Varšavas Ebreju vēstures muzeja kuratore: Labi muzeji rosina pārmaiņas, palīdz kļūt labākiem

Labi muzeji spēj rosināt pārmaiņas sabiedrībā, un tas būtu katra sevi cienoša muzeja uzdevums – palīdzēt mums kļūt labākiem. Tā uzskata Barbara Kiršenblate-Gimbleta (Barbara Kirshenblatt-Gimblett) – Ņujorkas universitātes emeritētā profesore, folkloras zinātņu doktore un POLIN Ebreju vēstures muzeja Varšavā galvenā kuratore.

Šis muzejs durvis vēra pirms trim gadiem līdzās Varšavas geto sacelšanās memoriālam un ir kļuvis gan par jaunu vaibstu pilsētas arhitektūrā, gan par vietu, kuras uzdevums ir atjaunot atmiņas par savulaik pasaulē lielākās ebreju kopienas dzīvi Polijas teritorijā tūkstoš gadu garumā. POLIN muzejs šogad saņēmis Eiropas Muzeju gada balvu, kā arī Eiropas Muzeju akadēmijas balvu, ko tam šonedēļ pasniedza “Europeana” ikgadējā konferencē Rīgā.

Izmantojot Barbaras Kiršenblates-Gimbletas viesošanos Rīgā, Latvijas Radio aicināja profesori uz sarunu par muzeja tapšanu, vēsturiskās atmiņas un daudzveidības nozīmi un arī augošo populisma vilni Eiropā.

Interese par muzejiem kopš bērnības

Māra Rozenberga: Jūsu akadēmiskā izglītība saistīta ar angļu literatūru un folkloras studijām. Kā aizrāvāties ar muzeoloģiju?

Barbara Kiršenblate-Gimbleta: Tas sākās jau bērnībā, kad mācījos ļoti konservatīvā Talmuda un Toras skolā. Tās ietekmē uz kādu laiku kļuvu ārkārtīgi reliģioza un sestdienās, Sabata laikā, neko nedrīkstēju darīt. Ne rakstīt, ne iepirkties, ne iet uz kino... Neko! Izņemot iet uz Ontario Karalisko muzeju. Ieeja bija par brīvu, un es varēju pa to staigāt. Un es to darīju katru nedēļu. Muzejā bija seši stāvi. Sāku ar ekspozīciju par Amerikas indiāņiem pagrabstāvā, turpināju līdz pašai augšai – cauri ģeoloģijas, antīkās Grieķijas un citām ekspozīcijām, kāpu lejā un sāku no sākuma.

Tā es darīju vairākus gadus, un domāju, ka tieši tur sākās mana lielā muzeju mīlestība, kas ir turpinājusies visu mūžu.

Vēlāk es strādāju muzejos, sāku par tiem rakstīt un mācīt studentus. Padziļināti interesējos tieši par muzeju vēsturi un teoriju, īpaši attiecībā uz ebreju muzejiem.

Kā tas jūs aizveda līdz Polijas ebreju vēstures muzejam Varšavā?

Ideja par šādu muzeju radās 1993.gadā, un to virzīja Ježijs Halberštats (Jerzy Halberstadt), kurš vēlāk kļuva par muzeja pirmo direktoru. Sākumā tas bija tikai projekts. Nebija ne ēkas, ne kolekcijas. Līdz pat 2005.gadam tā bija tikai iecere. Ježe Halberštats vadīja ekspozīcijas izstrādi sadarbībā ar britu dizaineriem. 2002.gadā viņš uzaicināja mani uz Varšavu novērtēt šo projektu. Četrus gadus vēlāk tika nodibināts pats muzejs. Tā tapa kā kultūras jomā unikāla publiskās – privātās partnerības iniciatīva starp Polijas Ebreju vēstures insitūta asociāciju, Varšavas pilsētu un Polijas Kultūras un nacionālā mantojuma ministriju. Tika izsludināts starptautisks arhitektu konkurss, kurā uzvarēja arhitektu birojs “Lahdelma & Mahlamäki” no Somijas, un tajā brīdī man piezvanīja Ježe Halberštats, kurš piedāvāja vadīt ekspozīcijas izstrādi jaunajam muzejam.

Muzeji, kas palīdz kļūt labākiem

Esat teikusi, ka POLIN muzeju gribat redzēt kā pārmaiņu rosinātāju. Kādas pārmaiņas jūs sagaidāt?

Jā, es ticu, ka muzeji savās labākajās izpausmēs patiešām var palīdzēt sabiedrībai kļūt labākai. Manuprāt, uz to vajadzētu tiekties ikvienam muzejam. Šī muzeja spēkos ir atjaunot atmiņas par Polijas ebrejiem vietā, kas savulaik bija mājas lielākajai ebreju kopienai pasaulē, no kuras šodien ir atlicis ārkārtīgi maz.

Vietā, kas savulaik bija viena no etnniski daudzveidīgākajām sabiedrībām Eiropā un šodien ir starp viendabīgākajām. Proti, pirms 1939.gada 30 – 40% Polijas sabiedrības nebija etniskie poļi, bet šodien tādu ir mazāk nekā 4%.  Tāpēc saviem poļu apmeklētājiem mēs piedāvājam iespēju atjaunot atmiņas par šo vēsturisko daudzveidību, ko Polija pazaudēja līdz ar holokaustu, robežu pārzīmēšanu, ar cilvēku pārvietošanu, emigrāciju un komunisma uzspiesto asimilāciju. Manuprāt, šī vēsturiskā daudzveidība ir liela bagātība.

Un es jūtu, ka Polijas sabiedrībā ir tāda kā zaudējuma sajūta, pat ja tā ir neapzināta. Un mūsu muzejs var palīdzēt to risināt.

Lai gan pirms kara ebreji kopumā veidoja tikai desmito daļu no Polijas sabiedrības, pilsētās ebreju īpatsvars bija daudz lielāks. Varšavā un Lodzā tā bija trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, Bjalistokā – vairāk nekā puse, mana tēva dzimtajā Opatovā – 65%. Holokaustā šie cilvēki pazuda dažu dienu laikā. Iedomājieties, mana tēva pilsētā divu dienu laikā vienkārši izgaisa 65% iedzīvotāju! Lielāko daļu aizsūtīja uz Treblinkas nāves nometni. Protams, kopš tā laika ir pagājuši nu jau vairāk nekā 70 gadi, bet šajās vietās – un tādu ir daudz, vairāk nekā tūkstotis – joprojām ir sajūtams, ka kaut kā trūkst. Īpaši tiem, kuri piedzima vēlāk un nezināja, kāda tur bija dzīve pirms kara.

Un šī sajūta, ka kaut kā trūkst, ir ļoti daudziem poļiem. Viņi tiešām grib saprast – kāda bija dzīve pirms tam? Kā tas viss izskatījās?

Un kā tas ietekmējis to, kāda mūsu sabiedrība ir šodien? Tie ir vieni no galvenajiem jautājumiem, kurus Polijas Ebreju vēstures muzejs palīdz atbildēt mūsu poļu apmeklētājiem.

Savukārt ebreju apmeklētājiem, īpaši tiem, kas atbrauc pie mums no Izraēlas un diasporas kopienām, šis lielākoties ir nezināms stāsts.

Vairumam zināšanas par Polijas ebrejiem aprobežojas ar holokaustu, kas ir aizēnojis Polijas ebreju tūkstoš gadu seno vēsturi. Tas ir saprotams, jo holokausts bija drausmīga, neatgriezeniska katastrofa. Bet ebrejiem Polijā ir tūkstoš gadu gara vēsture, un mums ir morāls pienākums to uzturēt dzīvu.

Tas ir veids, kā pieminēt mirušos, atceroties, kā viņi nomira, bet godināt viņus, atceroties, kā viņi dzīvoja.

Īpaši svarīgi tas ir šejienes ebreju pēctečiem, kuriem šis muzejs dod iespēju atjaunot saikni ar savu vēsturi, kurā ir kas daudz vairāk nekā tikai genocīds. Tas ir neparasts stāsts par tūkstoš gadiem, kuros ebreji šeit radīja veselu civilizāciju un mantojumu, ar kuru šodien dzīvo viņu pēcteči.

