Tautas nobalsošana, ja tajā piedalītos vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem, bija tiesīga atcelt Saeimas pieņemtos likumus, arī atlaist pašu Saeimu, kā arī grozīt vairākus Satversmes pantus. Taču vienlaikus tautas nobalsošanai nevarēja nodot tādus stratēģiski svarīgus lēmumus kā valsts budžets, likumi par nodokļiem un tarifiem, karaklausība, kara un miera noslēgšana, mobilizācija, kā arī līgumi ar ārvalstīm.
“Māras baznīcu – latvju tautai!”
Starpkaru demokrātijā līdz 1934. gadam notika četras tautas nobalsošanas, tomēr jāatzīst, ka šī prakse toreiz īsti neiedzīvojās. Tautas nobalsošana palika diezgan margināls politikas instruments. Tam par iemeslu bija balsotāju zemā aktivitāte – atšķirībā no Saeimas vēlēšanām, kurās katrreiz piedalījās ap 80 % vēlētāju, neviena no šīm tautas nobalsošanām nespēja savākt kvorumu. 20. un 30. gadu Latvijā pilsoņi acīmredzot daudz labprātāk deva priekšroku vēlēšanās ik pēc trim gadiem balsot par konkrētām partijām ar skaidru priekšvēlēšanu programmu, nevis izšķirt jautājumus vienreizējās akcijās kā referendumos.
Visskaļākais pirmskara referendums 1931. gadā iezīmēja vēl joprojām gruzdošo spriedzi starp latviešu pamatnācijas un mazākumtautību interesēm. Tas bija konflikts par Rīgas Domu (jeb Māras baznīcu). Divas Saeimas partijas – Demokrātiskais centrs un Progresīvā apvienība – iesniedza likumprojektu, lai valsts lielāko dievnamu atņemtu nelielajai vācu draudzei un nodotu to latviešu draudžu rīcībā. Sākās kampaņa “Māras baznīcu – latvju tautai!”. Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde to noraidīja kā nepieņemamu iejaukšanos baznīcas lietās, taču tautas nobalsošana tomēr notika – tajā piedalījās gandrīz 400 000 balsstiesīgo un absolūtais vairākums balsoja par, taču kvorums netika savākts. Neskatoties uz to, 1931. gada septembrī diezgan nacionāli noskaņotā Kārļa Ulmaņa valdība tik un tā likumprojektu pieņēma, jautājumu par Rīgas Domu izšķirot par labu latviešu draudzēm.
Citos pirmskara referendumos tika lemts par pavalstniecības likuma mīkstināšanu un par garantēto nodrošinājumu vecumdienās, darba nespējas un bezdarba gadījumos; taču arī šajās reizēs balsotāju aktivitāte nebija pietiekama.
Mūsdienu Latvijā - diametrāli pretēja aina
Diametrāli citāda aina referendumu jomā Latvijā novērojama pēdējos 30 gados. Jau pati valsts neatkarības atjaunošana cieši saistīta ar tiešu tautas balsojumu, proti, 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptaujā par Latvijas Republikas neatkarību. Tajā piedalījās gandrīz 88 % balsstiesīgo, un no tiem 74 % pauda atbalstu brīvai Latvijai, tostarp pat tik nelatviskās pilsētās kā Daugavpils.
Atšķirībā no starpkaru Latvijas mūsdienās referendums kļuvis par gandrīz regulāru politiskās dzīves notikumu – kopš 1991. gada notikuši jau 9 šādi tautas balsojumi, un šādā veidā tikuši izlemti arī nacionāla un konstitucionāla līmeņa jautājumi. Tālejošākās sekas bijušas 2003. gada referendumam par dalību Eiropas Savienībā, kurā 67 % pauda atbalstu iestājai ES. Visnesenākais referendums – 2012. gadā tika rosināts, lai arī krievu valodai piešķirtu valsts valodas statusu, taču 75 % nobalsojušo teica skaidru “nē”. Nesenā pagātnē referenduma ceļā tauta pirmoreiz Latvijas vēsturē arī atlaidusi pašas ievēlēto Saeimu – 2011. gadā 23. jūlijā pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera rosinājuma.
Vēlētāju aktivitāte mūsdienu referendumos gan ir svārstīga un atkarīga no nobalsošanas jautājuma. Visplašāk apmeklētās nobalsošanas bijušas jau minētās reizes, kad tauta izšķīra Latvijai eksistenciāli svarīgos jautājumus par dalību Eiropas Savienībā un par krievu valodas statusu – abās reizēs piedalījās ap 71 % balsstiesīgo.
