt šādus "spoku tīklu" kuģus, lai pēc tam, kad organizē lielākus attīrīšanas darbus, var normāli zināt, kur ir un kur nav. Tas tāds mums ir mērķis iet uz priekšu," pastāstīja Megnis.
Bet kur izceltos tīklus likt? Ja šādi jūras attīrīšanas projekti turpināsies, nākotnē tās varētu būt tonnām smagas tīklu kaudzes. Zinātnieki meklē iespējas, kā pārstrādāt izzvejotos spoku tīklus, lai nevajadzētu aprakt atkritumu poligonos.