Bez stāsta, kas apsiets ar lentīti

Kādēļ uzskatāt, ka muzejam nav vajadzīgs viens galvenais stāsts, naratīvs, ko pasniegt apmeklētājiem?

Manuprāt, atvērtu naratīvu radīšana ir daudz mūsdienīgāka pieeja vēsturei.

Mēs ticam savu apmeklētāju inteliģencei, ka viņi spēs uztvert mūsu muzeja piedāvāto stāstu dažādās šķautnes, atrast savu vietu šajos stāstos un domāt kritiski.

Mēs savus apmeklētājus redzam kā aktīvus domātājus, nevis pasīvus patērētājus kādam iepriekš sapakotam stāstam, kas ir apsiets ar lentīti un piegādāts viņiem bez vajadzības pašiem tajā iedziļināties. Mūsuprāt, tam jābūt izpētes un atklājumu pilnam procesam, kurā tu aktīvi domā, uzdod jautājumus un aizej no muzeja, gribot uzzināt vēl vairāk. Tā vienkārši ir labāka pedagoģija. Ne tikai muzejos, bet vispār.

Kā Polijas Ebreju vēstures muzeju ir pieņēmusi šodienas Polijas sabiedrība?

Ļoti labi. Patiesībā es šonedēļ esmu Rīgā, ne tikai, lai pasniegtu lekcijas, bet arī, lai saņemtu Eiropas Muzeju akadēmijas balvu. Šo balvu mums pasniedza kā absolūtam muzejam, kas sasniedzis ļoti augsta līmeņa sabiedrisko kvalitāti.

Tā ir balva, kurai nevar pieteikties. Un to nepasniedz katru gadu, bet tikai tad, kad Eiropas Muzeju akadēmija uzskata, ka kāds konkrēts muzejs to ir tiešām pelnījis.

Tāpēc mums šī atzinība nāca kā ļoti liels pārsteigums. Būt absolūtam muzejam – tas nozīmē spēju sasniegt atšķirīgas auditorijas ļoti dažādos veidos. Ne tikai caur mūsu pastāvīgo ekspozīciju, bet arī caur mūsu izglītības un kultūras programmām un visu citu, ko darām.

Man viens no lielākajiem komplimentiem ir, kad poļu apmeklētājs pēc iepazīšanās ar šo muzeju saka: “Bet tas taču ir poļu vēstures muzejs!”.

Tas, ka poļu apmeklētāji šo vēsturi uztver arī kā savējo, ir cieņas apliecinājums gan viņiem, gan mums, ebrejiem. Jo tas nozīmē atzīt, ka Polijas vēsture nav tikai etnisko poļu nācijas vēsture šaurā izpratnē.

Zelta laikmets, populisms un mantojums

Jūs sacījāt, ka Polijas vēsturisko daudzveidību redzat kā lielu bagātību. Un tomēr – šodien daudzi no šīs daudzveidības baidās. “Multikulturālisms” zināmās aprindās ir kļuvis gandrīz par lamuvārdu. Ko mums iesākt ar šīm bailēm un kā tās pārvarēt?

Manuprāt, vēsture šai ziņā piedāvā labu mācībstundu. Par Polijas zelta laikmetu uzskata Polijas-Lietuvas ūnijas laiku no 1569. līdz 1772.gadam. Tie ir divi gadsimti, kuros Polijas sabiedrību raksturoja ļoti liela valodu, reliģiju, kultūru daudzveidība, un tas bija zelta laikmets. Tāpēc, manuprāt, tas ir labs piemērs, ko paturēt prātā.

Kā šajā kontekstā izjūtat pašlaik augošo labējo populismu Polijā un Eiropā kopumā?

Mēs redzējām, kas notika 20.gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Man liekas, ka tas nav labi.

Vai jums ir sajūta, ka mēs pašlaik atgriežamies trīsdesmitajos gados?

Nu, tas būtu diezgan ekstrēms apgalvojums. Bet es teiktu, ka idejas par monoetnisku valsti ne pie kā laba nenoved.

Jūsu sacītais par etnisko daudzveidību un aizgājušo piemiņu caur atmiņām par viņu dzīvi un tradīcijām man ļoti sasaucās ar pārdomām, apmeklējot divas šogad renovētas koka sinagogas Rēzeknē un Ludzā, kur arī pirms kara ebreji veidoja lielu daļu no pilsētas iedzīvotājiem, bet šodien, piemēram, Ludzā viņu nav atlicis pat tik daudz, lai noturētu dievkalpojumu saskaņā ar tradīcijām. Tā bija ļoti skumja sajūta – atrasties vietā, kas vēl mūsu vecvecāku dzīves laikā ir bijusi dzīva, nozīmīga pilsētas sabiedrības un kultūras daļa, bet šodien ir tikai piemineklis zudušajam. Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi šādus objektus atjaunot?

Tieši tāpēc! Tās ir vēsturiskas celtnes. Un pasaulē ir ļoti daudz vēsturisku celtņu, kas saistītas ar cilvēkiem, kuru šodien tur vairs nav. Šis nav nekāds izņēmums. Šajā gadījumā īpaši ir tikai apstākļi, kādos šie cilvēki pazuda.

Man gribētos domāt, ka cilvēki, kas dzīvo šajās vietās, novērtē šo vietu vēsturi. Visu vēsturi, ieskaitot to cilvēku atstāto mantojumu, kuru šodien tur vairs nav.

Viņiem ir ļoti veicies, ka līdz mūsu dienām ir saglabājušās šādas taustāmas vēstures liecības, kas palīdz atcerēties, mācīties un nodot tālāk zināšanas par šīs sabiedrības daudzveidību, tās mantojumu un tā lielo nozīmi šodien dzīvojošajiem Latvijā, Eiropā un visā pasaulē.

Stāstu stāstīšana – veids, kā uzrunāt

Nesen viesojos nupat atklātajā Igaunijas Tautas muzejā Tartu, un, klausoties jūsu stāstā, domāju, ka patiesībā abiem muzejiem ir daudz kā kopīga. Tie abi stāsta stāstus par tautu ar simtiem gadu senu vēsturi un tradīcijām. Tie nepiedāvā vienu konkrētu stāstu, bet ļauj katram apmeklētājam veidot savējo. Izdilis biroja krēsls stāsta par “Skype” izgudrotāju, Ziemassvētku dāvanas no dažādām desmitgadēm – par cilvēku gaumi un patērētājsabiedrības attīstību cauri gadiem...

Tas ir ļoti gudri. Man šķiet, ka arvien vairāk muzeju, arī tādi, kuriem ir lielas kolekcijas, saprot, ka stāstu stāstīšana ir labākais veids, kā uzrunāt apmeklētājus. Ka muzejs nav tikai lielisks informācijas avots, bet arī vieta, kur smelties pieredzi. Un ka labākais veids, kā to visu apvienot, ir caur stāstiem. Turklāt muzeji atrod arī arvien radošākus veidus, kā šos stāstus izstāstīt. Objekti vairs netiek kārtoti tik daudz pēc kategorijām, materiāliem vai valsts piederības, bet drīzāk secībā, kas veido stāstu.

Un ir tik daudz veidu, kā šos stāstus stāstīt! Tas prasa daudz radošāku pieeju, un iedvesmu te var sniegt gan literatūra, gan kino un teātris.

Man vispār liekas, ka šāda veida ekspozīcijas drīzāk ir kā opera. Tās apvieno dažādus žanrus, īpaši ja tās ir multimediālas – tur ir gan skaņa, gan scenogrāfija, un objekti kļūst par aktieriem stāstā. Muzeji pamazām saprot, ka stāstu stāstīšana nenozīmē tikai objekta un teksta duetu. Tas drīzāk ir objektu kopums, kas izkārtoti kādā noteiktā veidā un papildināti ar pārdomas raisošu, nevis akadēmisku un didaktisku stāstījumu.

Manuprāt, ekspozīciju veidošanas māksla ir ļoti attīstījusies, un par to lielā mērā varam pateikties pasaules izstādēm, kas gadu desmitiem kalpojušas kā laboratorijas jaunām idejām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti