Vai zini?

Vai zini, kā arhitekts Eižens Laube nodēvēja Rīgas pils Svētku zāli?

Vai zini?

Vai zini, kas bija un ko Rīgā darīja "gerlas"?

Vai zini, kas bija Lāčplēša Kara ordenis un tā nesēji?

Vai zini, kas bija Lāčplēša Kara ordenis un tā nesēji?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem.

3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915.–1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā.

1919. gada 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārstējies kara slimnīcā. 

Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos.

Žurnāls "Liesma" 1990. gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: "Acis man atņēma sarkangalvis!" un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot.

Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies "līdzjūtīgi draugi", kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku.

Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem.

1964. gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci, seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša Kara ordeni.

Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga.

Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis."

Kārlis Degters
Kārlis Degters

Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku.

Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21.–22. martā pie Kraukļu pagasta "Lēģeru" mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā.

Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis".

Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti