Sadaļas Sadaļas

Simt kilogramu mantu uz 17 gadiem. Daugavpilī izstādē piemin 1941. gada deportāciju

Kad Pļavenieku laulāto pāri – Gustavu un Vilmu – izveda no Daugavpils cietokšņa, kur viņi dzīvoja, tad “laipnie biedri” deva daudz laika sagatavoties ceļam un atļāva ņemt līdzi simt kilogramu mantu. Vilma paķēra gan smaržas, gan franču pomādes, – tās vēlāk apmainīja pret sviestu. Varbūt, pateicoties sviestam, arī izdzīvoja, uzveicot tuberkulozi.

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā atvērta izstāde “Likteņstāsti: pāri gadu tālēm”, kas izveidota sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju, un atklāta, pieminot 1941. gada deportāciju 80. gadadienu.

Kamerizstādes pamatā ir abu laulāto draugu un vēlāk par atraitni kļuvušās Vilmas mantas, kā arī vēstules un fotogrāfijas no ģimenes arhīva.

“Vilma un Gustavs iepazinās Daugavpilī un 30. gadu sākumā apprecējās. Gustavs bija 11. Dobeles kājnieku pulka kapteinis, Vilma strādāja par kasieri krājaizdevu sabiedrībā. Viņa salīdzinoši nesen bija atbraukusi uz Latviju – līdz tam dzīvoja Krievijā, skolu beidza Voroņežā, jo viņas tēvs Jānis Dzenītis, kalnu inženieris, izglītību ieguvis Maskavā, dienēja dažādās Krievijas pilsētās. Ģimenē auga pieci bērni, kad Dzenīši jau Padomju Krievijā devās uz kārtējo dienesta vietu – Ziemeļkaukāzu. Pa ceļam Jānis saslima ar holeru un pie Samaras nomira. Viņa atraitne Marija palika viena ar bērniem un neatteicās no mirušā vīra māsas, rakstnieces Emīlijas Prūsas piedāvājuma paņemt audzināšanā divas viņas meitas – Vilmu un Evelīnu. Tā māsas nonāca Latvijā, bet Marija ar pārējiem bērniem palika Krievijā,” Rus.lsm.lv stāsta Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska.

Pļavenieki dzīvoja pārticībā, abi strādāja. Bērnu ģimenē nebija, taču bija kalpone. Izklaidējās visnotaļ “buržuāziski” – balles, klasiskās mūzikas koncerti, teniss, lasīšana. Vilmai ļoti patika Ļeva Tolstoja romāni. Gustavs 1940. gada novembrī atvaļinājās no militārā dienesta un kļuva par civilistu.

1941. gada 14. jūnijā dzīve strauji mainījās.

Laulātos uzreiz izšķīra, taču apsolīja iespēju tikties, kad ieradīsies jaunajā vietā. Un viņi noticēja, pat apmainījās ar čemodāniem.

Tā pie Vilmas nonāca vīra virsnieka šinelis, tas ļoti noderēja, kad viņa Sibīrijā strādāja meža darbos, no tā iznāca ļoti labs darba apģērbs. Solīja arī, ka Vilma Krievijā varēs tikties ar māti, brāli, māsām.

“Īstenībā Gustavu uzreiz nosūtīja uz Vjatlagu. Ir dokuments, ka Pļavenieks miris 1942. gada 10. novembrī. Vilma par to uzzināja tikai 1944. gadā. Viņu deportēja uz Krasnojarskas novadu, Rešotu staciju, tur viņa strādāja meža darbos. Lūk, viņas zāģis un cirvis, viņa tos atveda, kad 1958. gadā atgriezās Latvijā. Vēstulēs rakstīja, ka bieži strādājusi taigā viena, – trīs kilometru rādiusā neviena nav bijis, no dzīvniekiem redzējusi tikai zaķus. Vēlāk Vilmai izdevās iekārtoties kantorī – viņa vēl Latvijā slimoja ar tuberkulozi, Sibīrijā viņai piešķīra invaliditāti un ļāva strādāt vieglāku darbu. Domāju, ka meža darbos ar tādu diagnozi viņa ilgi nebūtu izturējusi,” saka Valentīna Slavkovska.

Kundze no Daugavpils iemācījās izdzīvot – zelta gredzenu apmainīja pret kartupeļiem, smaržas, pomādes un citus “skaistās” dzīves atribūtus – pret sviestu. Iemainīja sēklas, sāka audzēt dārzeņus. Saglabājušās atmiņas, ka dalījusies ar ražu, barojusi bāreņus.

“Vilma rakstīja daudz vēstuļu. Mātei, brāļiem un māsām Krievijā. Viņi viņai nedaudz palīdzēja, kaut ko atsūtīja, lai gan paši dzīvoja pieticīgi. Un pēc 1944. gada no Rīgas sāka rakstīt jaunākā māsa Evelīna. Vēstules ir divās valodās – brālim Vilma bieži rakstīja krieviski, lai gan viņa vārds bija Valdis, dēvēja viņu par Vladimiru. Vēstules glabājas trīs muzejos – mūsu, Okupācijas muzejā un Nacionālajā vēstures muzejā, un tas iespējams, pateicoties Evelīnas dēlam, Vilmas māsasdēlam Jurim Saulgozem – viņš izpētīja un sistematizēja ģimenes arhīvu un sadalīja to starp trim muzejiem.

Jā, saglabājies ļoti daudz lietu. Pēc 14. jūnija notikumiem Evelīna no Rīgas atbrauca uz Daugavpili un daudz ko paņēma – sudrabu, Kuzņecova porcelānu, Gustava smēķēšanas piederumus, tenisa bumbiņas un citas mantas, tās tagad redzamas mūsu ekspozīcijā.

Vilma, 1958. gadā atgriežoties Latvijā, arī atveda lielu bagāžu – zāģus, cirvi, veļas dēli, galošas, paštaisītu ūdens vārītāju, kura sildelements izgatavots no skuvekļa asmens, paštaisītus drēbju pakaramos.

Cilvēki, kas bija pārdzīvojuši Sibīriju, nezināja, kas viņus gaida jaunajā vietā, un katram gadījumam veda līdzi visu,” skaidro Daugavpils muzeja vēstures nodaļas vadītāja.

Vilma Pļaveniece, kā bija sapņojusi, atkal bija kopā ar ģimeni, – uz Rīgu, kur dzīvoja Evelīna, atbrauca brālis Valdis un māsa Lūcija. Vilma nomira 1987. gadā.

“Mēs ne tikai gribējām pavēstīt vēl vienu ģimenes stāstu. Galvenais mūsu koncepcijā ir emocionālais apkopojošais tēls. Lietas vēsta, kā sabruka laimīgā dzīve un labklājību nomainīja posts,” stāstījumu pabeidz Valentīna Slavkovska.

Izstāde būs atvērta līdz 30. novembrim. Pilsētas svētku laikā, līdz 20. jūnijam, to, tāpat kā visas citas muzeja ekspozīcijas, var apskatīt bez maksas.

  • Rus.Lsm.lv un autore pateicas par palīdzību un informatīvo atbalstu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejam un personīgi Valentīnai Slavkovskai.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt