Anna par savu jauno grāmatu stāsta aizrautīgi, ber datumus, faktus, vārdus, adreses… Tomēr mēs nolēmām, pirmkārt, grāmatu nepārstāstīt, otrkārt, pārskatāmā nākotnē pastāstīt par kādu Libavas mācību iestādi un gandrīz izdarījām izvēli, treškārt, šoreiz aprobežoties ar stāstu par pašu pirmo skolu. Tādēļ mums vajadzēs doties pastaigā laikā vairāk nekā četrus gadu simtus atpakaļ. Kad pilsētas vēl nemaz nebija.
“Ideja izveidot skolu Līvas ciemā radās 1560. gadā, kad maģistrs Johans Funks tika nosūtīts no Kēnigsbergas uz šīm vietām, lai veiktu baznīcu un skolu revīziju. Un noskaidrojās, ka baznīca ciemā ir ļoti sliktā stāvoklī, tā toreiz atradās tur, kur pašlaik ir Vecie kapi. Bet bija skola Grobiņā, kur slējās Livonijas ordeņa pils un līdz ar to bija apkārtējo novadu centrs. Un kopš tā laika reizi divās nedēļās no Grobiņas sāka braukt mācītājs, lai vadītu dievkalpojumus baznīcā un nodarbības bērniem, kas notika latīņu valodā,” stāsta Anna.
Baznīca, kuras stāvoklis izrādījās tik bēdīgs maģistra vīzītes laikā, bija Līvā pirmais dievnams, Sv.Annas baznīca, tā pirmo reizi minēta hronikās 1508. gadā, pašreizējā vietā uzbūvēta XVI gadsimta beigās un iesvētīta 1587. gadā. Bet pārvietota tā tika tāpēc, ka Līvas upe mainīja gultni, vieta kļuva kuģošanai nederīga, neērta tirdzniecībai un visa apdzīvotā vieta “devās” līdzi upei.
“Un tikai 1597. gadā pie baznīcas tika uzcelta skola, arī koka. Tā arī kļuva par pašu pirmo, ja runa ir par skolu kā par ēku, kurā tiek apgūtas zinības.
Par šīs skolas dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1598. gada 12. decembris. Neizdevās atrast informāciju, kāpēc tik daudz laika pagāja no skolas uzbūvēšanas līdz atvēršanai, - varbūt vajadzēja visu iekārtot… Pamazām gan baznīcu, gan skolu krietni skāra laika zobs, un 1671.-1675. gadā baznīca tika pārbūvēta, bet tās koka sienas apšūtas ar ķieģeļiem, vēlāk, arī no ķieģeļiem, tika uzcelta jaunā skolas ēka. Tā bija ļoti maza un atradās aiz baznīcas, apmēram tur, kur tagad Veidenbauma ielā ir sociālais dienests. Šeit skola atradās līdz 1788. gadam, kad Libau pilsētas varas iestādes uzcēla jaunu ēku, tagadējo Baznīcas uz Skolas ielu stūrī, un notika svinīgā pārcelšanās. Šī skola ilgu laiku pilsētiņā bija vienīgā. Taču jāatgriežas nedaudz senākā pagātnē. 1625. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers dāvināja Līvas ciemam pilsētas tiesības. Toreiz te bija jau pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Un hercogs paziņoja, ka pilsētā vajadzētu arī izveidot skolu, kurā mācības būtu latīņu valodā. Tajā bija arī vācu klase, strādāja divi skolotāji. 1742. gadā vācu un latviešu luterāņu draudzes atdalījās viena no otras, un 1774. gadā mācības pie baznīcas sāka notikt jau latviešu valodā. Sešus gadus vēlāk pilsēta uzbūvēja latviešu skolas ēku Sāls ielā 1, tagad tā ir Krišjāņa Valdemāra iela,” stāsta Anna.
Viņa teic, ka bijušas arī citas skolas, taču mazas, privātas, un tajās mācījuši nevis skolotāji, bet vienkārši izglītoti cilvēki.
Vai, piemēram, bijusi skola bāreņu patversmē, kas tika atvērta XVIII gadsimta beigās.
Pilsēta auga, mācību iestāžu kļuva vairāk, un, kad 1869. gadā krievu rakstnieks un publicists Nikolajs Ļeskovs apmeklēja Libavu, aina bija jau cita: “…mazajā vācu pilsētiņā Libavā, kurā ir tikai 9900 iedzīvotāju, ir šādas mācību iestādes: 1) Nikolaja ģimnāzija, 2) augstākā meiteņu skola; 3) divas kristīgās zēnu elementārskolas; 4) meiteņu elementārskola; 5) bāreņu nama skola; 6) vācu draudzes skola; 7) latviešu draudzes skola; 8) divas skolas trūcīgajiem (pie Marijas slimnīcām); 9) sieviešu biedrības palīdzībai trūcīgajiem skola; 10) ebreju elementārskola; 11) navigācijas skola; 12) sešas privātskolas, bet pavisam 19 dažādas izglītības iestādes.”
Par visām šīm mācību iestādēm un daudzām citām – līdz pat 1918. gadam – arī vēsta Annas Protčenko grāmatas “Стремление к свету” pirmais sējums.
AUTORE
Annai Protčenko šī nav pirmā grāmata, taču šķiet, ka tik dziļi vēsturē autore vēl nebija ieskatījusies. Viņa beigusi Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultāti. Strādājusi dažādos plašsaziņas līdzekļos. Vairāk nekā 16 gadus vadījusi jauno žurnālistu pulciņu Liepājas Aleksandra Puškina 2. vidusskolā un bijusi skolas avīzes “Zvonok” (“Звонок”) redaktore. Viņas redakcijā iznākušas trīs grāmatas par šīs skolas vēsturi, skolotājiem un absolventiem. Viņa arī sarakstījusi sešas grāmatas par liepājniekiem – Otrā pasaules kara veterāniem. Pirms vairākiem gadiem Anna Protčenko devās pensijā un nolēma apvienot literāro darbu un izglītību – sāka rakstīt grāmatu “Стремление к свету”. Nesen grāmata iznāca. Pagaidām – tikai krievu valodā. Un – tikai pirmā daļa. Turpinājums sekos.
